Mežsaimniecības kooperācijas birzs aug lēnām 0
Latvijā šobrīd reāli darbojas trīs mežsaimniecība kooperatīvi: “Mežsaimnieks” Alsungā, “L.V.Mežs” Inčukalnā un “Vidzeme” Madonā. Tajos apvienojušies vairāk nekā simts meža īpašnieku. Taču valsts solītais atbalsts kooperācijas attīstībai mežos izrādījies kliņģeris ļoti augstā zarā.
Svarīgi būt apritē
Grigorijs Rozentāls, kooperatīvās sabiedrības “Mežsaimnieks” izpilddirektors atzīst, ka ar katru labi padarītu darbu, uzticības taciņa mežsaimniecības kooperatīvu virzienā kļūst platāka. Kooperatīvā “Mežsaimnieks” pleca sajūtu šobrīd raduši 42 biedri un vidēji mēnesī šis skaits par vienu meža īpašnieku palielinās. “Mēs jau vairs neesam mazs, bet vidējs uzņēmums”, uzskata G. Rozentāls. Kaut arī lietainā vasara darbiem mežos nav labvēlīga, izpilddirektors prognozē, ka gada beigās kooperatīvs būs saniedzis 1 miljona eiro lielu apgrozījumu. “Mežsaimnieks” ir vienīgais, kurš pieteicies ilgi gaidītajam valsts atbalstam, taču arī spēcīgākā mežsaimnieku kooperatīva vadītājs atzīst, ka tā ir sāpīga tēma. “Pēc aprēķna formulas šogad saņemsim nelielu summu, nākamgad ceram, būs vairāk. Šo naudu esam plānojuši tērēt transportam, algām un, ja paliks pāri – degvielai.”
Šogad kooperatīva organizētajās izglītības dienās “Mežsaimnieks” savus bierdrus veda uz kokaudzētavu “Pope”, zāģētavu “Kurekss”, lielāko kārklu plantāciju Ziru pagastā kā arī izglītoja par iespējām mazvērtīgākās koku sugas nomainīt ar vērtīgām sugām.
G. Rozentāls: “Mūsu kooperatīva biedri ne tikai saņem izdevīgākās cenas, bet arī pašu jaunāko informāciju. Viņi ir apritē. Tas ir svarīgi.”
Tā kā vilkme ir iegūta un 4 – 6 procenti no apgrozījuma paliek kooperatīvai sabierībam, izpilddirektors domā, ka gadiem ejot, meža īpašnieku plāni varētu kļūt daudz ambiciozāki. “Varbūt pienāks laiks, kad domāsim par savu pārstrādi,” atzīst G. Rozentāls.
Kļūdu etaps aiz muguras
“Esam pieļāvuši kļūdas, taču šis posms nu ir aiz muguras”, atzīst mežsaimniecības kooperatīva “Vidzeme” valdes priekšsēdētāja vietnieks Gundars Vāveriņš. Viņš stāsta, ka sadarbība ar pārstrādātājiem veidojusies gan laba, gan bēdīga – gadījies arī tā, ka koki pārdoti, bet nauda nav samaksāta pat pēc tiesas sprieduma. “Cilvēki ir dažādi un vēl aizvien tā notiek,” secina G. Vāveriņš, piebilstot, ka atbildību par darījumu ir uzņēmies kooperatīvs un tas tad arī sedz zaudējumus. Šāda attieksme nav izdevīga kooperatīva budžetam, taču stiprina uzticību, kas ir kopā saimniekošanas pamats. “Vidzeme” pamatā strādā ar meža īpašniekiem Madonas, Cesvaines un Lubānas novados, kur mežus stipri izpostījušas vētras un snieglauzes, tāpēc lielākie darbi šobrīd saistīti nevis ar meža ciršanu, bet audžu atjaunošanu. “Šie darbi prasa gan zināšanas, gan līdzekļus. Rakstām arī Eiropas projektus jaunaudžu retināšanai un meža īpašniekus tas ļoti priecē. Daudzi klienti nedzīvo sava meža tuvumā, viņi negrsās iedziļināties mežsaimniecības niansēs un pilnībā uzticas mums.” Šobrīd meža koopertīvs “Vidzeme” apvieno 25 biedrus, kuriem kopā pieder ap 600 – 700 ha meža. Iespēju saņemt valsts atbalstu kooperatīvs šogad ir zaudējis, jo pērn nav izpildījis vienu no kritērijiem – kāda lielāka darījuma dēļ esot sagāzusies noteikumos paredzētā apgrozījuma proporcija. G.Vāveriņš: “Visa šī lieta ir jauna, arī menedžments, kas uzrauga meža kooperatīvu darbību ir jauns, bet labi, ka mēs tiekam uzklausīti un kopā esam nonākuši pie loģiskiem kompromisa noteikumiem. Tāpēc nākamgad, domāju, ka atgūsim iespeju saņemt valsts atbalstu koopertīva darbībai. Bez tā izrāvienu panākt būs ļoti grūti, varbūt pat neiespējami.”
