Latvija – viena no zaļākajām Eiropā vai dabas postītājvalsts “ar atklātu mežizstrādes biznesa karu pret mazo ērgli un melno stārķi…”? 37
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klimata pārmaiņas, kaitēkļi un vīrusi, emisijas un kas tik vēl ne – šķiet, esam apdraudēti no visām pusēm. Ar milzu cerībām raugāmies uz mežiem, kas varot glābt pasauli no globālās sasilšanas vai vismaz palēnināt šo procesu un “apēst” daļu oglekļa dioksīda – vienu no gāzēm, kas rada tā saukto siltumnīcas efektu.
Diemžēl Pasaules dabas resursu institūta dati liecina, ka vairāk nekā 80 procenti planētas Zeme dabisko mežu jau ir iznīcināti…
Eiropa pret Latviju
Patlaban vēl nav precīzi zināms, kāds varētu būt Latvijai noteiktais devums 2020. gadā pārskatītā emisiju samazināšanas mērķa sasniegšanā. Saskaņā ar Latvijas Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.–2030. gadam mērķa scenārija prognozēm 2030. gadā Latvijas emisiju tirdzniecības sistēmā neiekļautā (ne-ETS) sektora SEG emisiju apjoms būs 7462 kt CO2 ekv., kas atbilst ~13% samazinājumam (salīdzinot ar 2005. gada ne-ETS emisijām), divas reizes pārsniedzot šobrīd Latvijai noteikto mērķi (-6% ne-ETS emisiju samazinājums 2030. gadā pret 2005. gadu).
Kā mežā labāk saražot skābekli un piesaistīt oglekli?
Statistika ir bezkaislīga. Tā apliecina – jā, Latvijā ir salīdzinoši daudz mežu, bet proporcionāli maz aizsargājamo teritoriju. Kamēr mēs paši savu valsti joprojām uzskatām par vienu no zaļākajām, Eiropas Savienība uz Latviju sāk raudzīties kā uz dabas postītājvalsti “ar atklātu mežizstrādes biznesa karu pret mazo ērgli un melno stārķi…”.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) Latvijas vides raksturlielumu pārskatā kritizē Latvijas politiku, norādot, ka lielākajai daļai aizsargājamo teritoriju nav apsaimniekošanas plāna, tām pastāvīgi trūkst cilvēkresursu un finanšu, kā arī “vairākums biotopu un sugu ir nelabvēlīgos apstākļos zemes izmantošanas maiņas, fragmentācijas, lauksaimniecības paplašināšanās, intensīvas resursu izmantošanas un piesārņojuma dēļ”.
Protams, par to, cik šāds redzējums pamatots, var no dažādiem redzesleņķiem diskutēt, var atrast argumentus un faktus, ar kuriem aizstāvēties. Tostarp arī gluži objektīvus. Viens no tiem – kopumā meža platības Latvijā nav samazinājušās, bet pat pieaugušas. Taču te atkal var rasties jautājums – uz kā rēķina?
Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijas mežu apsaimniekošanas intensitāte ir vidēja, un tāpat kā Eiropā kopumā Latvijā koksnes pieaugums pārsniedz ciršanu.
Saskaņā ar Latvijas valsts mežzinātnes institūta (LVMI) “Silava” datiem Latvijas meža koku krājas pieaugums gadā veido apmēram 26,8 milj. m3, no tā izmantojam apmēram 17,6 milj. m3, bet vismaz 6 milj. m3 koksnes atmirst citu faktoru – kukaiņu, slimību, vēja un sniega – dēļ. Ik gadu kumulatīvi kopējā koksnes krāja Latvijas mežos tiek papildināta par aptuveni 3,2 milj. m3.
Var prognozēt, ka klimata pārmaiņu fonā Eiropā mežsaimniecībai piemērotas platības būtiski samazināsies, īpaši dienvidos. Tādējādi Latvija nonāks zonā, uz kuru Eiropa liks lielas cerības koksnes nodrošināšanā…
Zelta vidusceļu meklējot
No vienas puses – mežs neapšaubāmi ir mūsu planētas plaušas, un, jo tās ir apjomīgākas (respektīvi – jo mežu ir vairāk), jo brīvāk varam elpot. No otras puses – nez vai šodien ir meža īpašnieki, kas gatavi audzēt mežu tāpat vien – tikai elpošanai.
