“Mežziņi šobrīd ir kā cilvēki orķestri. Tāpēc vajadzīga specializācija!” Saruna ar Valsts meža dienesta ģenerāldirektori Stašāni 26
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš pagājušās vasaras Valsts meža dienesta ģenerāldirektore ir Aina Stašāne. Šajā laikā darbinieku un klientu vidū veiktas aptaujas un sagatavots dienesta stratēģijas projekts. Tajā akcentēta virzība uz digitalizāciju, klientu apmierinātību un darbinieku izaugsmi. Aina Stašāne uzsver: “Svarīgi, lai katrs šeit spēj celt savu vērtību un justies iesaistīts visos pārmaiņu procesos.” Un pārmaiņas būs.
Kā pagājis pirmais gads darbā Valsts meža dienestā?
A. Stašāne: Vērojot, kas notiek, kā cilvēki strādā, un secinot, kuras ir labās lietas, kuras jāsaglabā un kuras ir uzlabojamas. Organizējām darbinieku apmierinātības aptauju un noskaidrojām risināmās problēmas, kas mūs neapmierina. Pirmo reizi vēsturē Valsts meža dienests vairākas lietas pajautāja arī saviem klientiem – meža īpašniekiem, medniekiem, tiem cilvēkiem, kuru darbību mēs zināmā mērā uzraugām.
Jautājām, kā jūs apmierina mūsu sniegtie pakalpojumi. Atbildes izmantojām savas stratēģijas veidošanā, lai, izpildot normatīvo aktu prasības, mēs ievērotu sabiedrības intereses – lai mežs būtu gan bioloģiski daudzveidīgs, gan saimnieciski izmantojams. Mūsu uzdevums ir raudzīties, lai meža īpašnieki rīkotos atbilstoši normatīvo aktu prasībām, un, ja tas vajadzīgs, dažas lietas viņiem atgādināt bez piedraudēšanas par sodu.
Aptaujājām arī sabiedriskās organizācijas, ministrijas un citas valsts pārvaldes iestādes. Sadzirdējām daudz dažādas idejas. Lai būtu vienota pieeja. Jo līdzīgos apstākļos vienā Latvijas malā netiek pieņemti vienādi lēmumi kā otrā. Tāpēc tos grūti paredzēt. To saka lielie meža īpašnieki un firmas, kas strādā visā Latvijā. Mums pārmet arī informācijas noplūdes no mūsu Meža valsts reģistra. Tuvu 20 procentiem no visiem aptaujātiem klientiem norādīja uz nepieciešamību mazināt korupcijas risku. Tā ka risināmo problēmu mums ir daudz.
Kas darbiniekus neapmierina visvairāk?
Bez šaubām – algas. Šis jautājums ir viens no sāpīgākajiem. Tāpēc mums ir grūti piesaistīt jaunus darbiniekus. Ir arī saimnieciskie jautājumi, kas jāsakārto, lai, strādājot mežā, visi justos labi.
Cilvēkiem svarīga arī izaugsmes iespēja. Īpaši jaunajiem svarīgi, lai viņi spētu celt savu profesionālo vērtību. Tāpēc mēs saprotam, ka vajadzīga mācību sistēmas ieviešana, kas būs tendēta uz katra darbinieka izaugsmi.
Šobrīd ir tā, ka mežziņi dara visu. Pieņem lēmumus par ciršanas apliecinājuma izsniegšanu, kontrolē cirsmu kopšanu un atjaunošanu un visas citas lietas, kas attiecas uz mežsaimniecību. Viņiem arī jāpieskata medības, jānes atbildība par meža ugunsapsardzību un vēl ir gūzma visādu citu pienākumu.