Labāka naudiņa un kopā būšana
“Attiecībā uz iespēju saņemt valsts atbalstu kooperācijas attīstībai, esmu skeptiski noskaņots. Noteikumi ir drakoniski, aprēķina metode – nekorekta un iespējamā atbalsta summa, salīdzinot ar apgrozījumu – niecīga. Kaut arī meži mūs izvilka no krīzes, mežsaimnieki, salīdzinot ar lauksaimniekiem, atkal paliek pabērna lomā”, secina kooperatīva “L.V. Mežs” vadītājs Modris Kalvāns.
Taču šī skepse neliedz strādāt, meklēt labākos kontraktorus un domāt par attīstību. “L.V. Mežs” šobrīd apvieno 39 biedrus un strādā visā Latvijā, sniedzot visplašāko pakapojumu klāstu, ieskaitot meža meliorāciju un meža ceļu būvi. “Mums ir jāpelna pašiem”, secina sabiedrības vadītājs. Viņš stāsta, ka neraugoties uz to, ka šobrīd naudas aprite nozarē ir lēna, piemaksas par kooperatīva realizēto koksni pārstrādātāji maksā par visiem sortimentiem. Tā kā kooperatīva biedri iegūst gan piemaksu, gan kvalitatīvu uzmērīšanu, gan iespējami augstāko cenu par koksni un zemāko par pakalpojumu. “Labāka naudiņa un kopā būšana”, tā M. Kalvāns konspektīvi raksturo meža īpašnieku ieguvumus no līdzdalības kooperatīvā.
Kāpēc tik lēnām?
Prasmīga meža apsaimniekošana ir labs ieguldījums nākotnē. Tad kāpēc mežsaimnieku kooperatīvi Latvijā neaug kā sēnes pēc lietus? Meža īpašnieku apvienības “Bārbele” vadītājs un Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas mežsaimnieks Jānis Folkmanis: „Labāk lai attīstās daži un spēcīgi kooperatīvi, nekā sadzimst daudzas mazas „sēnes”! Problēma ir tā, ka, lai kooperatīvs spētu uzņemt saimnieciskos apgriezienus un varētu efektīvi darboties, kooperatīva pārziņā jābūt pietiekami lielām mežu platībām. Manuprāt, par kooperatīva reālu attīstību var runāt tādā gadījumā, ja kooperatīvs noteiktā reģionā spējis piesaistīt īpašniekus ar kopumā vismaz kādiem diviem tūkstošiem hektāru meža. Skaidrs, ka līdz šādam apjomam nevar nonākt dažu dienu vai nedēļu laikā. Kamēr kooperatīvs nav izaudzis, nav sasniedzis pienācīgu apgrozījumu, ārkārtīgi svarīgs ir valsts atbalsts – gan finansiāls, gan morāls. Par līdzšinējām atbalsta iespējām neizteikšos. Latvijā, diemžēl, ir miljons citu daudz svarīgāku lietu par kaut kādu tur meža īpašnieku kooperāciju. Līdz ar to viens valsts ekonomikai nozīmīgs resurss – privātie meži – lielā mērā turpina atrasties pašplūsmā. Proti, vairumā gadījumu tie ir „pasaimniekošanā”, nevis „apsaimniekošanā”.
Raksts tapis sadarbībā ar Valsts lauku atbalsta tīklu
