Mežzinis Imants Dubovskis aicina saimniekot ar jēgu – nepārdot visu mežu, bet tikai atsevišķas cirsmas 3
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Apbalvojumu Valsts meža dienesta Gada cilvēks ik gadu piešķir katrā dienesta struktūrvienībā. Austrumlatgales virsmežniecībā šogad šo apbalvojumu ieguvis Imants Dubovskis, Rēzeknes nodaļas mežzinis, kurš nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadu strādā Latgales mežos, šobrīd – Rāznas ezera krastos.
Vienas īsas stundas garumā aprunājāmies ar Imantu Dubovski par mežu, par medībām, par viņa trim bērniem, par interesantākajiem atgadījumiem, kas pieredzēti kopš Valsts meža dienesta izveidošanas un vēl pirms tam.
Lielais Liepu kalns
Tiekamies pie šobrīd augstākā punkta Latvijā virs jūras līmeņa. Liepu kalna augstums ir 289,3 metri, un, ja klāt vēl pieskaita 34 metrus augsto, no koka darināto skatu torni, kopā sanāk pāri 323 metriem. No šejienes noteikti var pārlūkotvisu 6500 hektāru meža platību, par kuru šobrīd atbild Imants Dubovskis. Kādreiz viņa uzraudzībā bijusi vēl uz pusi lielāka teritorija, lai gan savulaik viņš sācis kā iecirkņa meistars tikai ar 1000 hektāru. Toreiz bijis arī vairāk pienākumu un piedalīšanās visā mežizstrādes procesā, tagad mežziņiem pamatā ir tikai kontroles pienākumi.
Deviņdesmit procenti no Imanta Dubovska atbildībā esošās teritorijas Kaunatas pagastā ir Rāznas Nacionālā parka robežās, tāpēc papildus nāk atsevišķi noteikumi un prasības mežu īpašniekiem. Kāds aizvien atgādina, ka tiek ierobežota saimnieciskā darbība, bet nav nekādu kompensācijas mehānismu, tomēr pēdējos gados meža īpašumi praktiski netiek pārdoti, kas lielā mērā priecē, jo arī vietējie cilvēki pamazām iemācās uz īpašumu paskatīties ilgtermiņā un tik viegli vairs to neatdod investīciju ieguldītājiem no ārzemēm.
Imants Dubovskis aizvien aicina saimniekot ar jēgu. Domāt līdzi – nepārdot mežu, bet labāk pārdot cirsmu kaut vai nelielā izsolē (noskaidrojot cenu pie vairākiem mežizstrādātājiem), izvērtēt, kāda koku suga būs labāka attiecīgajā apgabalā, mežu kopt laicīgi un nepārcenšoties, lai nākamā vētra visus atlikušos kokus nenopļauj. Ja saimnieks nezina, ko mežā darīt, var jau piesaistīt arī meža īpašnieku kooperatīvu. Imants Dubovskis atzīst, ka tā ir prātīga izvēle un ar perspektīvu, taču neko nedrīkst pavisam izlaist no savas kontroles – uzmanīgi jāseko visam darba procesam, citādi vienmēr ir risks, ka īpašumu var izspiest kā citronu un nākamā raža būs ilgi jāgaida.
Latgales augstienē ir laba zeme mežam – kādreiz šeit dzīvojis divreiz vairāk cilvēku, un toreiz visa zeme pamatā izmantota lauksaimniecības vajadzībām. Mūsdienās tie tomēr ir vairāk ar mežu aizauguši pauguri – arī šeit, Liepu kalnā, ar arklu īsti pat netiksi. Šobrīd kalns un tā tuvākā apkārtne pieder pašvaldībai, daļu nomā Dabas aizsardzības pārvalde. Šeit izveidota taka, lai no autostāvvietas var vieglāk atrast skatu torni, izvietoti informācijas stendi, labiekārtota teritorija. Šodien ārā ir saulains laiks, un pat jābrīnās, ka tā arī nesatiekam nevienu apmeklētāju – parasti te ir kāds ceļotājs.
Izaugsmes un pārmaiņu laiki
Imants Dubovskis jau 4. klasē bija izdomājis savas dzīves darba virzienu. Piecpadsmit gadu vecumā 1984. gada rudenī sāka studijas Aizupes Meža tehnikumā. Uz mājām varējis tikt tikai vienreiz piecās nedēļās. Imants Dubovskis joprojām saka paldies tēvam un mātei, kuri neiebilda vecākā dēla vēlmei un viņu atbalstīja.