Mežziņi šobrīd ir kā cilvēki orķestri. Tāpēc vajadzīga specializācija. Jo ir tādi, kuriem patīk strādāt mežā, un ir cilvēki, kuri labprāt raksta lēmumus. Viņi spēj ļoti labi izmantot mūsu informācijas sistēmu un dabūt no tās ārā visu vajadzīgo. Viņiem iešana mežā ir otršķirīga. Un šeit jau iezīmējas lomas – vienam ērtāk strādāt ar datiem, citam labāk patīk datus iegūt. Šeit mēs redzam specializāciju, kas ikdienu padarītu vienkāršāku.
Cik tālu ir jaunās stratēģijas projekts?
Tas ir izstrādāts un nodots Zemkopības ministrijai caurskatīšanai.
Mēs esam sapratuši, ko attīstīsim. Tā ir digitalizācija – iespējami vairāk, iespējami plašāk un maksimāli ērtāk mūsu klientiem. Ir doma atteikties no mūsu informācijas sistēmas abonēšanas par maksu. Tā vietā vēlamies izmantot informācijas sistēmu, kur meža īpašnieks pats var pieteikt jebkādus mūsu pakalpojumus. Svarīgi panākt klientu un darbinieku apmierinātību, veicināt darbinieku labbūtību, lai katrs var organizēt savu darbu tā, ka tas nekaitē viņa privātajai dzīvei, un laiku sadala harmoniski. Lai šeit ir droša atmosfēra, kurā veidojas labas attiecības.
Vai šīs informācijas sistēmas uzturēšana nemaksās bargu naudu?
Bez šaubām. Taču – ja man vajag ciršanas apliecinājumu un pieejas šai sistēmai nav, es nāku uz meža dienestu, klātienē, ar savu iesniegumu referentam, kas pieņem manus dokumentus, uzdodu daudz jautājumu, un mums pat var gadīties komunikācijas kļūdas. Sistēmā visas šīs lietas atkrīt. Sistēma nerada papildu izmaksas ilgtermiņā, bet darbaspēka izmaksas visu laiku augs. Līdz ar to jārēķinās, ka valsts pārvaldes aparāts samazināsies. Ir jāsaprot, ka mēs nebūsim tik daudz, kā bijām iepriekš.
Otrs virziens ir klientu apmierinātība. Tas arī saistīts ar digitalizāciju. Mūsu mērķis ir izveidot pakalpojumu pieprasīšanas procesu iespējami vienkāršu. Lai klientam nav jānāk pie mums klātienē un viņš visu var nokārtot ļoti ātri un ērti. Arī pakalpojuma sniegšanas laiku mēģināsim pēc iespējas saīsināt. Mums ir kur tiekties – lai būtu tā kā Igaunijā, kur ciršanas apliecinājumu var saņemt desmit minūšu laikā.
Vai mežziņiem savu apgaitu vairs nebūs?
Ļoti iespējams. Šobrīd vienā virsmežniecībā esam uzsākuši pilotprojektu, lai noskaidrotu, kā tas varētu darboties. Tas nozīmē, ka noteiktā teritorijā ir vairāki mežziņi, kuriem darbi tiek sadalīti neatkarīgi no tā, kura apgaita iepriekš bija piesaistīta. Līdz šim mežziņi uz mežu bieži vien devušies bez lielas vajadzības. Lai izdotu ciršanas apliecinājumu, pietiek vien paskatīties mūsu informācijas sistēmā un atlasīt vajadzīgo informāciju.
Mēs domājam arī par to, ka atbildību par mežsaimniecisko darbību savā mežā varētu novirzīt uz īpašniekiem. Meža īpašnieks, kurš pieteicis ciršanu, pats ir atbildīgs par to, ko tur dara. Kad šī darbība pabeigta un tas paziņots, tad kolēģi aiziet un pārbauda, vai viss pareizi.
Ciršanas apliecinājums vajadzīgs, lai koksnei varētu pārbaudīt izcelsmi un izsekot piegādes ķēdei. Visādi citādi šī nav atļauja, šī ir darbības deklarēšana, ja vien mēs nekonstatējam, ka ciršanas vecums vēl nav pienācis vai ir vēl kādi apstākļi, kas šo darbību liedz.
