– Vai kas mainās cirsmu atlieku izmantošanas jautājumā? 5
– Kustība notiek, un šeit ir parādījušies līderi – Jelgava, Liepāja, Strenči vai “Ventspils siltums”, kas, rekonstruējot pilsētas katlumājas, nolēmuši turpmāk nekurināt ar gāzi, mazutu vai oglēm, bet biomasu. Piemēram, “Ventspils siltums”, vispirms konsultējoties par iespējamām piegādēm, tagad uzstādījis tādus katlus, kuros varēs izmantot ne tikai balto šķeldu un drupinātu koksni, bet arī mazvērtīgās ciršanas atliekas ar mizu piemaisījumu. Tādējādi šis uzņēmums ir kļuvis par vienu no galvenajiem mūsu ciršanas atlieku patērētājiem Kurzemē, un apjomi ir lieli. Iepriekš nācās šīs atliekas ar kuģiem sūtīt uz Skandināviju vai arī apturēt to ražošanu.
– Ražošanu?
– Jā, tā ir ražošana. Lēmums ražot vai neražot ciršanas atliekas tiek pieņemts jau tajā brīdī, kad harvesters dodas uz cirsmu, jo tad viņa uzdevums ir nevis atstāt zarus izkliedētus cirsmā, bet savietot nelielās kaudzītēs. Zari kaudzēs stāv, līdz tiem nobirst lapas un skujas. Tad tos ved pie ceļa un krauj lielās kaudzēs, pārklāj ar speciālu membrānu, kas laiž ūdens tvaikus laukā, bet nelaiž iekšā lietu, un tur vēl kādu pusgadu, kamēr zari izžūst. Tad brauc šķeldotājs, sašķeldo ciršanas atliekas, un tās tiek transportētas patērētājam. Rentabilitāte šim procesam parasti nepārsniedz desmit procentus, taču cilvēkiem ir legālas, jaunas darba vietas. Bet pircējiem svarīgi, ka cenu par šo šķeldu mēs pārdodam megavatstundās – enerģētikas, nevis fiziskajā koksnes mērvienībā.
– Jūs daudz strādājat, lai celtu prasmes meža kopējiem un stādītājiem. Vai rezultāti jau jūtami?
– Vēl ne. Protams, mēs gribētu, lai pakalpojuma sniedzējs brauc specializētā transportā, izmanto pašus jaunākos un profesionālākos instrumentus un lai mēs pa satelītu spētu viņam nosūtīt informāciju, kur viņam rīt jābūt. Un nekontrolēt, zinot, ka viss būs izdarīts perfekti. Šāda aina realitātē būs, bet nākotnē. Es gribētu cerēt, ka pēc gadiem pieciem būsim līdz tam nonākuši.
– Vai jūtaties komfortabli sadarbībā ar mežizstrādātājiem?
– Visās lietās, kas attiecas uz efektivitāti, mežizstrādes darba kvalitātes mērījumiem – domājam, ka esam bijuši vienisprātis. Mums nekad nav bijušas domstarpības par to, ka mežizstrādes pakalpojums jāmodernizē, lai tas būtu maksimāli efektīvs un nestu peļņu gan pasūtītājam, gan veicējam. Tomēr bieži vien problēmas sākas tad, kad atbilstoši likumam notiek publiskais iepirkums un viss, par ko esam vienojušies, ir jāpārvērš izcenojumā. Nežēlīgi konkurējot savā starpā, uzņēmēji nosola cenu tik zemu, ka, dodoties mājās pēc līguma parakstīšanas, secina, ka par tādu naudu nav iespējams strādāt. Tā ir liela problēma, un ne tikai meža nozarē, līdzīga situācija ir arī citās nozarēs, kur iznākums var būt pat traģisks – pārāk salētināta konstrukcija, skrūve par vāju vai par īsu var novest pie ļoti smagām sekām.
Taču meža nozarē mums visiem ir svarīgi, lai šajā konkurences cīņā, ja no diviem mežizstrādātājiem jāpaliek vienam, nepaliktu tas, kurš izmanto negodīgākos paņēmienus. No vienas puses, mēs savu pakalpojumu sniedzējus visu laiku izglītojam, runājam par darba izpildes kvalitāti, par ekonomiskiem darba paņēmieniem, bet, no otras puses, nespējam kontrolēt, vai pie mums nonāk tas, kas visvairāk iemācījies un izmanto šīs zināšanas, vai tas, kurš visefektīvāk blēdās. Politiķiem tomēr vajadzētu ieklausīties, ko šajā sakarā saka nozaru asociācijas. Šāda problēma, manuprāt, eksistē jebkurā industriālā sektorā, kur pastāv publiskie iepirkumi.
