Elīna Līce: Ejot savam vārīgumam pretim. Gudri, ne pārsteidzīgi 0
Autore: Elīna Līce, dzejniece un mūziķe
Kā smaržo koks pie tavas mājas? Kā smaržo mežs vai koku pudurīši, kam vari iziet cauri, steidzoties uz darbu vai ejot tāpat? Kāda ir pašas iešanas garša? Paspējot šo apkārtnes smaržu sevī satvert, pamanīt un mācoties būt mierā. Mierā ar sevi, dzīvi, kura bieži notiek citādi, nekā iecerēts, pretēji izdomātajam vai gribētajam, un pie kā tik cieši dažkārt gribas turēties. Kā tas ir – saskarties ar savvaļīgo tepat, pilsētā?
Dzīvoju Jūrmalā, tāpēc pastaigu ziņā man ir dažas privilēģijas. Pamežs pie mājas. Jūra desmit līdz piecpadsmit minūšu gājumā. Un es to visu turu acu augstumā.
Ko man tas nozīmē?
Basu pēdu pieskārienu zemei. Sūnām un čiekuriem. Basas kājas – tas ir nepastarpināts pieslēgums dzīvei. Tam gribas ļauties. Sevišķi tagad, kad gaiss atvēries maigs, bet zeme rāda savu sasilušo sānu, kā aicinādama pieskarties.
Kā es to jūtu?
Kā sazemējumu, kas vienlaikus notiek visos trīs līmeņos – mana miesa, dvēsele un gars tiek piedzīvots vienā veselumā. Prāts ne ar ko nestrīdas, šķiet, tas savienojies pat ar kreisās kājas mazo pirkstiņu, un turpat pulsē arī dvēsele. Pašas augumā jūtams kaut kas dievišķs. Esmu daļa no Visa esamības!
***
Tev jau arī bijuši mirkļi, kad zūd vietas izjūta. Savas vietas izjūta pasaulē.
Par depresiju saka – vismaz stundu dienā vajag veiklā solī pastaigāties. Smadzeņu darbība sāks pareizāk koordinēties, emocijas līdzsvaroties. Daudzi depresiju pazīst vairāk, nekā paši sev (un kur nu vēl citiem) uzdrošinātos atzīt.
Varbūt labāk ej. Vienkārši ej – garā un sātīgā pastaigā. Sākumā, protams, negribēsies. Es zinu, man tā ir bijis.
Tāda ir recepte – garas pastaigas un kaut vai dažu minūšu atvaļināšanās no apaviem, basām pēdām saskaroties ar mežu. Mežam ienākot pēdās. Tajā ir pozitīvā lādiņš. Tas palīdz atplaukt – vispirms sev un tad arī pārējiem, jo, kā zināms, tikai no pilnības vari dot.
***
Vai šis sazemējums bijis vienmēr? Ne gluži. Vai kaut kad ir bijis? Protams. Bērnībā. Tikai neapzināts un vārdā nesaukts.
Pirms dažiem gadiem man nācās sev uzdot jautājumu: kāpēc gan jūtos tik vārīga un atdalīta no dabas, vides, kurā eksistēju? Gandrīz katra saaukstēšanās liek apmeklēt aptieku, bet tās seko cita citai. Tieši tāpat ir lielākajai daļai cilvēku, kurus pazīstu. Tāda sajūta, ka mēs jau būtu pārcivilizējušies… Uzmanoties no vēja, lietus, drēgnāka laika. It kā dzīve noritētu tādā kā kokonā, kas aizvien vairāk šķir no savvaļīgā.
Domājot par mūsu dzīves spēku vai nespēku, nonācu pie atziņas, ka daudzi sevi ir vienkārši iemācījuši būt vājiem. Arī es. Vienmēr pasargājoties, ļaujoties ne vien ērtību un patērēšanas, bet pat pār–tērēšanas tieksmei. Bet visi stiprie par tādiem kļuvuši tieši pārvarēšanas ceļā!
Laiks, kurā dzīvojam, mūs mudina sev izdabāt, bet par kādiem šī izdabāšana mūs padara? Par ko sevi mudinu kļūt es?
Un te iezīmējās vēl viens aspekts – daba kā transcendentāla pārdzīvojuma avots. Iespējams, tieši tā man jau kādu brīdi trūka visvairāk…
Tā sākās manu baso kāju stāsts.