Vai transporta līdzekļi turpmāk mežziņiem būs jātur darbavietā?
Tas būtu ekonomiski. Un katram mežzinim vairs dienesta auto nebūs. Būs koplietošanas automašīnas. Jo šobrīd transporta līdzeklis lielā mērā tiek uztverts kā bonuss. Turklāt transportlīdzekļi ar katru gadu noveco un autoparka uzturēšanai aiziet nežēlīgi lieli līdzekļi. Ja autoparks tiks optimizēts, tā uzturēšanai ietaupīto naudu varēsim izlietot atalgojuma palielināšanai.
Esam plānojuši kāpināt valsts nodevas normatīvajos dokumentos noteiktajām darbībām, ko veic Valsts meža dienests. Šis projekts jau ievietots Zemkopības ministrijas mājas lapā. Tās nav palielinātas ļoti sen, un tāpēc arī mums pietrūka līdzekļu, lai attīstītu savu informācijas sistēmu, t. i., Meža valsts reģistru, kas dod mums bonusu, un darbinieku skaits vairs nav vajadzīgs tik liels. Protams, par šo jautājumu vēl gaidāmas diskusijas, bet mēs esam paredzējuši pretim dot kvalitatīvākus, ātrākus pakalpojumus, visā Latvijas teritorijā lielā mērā izslēdzot riskus, par kuriem mums nācies dzirdēt.
Vasarā arī meža ugunsdzēsība ir mežziņu lielā rūpe, un arī šo funkciju mēs vēlamies organizēt citādi, neradot vajadzību mežziņiem visu vasaru pavadīt uz vietas un būt gataviem jebkurā diennakts laikā doties dzēst uguni. Arī ar to mežziņi nav īsti apmierināti.
Valsts meža dienestā ir vakances. Varbūt šis fakts var amortizēt plānoto optimizāciju?
Jā. Un mums ir daudz cilvēku, kuri strādā, esot pensijas vecumā, kas nav viegli. Tāpēc esmu saviem darbiniekiem vairākkārt teikusi, ka nekādas masveida atlaišanas nav plānotas.
Vai konkursa “Sakoptākais mežs” žūrijai, kuras dalībniece jūs esat, bija viegli izvēlēties trīs labākos dalībniekus, kurus gaida meža nozares balva – “Zelta čiekurs”?
Nebija viegli. Jo katram ir sava pieeja, sava filozofija un viņi rūpējas par savu mežu ar tādu mīlestību… Kad es satiekos ar šādiem cilvēkiem, man pat šķiet, ka viss, ko līdz šim darīju, patiesībā ir pilnīgas blēņas.
Šobrīd meža īpašnieku attieksme pret mežu, salīdzinot ar to, kā bija deviņdesmitajos gados, ir ļoti mainījusies. Savukārt normatīvie akti, kādi šobrīd ir spēkā, viņus lielā mērā bremzē. Nu jau ir pienācis laiks meža īpašniekiem uzticēties.
Vai Valsts meža dienesta centrālo biroja ēku gaida jurģi?
To mēs vēl nezinām. Šai vietai ir savi plusi un arī savi trūkumi. Protams, jāskatās, kādi izdevumi ēkas uzturēšanā ir šeit un kādi varētu būt citā vietā. Lēmumam jābūt tādam, kas mums palīdzētu strādāt pēc iespējas efektīvāk. Ir jāsaprot, ka darba ritms, kāds bija līdz kovidam un kādu mēs plānojam nākotnē, acīmredzot varētu atšķirties. Jo šobrīd ļoti daudzi strādā attālināti, arī es tajā skaitā. Tas palīdz ietaupīt laiku, ko vajadzētu pavadīt ceļā. Nedrīkst aizmirst arī to, ka mums tomēr vajag vietu, kur satikties, paspiest roku, atbalstīt citam citu, padzert kafiju un reizēm arī papļāpāt. Tāda noteikti būs.