Pēc studijām viņš paguva nedaudz piestrādāt par zāģeri, bet drīz jau bija sagaidāms nākamais dzīves posms – 1988. gada maijā iesaukums Padomju armijā. Latvijā toreiz, kā zināms, paloja atmodas upe, un Imants Dubovskis bija priecīgs par kursabiedru sūtītajām fotogrāfijām ar dažādu notikumu atspoguļojumu Latvijā. No armijas viņš atgriezās 1990. gada jūnijā – 4. maijā bija pieņemts lēmums par Latvijas Republikas atjaunošanu.
Pēc armijas atkal mežā iekšā. Sācis strādāt par iecirkņa meistaru, tad deviņdesmito gadu sākuma klusums, jo īpašumi vēl nebija atgūti, gateri sabūvēti. 1993. gadā tika izveidots Valsts meža dienests, un vienu brīdi bijusi arī pašiem sava Meža ministrija. Tam visam līdzās zemes reformas un dažādas mežu apsaimniekošanas reformas, kas turpinās vēl joprojām.
Deviņdesmitajos gados, kad Imantam Dubovskim mājās bija trīs mazi bērni un sieva, viņš nesmādēja arī pats ņemt rokās krūmgriezi un kaut nedaudz piepelnīt ģimenes budžetam. Šobrīd tas, protams, nav ļauts, lai nerastos interešu konflikts. Ne velti, 2000. gadā izveidota kapitālsabiedrība Latvijas valsts meži.
Taču Imants Dubovskis palicis Valsts meža dienesta pusē, 2001. gadā sāka studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē – ieguvis augstāko izglītību meža nozarē. Imants Dubovskis ir pārliecinājies, ka Jelgavā iegūtās zināšanas tagad ļoti noder ikdienas darbā, un uzsver, ka katram mežzinim šāda līmeņa izglītībai jābūt obligātai.
Nez vai tāda bijusi Imanta Dubovska kaimiņam, kurš jau padomju gados strādājis par mežsargu. Toreiz gan viņa cepure ar nagu, ierocis pār plecu un motocikls izskatījušies gana iespaidīgi, lai puikām rastos pirmā interese par mežu un, jā, arī par medībām.
Mednieks
Iepriekš jau teikts, ka 1984. gadā Imants Dubovskis devās studiju gaitās uz Kurzemi, un jau tā paša gada septembrī kāds vietējais mednieks prasījis palīdzību: «Puiši, vajag izvilkt briedi!»
Arī Ogres tehnikuma direktors Modris Grantiņš palicis atmiņā «ikvienam tehnikuma absolventam, darbiniekam un arī gandrīz jebkuram cilvēkam no Latvijas mežinieku saimes vai arī tiem, kas ar to saistīti». Modris Grantiņš bijis kaislīgs mednieks. Imants Dubovskis atceras, ka apguvuši pa astoņiem mastiem dienā – salīdzinājumam tagad savā mednieku kolektīvā vairāk par trim mastiem dienā nerīko. Aizupē medības notikušas kā pēc grāmatas, jauniešiem uzreiz mācīta kārtība – lietotas taures, īpašie signāli, jo mobilo telefonu toreiz vēl nebija.
Arī darbā mežsargiem sākumā bijis obligāti jāpiedalās vietējās medībās, pamatā gan jau domai par kontroles vajadzību. Jāuzsver, ka ilgi ne visi mednieki sapratuši vajadzību par meža iemītniekiem rūpēties arī medību starplaikā.
Imantam Dubovskim medību tēma iepatikusies jau no paša sākuma, tagad viņš vada vietējo mednieku kolektīvu – seši mednieki jau vienpadsmit gadu kopā, saliedēts kolektīvs, atbildīgi slēdz līgumus ar zemes īpašniekiem un kopā ar kolēģiem pārrauga vienu trešo daļu no Kaunatas pagasta teritorijas. Starp citu, arī šobrīd Saeimā atkal tiek skatīti jauni grozījumi Medību likumā, un tad jau redzēs, ko izspriedīs.
Nesen Imants Dubovskis īstenojis senu un katra mednieka sapni: viņa rokās tikusi izcila trofeja – provizoriski zelta medaļas vērts staltbriedis. Bauru laikā, kā jau visi puiši, brieži paliek drošāki un neuzmanīgāki un ir vieglāk tikt viņiem klāt, tomēr arī šeit ir vajadzīga liela daļa veiksmes. Vēl svarīgāk ir prast novērtēt, vai dzīvnieks ir medījams vai tomēr vēl palaižams. Šajā novērtējumā jābūt ļoti nosvērtam un pacietīgam. Te ir jāievēro arī augsti mednieka ētikas standarti. Ja bullis vēl turpina augt un ir vērtīgs ģenētiskā materiāla turpinātājs, tad tas noteikti ir jāpasaudzē.