***
Apzinoties savu ierobežoto saskari ar savvaļīgo dabu, izvēloties nonākt tiešākā saskarē ar to, lēnām sevi pie tās radinot. Ejot savam vārīgumam pretim. Gudri, ne pārsteidzīgi ejot. Bez lieliem un vareniem mērķiem, vienkārši meklējot lielāku iederību pasaulē. Psihoterapeiti teiktu: paplašinot savu iespēju robežas.
Šāda dzīvesstila pasaule ir ļoti interesanta. Tiek reģistrētas smalkas ķermeniskās un vispār jušanas svārstības. Tas dara uzmanīgāku pret savām iespējām un vajadzībām, turklāt tam nav sakara ar ņemšanos ap sevi. Process ir dziļāks, priekpilnāks un atbildīgāks. Ķermenis vairs nav tikai instruments, kas paredzēts kādām noteiktām funkcijām. Tas ir pašvērtība un pelna cieņu ar to vien, ka ir.
***
Es gan ieteiktu nesākt ar sausu mežu, jo tad sajūtas var būt ekstrēmas. Labāk, ja zeme viegli mitra, piemēram, no rīta.
Kas mani šajā pieredzē fascinē? Iešanai ar plicenēm ir arī tāda mazliet anarhistiska pieskaņa. Ticiet man, tāpat nākas saskarties ar pārsteigtiem un lūrīgiem skatieniem, jo tā taču nav pieņemts. Pēc kā tas izskatās! (Jā, pēc kā gan tas mežā izskatās!)
Vēsākā laikā ne katra var būt baso kāju diena. Jāuzticas sajūtām. Bet, uzticoties tām, es vienlaikus vairāk uzticos dzīvei.
***
Jo vairāk iet laiks, jo vairāk izjūtu un apzinos – tieši bērnībā gūtās smaržas un garšas, bērnībā gūto pieredžu kopums manī izveidojis to kodolu, pie kā atgriezties, sajust savu patības centru. Interesanti, ka dažādu specializāciju terapeiti ārstnieciskajās sesijās liek apzināt, piedzīvot, izvilkt no sevis agrīnās pieredzes. Gluži kā polinēziešu pasakā Brīnumainais āķis un taro augs, kur jauneklis Mauji, jūras valdniekam izmānījis brīnumāķi, no ūdeņu dzīlēm sāk vilkt salu pēc salas…
Jautājums: kādas ir tavas salas? Kuras no tām var apdzīvot, bet kādā varbūt iepleties tuksnesis?
***
Nesen, ejot pa ierasto taciņu uz jūru, vēlreiz pārliecinājos – tieši sasilušu priežu skuju smarža manī izraisa laimes sajūtu. Mēs taču reiz, pirms daudziem gadiem, ar mammu tā gājām.
Jūra – tas ir plašums, jo sevišķi bērnībā. Un taciņas var iet, iestaigāt, ne tikai pēc iespējas taisnākas, bet arī ar cilpām, lai interesantāk. Un ko tad es daru, brīkšņājot ar savām basajām pēdām? Atgriežos pie iekšējā bērna, kas turpina dzīvot un izvēlēties brīvību manā, nu jau pieaugušā cilvēka ķermenī…
Bet jūrai līdzās visām citām piemīt arī ar neko nesajaucamā smilšu smarža.
***
Meža plētums, meža tīrums, kas, lai arī pārlieku nepiesārņots, palaikam tomēr jāpatīra no cilvēku radītās drazas. Plastmasa, skārdenes un viss cits. Pudeles uzdīgst visbiežāk. Dažkārt ar saviem puikām esmu tam gājusi cauri, gauži sagrābusies – katrā rokā pa trim vai četrām, visbiežāk, alkoholisko dzērienu stiklenēm. Bieži šāda stila pasākumus gan neveicam. Pastaiga tomēr! Bet kāds taču to visu atstāj, un, šķiet, šo kādu daudzums nemazinās.
Pretimnācēji skatās lielām acīm. Skats traģikomisks, jaunākajam dēlam vēl nav pieci gadi. Tā nu ejam – skanēdami, grabēdami.
Varētu, piemēram, gada beigās uzrakstīt tādu apzinības bilanci: cik reižu šogad drazu nolasīji? Vai mežs pēc tevis vieglāk elpo?