Skaidrs, ka mežs ir arī peļņas avots, tādēļ mežā neizbēgami ienāk komercija, infrastruktūra, ceļi, elektrības līnijas u. c., nodarbinātība, valsts budžeta ieņēmumi un citi aspekti.
No klimata pārmaiņu viedokļa būtu vēlams mežainību palielināt, taču minēto aspektu dēļ būtisks mežainības palielinājums ir maz ticams. Tādējādi līdzās CO2 piesaistei jāmin arī siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, ko rada mežizstrāde un kokrūpniecība. Tiek darbinātas mašīnas un iekārtas, tērēta degviela utt.
Diemžēl situācija ar SEG emisijām Latvijā neesot spīdoša. Šai situācijai ir tendence pasliktināties tieši zemes izmantošanas sektorā, tostarp meža zemes.
Tādējādi patlaban mežsaimniekiem vienlaikus jāstrādā gan pie bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas, gan pie meža efektīvas saimnieciskās izmantošanas, gan nedrīkst aizmirst klimata un emisiju jautājumus.
Meža pētnieki uzskata, ka starp jēdzieniem “dabas aizsardzība” un “apsaimniekošanas aizliegums” vienādības zīmi likt nedrīkst. Ir jāaizsargā noteiktas dabas vērtības, nevis jāaizliedz apsaimniekot noteikts hektāru skaits.
Nereti dabas vērtības var saglabāt tikai ar pareizu un mērķtiecīgu saimniecisko darbību, un ir vietas, kur dabas vērtību saglabāšanai saimnieciskā darbība ir jāliedz. Visi ap šīm norisēm saistītie procesi jāskata kopumā un jārod līdzsvars.
Kur tad rast šo zelta vidusceļu?
Mežu apsaimniekotāji un citi speciālisti lielākoties teic, ka vienas pareizās atbildes, ko darīt šajā situācijā, nav. Viss esot atkarīgs no sasniedzamajiem mērķiem un tā, ko vēlamies.
Ja mērķis vai vēlme ir tikai dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība – mežus varētu izmantot (cirst) mazāk. Ja plānos ir ilgtspējīga attīstība un mežsaimniecība – viss ir kārtībā! Bet, ja mērķis ir ilgtermiņā uzlabot situāciju klimata jautājumā – noteikti mežus var izmantot vairāk.
Cirst vai necirst – tāds ir jautājums
Ārsts un publicists Pēteris Apinis savā mājaslapā aizvadītā gada sākumā rakstīja: “Manas valsts valdība pa kluso nolēmusi izmainīt saistošos noteikumus, lai ļautu katram īpašniekam kailciršu veidā turpmāk cirst visus mežus – vecus un jaunus. Mežsaimnieki lepojas ar koksnes eksportu, kubikmetriem un peļņu. Pāri Latvijai šalko izcirtumi…”
Mežu pētnieki uzskata, ka mežizstrādei ir jābūt meža zinātnieku pārraudzībā, jo mežu īpašnieki nereti izcērtot mazos kokus, lai vidējais koku resnums būtu lielāks un tad nocirstu visu mežu kailcirtē. Tātad – krāpjas. Un jaunie noteikumi ļaušot krāpties un cirst vēl vairāk.
Šādu uzskatu tiražē ne Apinis vien. Vieni teic, ka koku ciršanas apjoms šo nosacījumu dēļ būtiski nemainīsies un grozījumi ir izstrādāti ar racionālu un pārdomātu skatu nākotnē.
Otri pārmet, ka skaidra ietekmes novērtējuma nemaz nav un “zem klimata pārmaiņu tēmas tiek paslaucītas arī tīri komerciālas intereses par ciršanas apjomu vēlamo palielināšanu”.
Guntars Šņepsts, LVMI “Silava” pētnieks, portālam “Zeme un valsts” skaidrojis: “Esam modelējuši, kā varētu mainīties meža resursi, ja tiktu mainīti koku ciršanas (galvenās cirtes caurmērs) un atjaunošanas noteikumi. Manuprāt, esam atspēkojuši aplamos apgalvojumus, ka minēto noteikumu grozījumu dēļ meži tiks vairāk cirsti, pazudīs vecās un “resnās” audzes. Mežu platība nemainīsies, jo noteikumi neparedz atmežošanu.”
