Mežu masīvu ekonomiskā “asinsrite” – attīstīts meža ceļu tīkls 5
Kopumā vairāk nekā vienpadsmit tūkstošiem kilometru meža ceļu, kurus apsaimnieko AS “Latvijas valsts meži” (LVM), nesen Ziemeļlatgales reģiona Balvu iecirknī satiksmei atvērts 0,94 kilometrus garais “Muižnieku ceļš”. Lai arī meža ceļi galvenokārt paredzēti meža apsaimniekošanas vajadzībām, bieži tie kalpo arī kā ceļi, kas savieno apdzīvotas vietas, kā arī vijas gar nomaļus esošām viensētām, nodrošinot to īpašniekiem ērtāku nokļūšanu līdz “civilizācijas ērtībām”.
Tā vien šķiet, ka jauna grants ceļa izbūve mežā ir samērā vienkāršs uzdevums. Kā stāsta LVM Meža infrastruktūras plānošanas vadītājs Jānis Buņķis, no brīža, kad nepieciešamība pēc jauna meža autoceļa līdz tā nodošanai ekspluatācijā, vidēji paiet apmēram trīs gadi. Divi no tiem nepieciešami dažādu nosacījumu un tehnisko noteikumu saņemšanai, plānoto darbību saskaņošanai ar vides aizsardzības prasībām un būvprojekta izstrādei, bet trešajā gadā notiek būvniecība un top pats meža ceļš.
Kā liecina “Muižnieku ceļa” būvniecība, šis process var būt arī gana sarežģīts, jo katram šādam ceļam jānodrošina pietiekoši augsta konstrukcijas nestspēja kokmateriālu transportēšanas laikā.
“Kad ceļš ir uzbūvēts, tas izskatās salīdzinoši vienkāršs objekts, taču ļoti bieži šie ceļi tiek būvēti ģeoloģiski sarežģītās vietās, kur ir pārāk mitrs, atrodas kūdras bedres vai veci aizauguši ezeri, un tad mums projektēšanas un būvniecības procesā nākas domāt dažādus risinājumus, kā ar to tikt galā. Piemēram, trešdaļa “Muižnieku ceļa” būvēta kūdrainas grunts posmā, tāpēc ceļa nestspējas nodrošināšanai tika izmantota koksnes klāja konstrukcija. Proti, lai ceļš turētos un zem sava svara “nenosēstos”, no mazāk vērtīgas koksnes tika būvēts sava veida plosts, kuru uzlikām uz šīs maznoturīgās kūdras vietas, un tam pāri tika būvēts pats ceļš,” šī ceļa tapšanas specifiskās nianses atklāj Jānis Buņķis.
Savukārt īpaši sarežģītos, dziļas kūdras apstākļos, meža ceļu posma izbūvei LVM izmanto tādu inovatīvu tehnisko risinājumu kā ceļa klātnes balstīšanu uz apaļkoku pāļiem. 2021. gadā šāds risinājums tika likts lietā LVM Rietumvidzemes reģiona Limbažu meža iecirknī “Tēvgāršas ceļa turpinājuma” būvdarbos.
Kopš 2002.gada, kad LVM sāka īstenot savu autoceļu attīstības programmu, kopumā pārbūvēti vai uzbūvēti no jauna 7.9 tūkstoši kilometri meža autoceļu, no tiem tikai pagājušā gadā vien 345 kilometri meža ceļu. Jānis Buņķis teic, lai arī šīs būvniecības galvenais mērķis ir ceļu kalpošana mežu apsaimniekošanai, taču netrūkst arī tādu, kuri savstarpēji savieno dažādas apdzīvotas vietas, kā arī ved gar nomaļus esošām viensētām.
“Ja mums ir mežu masīvs vairāku simtu hektāru platībā, kur ir grūtības ar piekļuvi vai esošie autoceļi atrodas tālu no tā, LVM pēc noteiktiem kritērijiem aprēķina ekonomisko izdevīgumu un investīciju atdevi, un pēc tam šajā masīvā tiek ieplānots ceļš. Mēs raugāmies, lai ceļš kalpotu pēc iespējas ilgāku laiku, vismaz 40-50 gadus, līdz tas atkal ir jāpārbūvē,” teic LVM Meža infrastruktūras plānošanas vadītājs un uzsver, ka, būvējot ceļu, uzņēmums arī rēķinās ar izdevumiem, kuri nākotnē būs nepieciešami regulārai tā uzturēšanai kārtībā.
Jānis Buņķis stāsta, ka pēc ceļu infrastruktūras ierīkošanas meža vērtība pieaug un kā piemēru min plašos Sibīrijas mežus, kuros koksnes ir neiedomājami daudz, taču tai nav tikpat kā nekādas ekonomiskās vērtības, jo šiem kokiem ir neiespējami piekļūt.
Latvijā pilnīgi nepiekļūstamu mežu masīvu nav, jo praktiski visos var iekļūt vai nu pa nelielām meža taciņām, vai arī izmantojot ziemas sala apstākļus. Tomēr regulāras koksnes piegādes no šādiem mežiem nav iespējamas, un, lai varētu garantēt piegāžu vienmērīgumu, arī ir vajadzīgi meža ceļi, kuru kvalitāti ikdienā kontrolē LVM darbinieki.
“Mēs skrupulozi raugāmies, lai šie ceļi netiktu bojāti. Piemēram, pavasaros atsevišķi ceļi mūsu smagajam transportam tiek slēgti, lai netiktu bojāts to segums.“Ķieģeli” vai kādu citu ceļa zīmi gluži priekšā saviem ceļiem neliekam, taču mums ir loģistikas sistēmas un kartes, kurās elektroniski slēdzam šādus ceļus, tos attiecīgajā periodā nepiedāvājot kokmateriālu transportēšanai. Jā, vieglais transports pa tiem drīkst braukt, taču kokvedēji pa to nebrauc, tādā veidā ceļu saudzējot,” stāsta Jānis Buņķis.
Pa meža ceļiem nedrīkst pārvietoties arī cirsmās strādājošā mežizstrādes tehnika— pievedējtraktori. Tie kravu aiztransportē vien no meža puses līdz ceļam, kur tālāk to jau savāc kokvedēji. Tas nepieciešams tādēļ, lai traktoru riteņos un kāpurķēdēs uzkrātie dubļi un melnzeme nenonāktu uz ceļa grants seguma, jo pretējā gadījumā šis organiskais materiāls sajauktos ar grants virskārtu, tai zustu nespēja un ceļš tiktu sabojāts.
Savukārt atbildot uz jautājumu, kā ar meža ceļiem sadzīvo stirnas, zaķi, lapsas un cita mežā mītošā dzīvā radība, Jānis Buņķis jokojot atbild, ka cilvēkam ir grūti spriest, kā jūtas zaķis. “Bet, runājot nopietni, mūsu meža ceļi ar saviem parametriem un zemo kustības intensitāti dzīvniekus neietekmē. Abās pusēs ceļam ir grāvji un mežs, un tos pārdesmit metrus ceļa trases ikviens dzīvnieks var mierīgi šķērsot. Ceļa malas, kur no meža puses ir ēna, bet no ceļa puses — saule, kā augiem, tā dzīvniekiem ir pat interesantas. Ar laiku šajās vietās pat izveidojas jaunas ekosistēmas,” saka Jānis Buņķis.