Un vēlreiz: kā smaržo koks pie manas mājas? Kā pie tavējās?
***
Reiz lepojos, ka dzīvoju pie divām eglēm. Tur ir mana kāpņu telpa un ceturtais stāvs. Taču nesen notika tā.
Egles nozāģētas,
caur virtuves logiem ieplūst vairāk gaismas.
Krustknābis iekodēts dzejolī,
un nekad vairs pa mūsu palodzēm nestaigās
zīlītes, zvirbuļi, baloži,
kur nu par vāverēm,
ko sen jau kā izdzīvojušas vārnas.
Mana bērnība zem ceturtā stāva loga tiek sadalīta gabalos,
ko vēlāk transportēs.
Šie koki esot bijuši bīstami
mūsu logiem un kaimiņu mašīnām,
pats trakākais, ka nevienai tomēr
nebija iztrupējis vidus.
Patiesībsakot, dzejoli rakstot, nejauši samelojos. Izpētot tuvumā, vienai tomēr bija. Gan jau arī otrā atrasta vaina. Bet vai tad dzejoli pēc patiesības noskaidrošanas drīkst mainīt? Palikšu pie tā, ka nedrīkst. Kāds atnāca, tāds paliks.
Jautājums: vai tev vēl ir savs bērnības koks? Tā smarža? Garša?
***
Mani fascinē tīrradnīgā bagātība, ko sniedz mežs. Jūnijā tas garšo pēc priedēm. To ziediem, kuru labākais laiks ir vien dažas dienas, kamēr jūtams sulīgums.
Skaidri atceros, kā bērnībā pirmoreiz tos pagaršoju. Kāds atklājuma prieks! Tagad ik pavasara beigās vai vēlākais vasaras sākumā dodos ziedu un dzinumu medībās. Procesam piemīt tāda kā rituāla nokrāsa. Es un priede, koka dāsnums un mans uzmanīgums nolasot.
Priežu dzinumi (līdz vidus kļūst koksnains) ir katras manas vasaras daļa. Mums ar brāli to ierādīja mamma, tas lieliski iederējās gājienā uz jūru. Tagad dodu saviem bērniem. Jaunākais, kurš saņēmis vairāk lutināšanas, vaibstās, toties vecākais jau uzķēris piedzīvojuma garšu.
Ceru, abiem iepatiks. Pa drusciņai, palēnām – garšas sajūtas vajag atmodināt. Tās tik ātri aizmieg, aptrulst, ja runājam par lielu daļu pārtikas veikalu plauktos.
Kādas atmiņas par garšu ir tev? Pie kurām tu pakāpies atpakaļ, kad vajag? (Dažreiz ļoti vajag.)
***
Esmu pārliecinājusies, ka arī pēdās mīt garšas sajūta – tās burtiski uzsūc piederības sajūtu dzīvei. Atšķirīgā jutoņa, tās iegremdējot sūnās (bauda), saskaroties ar skuju asumiem, čiekuru mugurām (adrenalīns) vai sasilušu jūras smilti (labsajūta). Pastaigājot lietū (nekā patīkama, taču pārvarēt priekšstatus par nepatīkamo ir vērts). Kāda ir grants! Un peļķes! Es neesmu aizmirsusi peļķes, un tās nav aizmirsušas mani. Tiesa, brišanu pa tām praktizēju tikai lauku klusumā.
Nesen lasīju par dzejnieku Uldi Leinertu, kurš mēdzis pārvietoties basām kājām. Tā vismaz viņa dzejas grāmatas Gaisma priekšvārdā rakstīja Neibarts. Ieskatieties viņa dzejā – cik daudz tajā sulas! Bet sulā taču dzīvība.
Šī iešana… Šī nepastarpinātā jušana.
Es ceru, ka tev tas vēl priekšā – basās pēdas, to radināšana pie zemes, garšas sajūtu pieradināšana pie savvaļīgās dabas. Un Leinerts vēl priekšā.
***
Nobeigumā anekdote no dzīves. Runā mans tolaik sešgadīgais dēls. Metamorfozes
Jancis: Zini ko, iedod man to nešķīstošo C vitamīnu! (Askorbīnskābe baltajās ripās.)
Pēc brīža: Iedod to nešķīsto!
Vēl pēc brīža: Iedod man to nešķīsteni!
Mjā, tā ar to C vitamīnu.
Baudīsim nu labāk dzinumus!