Vai šajā pusē ir manīti arī lāči kā Vidzemē? Pavasarī viens esot ieklīdis – atstājis pēdas, taču Latgalē lielāks izaicinājums ir vilki. Kopš augusta jau desmit vilkus nomedījuši savā mednieku kolektīvā. No vienas puses, vilks ir meža sanitārs – labi, ja patrenkā arī bebrus, taču, no otras puses, tādam baram viena stirna dienā – tas tik tāds nieks vien ir.
No neparastākajiem medību stāstiem Imants Dubovskis piemin atgadījumu, ka mežā, vienā vietā, atrasti līdzāsbeigti briedis un vilks. Sākumā nevarēja saprast, kā tas varējis notikt. Beigās izsecināts, ka, vilku baram uzbrūkot, briedis veiksmīgi ticis galā ar vienu no uzbrucējiem, dzīvnieka spēriens acīmredzot bijis vilkam liktenīgs, taču pārējie vilki tomēr nepadevušies un briedi nogāzuši. Tā brieža ragi šobrīd apskatāmi Lūznavas muižā izstādē. Klāt būtu jāliek arī vilka galvaskauss un jāraksta viss stāsts!
Atrasto nevar pazaudēt
Mežsarga gaitās Imants Dubovskis vēl deviņdesmitajos gados meža pļavas ielokā uzgājis mašīnu. Sākumā domājis – jocīgi, ka tai visi tonēti stikli, pat priekšējais, bet izrādījies, ka kāds mēģinājis to neveiksmīgi nodedzināt, tā bijusi pilna ar dažādiem dokumentiem, bet nebija aprēķinājis, ka kāds logs jāatstāj arī vaļā, citādi papīri tikai pusdeguši. Tika izsaukta policija. Vēlāk saņemta ziņa, ka dokumenti bijuši no kāda uzņēmuma melnās grāmatvedības.
Nekādi citi lieli atradumi nav bijuši. Kādreiz mežstrādnieki paslinko un zāģus ārā neiznes, bet tik paslēpj žagaru kaudzē līdz nākamai dienai. Tad gan Imants Dubovskis sazvanot un pabrīdinot, ka tā var palikt arī bez darbarīka.
Kopš Imantam Dubovskim ir piešķirta darba mašīna, mazāk arī jāstaigā pa mežiem. Ir iespēja ērti piebraukt pie vajadzīgā meža īpašuma vai pie attiecīgā nogabala, apskatīt, novērtēt, sniegt atzinumu. Šobrīd pie datora ir vairāk darba nekā mežā, lai arī tur ir līdzi globālās pozicionēšanās datu raidītājs (GPS). Jaunāki kolēģi citreiz to gandrīz vai neizlaiž no rokām, taču jāuzmanās, ka tam aparātam neizlādējas baterija, tad gan mežā var nomaldīties arī jaunais mežsargs. Imantam Dubovskim vēl vecās iemaņas palīdz, un šajā pusē viņš noteikti neaizmaldīsies – globālās pozicionēšanās datu raidītājs jāņem rokā tikai, lai salīdzinātu, cik precīzi ir sagatavots īpašuma plāns.
Toties ģimenes plānu Imants Dubovskis ir izpildījis – visi trīs bērni izaudzināti. Meitas pēc studiju un darba gaitām Rīgā un Jelgavā atgriezušās Latgalē – abas šobrīd pa Rēzeknes pusi. Prieks, ka var biežāk satikties. Dēls gan jau pāris gadu kā devies darba gaitās uz Nīderlandi, taču tēvs gaida atpakaļ.
Imants Dubovskis. Valsts meža dienesta Gada cilvēks Austrumlatgales virsmežniecībā.
Prasu, vai viņš zinājis, ka ir izvirzīts balvai, un vai bijis pārsteigums to saņemt? Zinājis, ka ir pieteikts, un viņam patir aizdomas, kurš bijis tas izvirzītājs, taču balva tomēr bijis ļoti patīkams pārsteigums.
Gan kolēģi, gan klienti augstu novērtējuši Imanta Dubovska darba profesionalitāti. Viņš ir komunikabls, sabiedrisks, draudzīgs un izpalīdzīgs.
Katram ir nozīmīgs darba novērtējums, it īpaši tuvāko kolēģu atzinība. Ir svarīgi, ja spējam viens otram pateikt: «Paldies!» un viens otru atbalstīt, lai neviens nenomaldītos. Ne tikai mežā, bet arī ikdienā.