Arī Jurģis Jansons, LVMI “Silava” direktors un vadošais pētnieks, iebilst: “Piedodiet, bet “mēs” nocērtam apmēram 1,3% gadā no meža platības, bet galvenās cirtes kritērijiem atbilstošās audzes mežos, kuros tā atļauta, aizņem vairāk nekā 1 milj. ha jeb teju trešdaļu, un šai platībai ir tendence pieaugt! Ja valsts mežos iestāda 30 milj. koku gadā, tas ir ļoti daudz. Bet koku skaita aprēķina nenoteiktības apjoms Latvijā vien ir trīsreiz lielāks! Latvijā galvenajā cirtē nocērt četrreiz mazāk koku nekā iestāda. Izcirtums nav pasaules gals, bet jaunā sākums!”
Tikmēr citi speciālisti atzīmē, ka kailcirtes ir ērtas no mežizstrādes viedokļa, bet negatīvi ietekmē augsni. Turklāt viena vecuma mežaudze pēc kailcirtes atjaunošanas ir nozīmīgāk pakļauta postījumiem vētrā un citiem draudiem.
Koku ātrākai augšanai meži tiek nosusināti, tomēr meliorācijas dēļ augsnes organiskās vielas sadalās, radot CO2 emisijas…
Ko darīt ar pāraugušajiem mežiem?
Viens no emisiju augšanas iemesliem ir fakts, ka Latvijā ir nelīdzsvarota mežaudžu vecuma struktūra, pieaugušo un pāraugušo mežaudžu īpatsvars ir ļoti liels. Šiem mežiem ir grūti rast saimniecisko vērtību, cilvēki maz ķeras tiem klāt saimnieciskos nolūkos.
Mežu pētnieki izrēķinājuši, ka apmēram 250 milj. m3 koksnes (meža) ietilpst “pieaudzis vai pāraudzis” kategorijā, kas veido teju trešdaļu koksnes resursu Latvijā. Taču, ja skatītos meža platības, nevis kubikmetrus, tas ir mazāk par trešdaļu. Tomēr tas tāpat ir gana daudz.
Kā šī situācija radusies? Biežāk dzirdētais skaidrojums – padomju okupācijas gados daudzas lietas tika atstātas novārtā, un pāraugušie meži ir viena no tām.
Lielākais aizaugušo platību kāpums piedzīvots 20. gadsimta deviņdesmito gadu beigās, kad ritēja privatizācija, un darbu aktivitāte laukos ar laiku samazinājās.
Pēdējā laikā meža platības zināmā mērā esot palielinājušās Lauku atbalsta dienesta akcijas ietekmē, kad izskanēja aicinājums apmežot pamestās lauksaimniecības zemes.
Ko tad darīt ar novecojušiem mežiem? Tas ir svarīgs jautājums arī no ogļskābās gāzes emisijas puses, jo veco mežu bioloģiskie procesi var radīt problēmas nākotnē.
Pirmā atbilde, ko sniegs jebkurš mežsaimnieks, – par mežu ir jārūpējas, tas jāapsaimnieko. Ar apsaimniekošanu jāsaprot ciršana, kopšana un ilgtspējības nodrošināšana.
Pilna cikla mežs ir mežs, kurā tiek iesētas sēklas vai iestādīti jaunie kociņi, un, pēc gadiem 80 izaugušo mežu nocērtot, ciklu var sākt no jauna. Ir meži, kur tas netiek nodrošināts. Tur arī mēdz veidoties gan brikšņi, gan biezoknis.
Ilgstoši šos cikliskos jautājumus nerisinot, var iedzīvoties diezgan nopietnās problēmās. Tikko dabiskais līdzsvars izjūk vai tiek izjaukts, tas ietekmē aprites cikla tālākos posmus.
Viktors Gulbis, AS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) ilgtermiņa plānošanas vadītājs: “Visātrākais un efektīvākais veids, kā meža nozare var uzlabot SEG bilanci, ir popularizēt un atbalstīt koksnes un tās produktu izmantošanu būvniecībā. Tādējādi koksnē uzkrātais ogleklis tiek iekonservēts uz ilgiem gadiem un veido piesaisti.
Savukārt, lai palielinātu CO2 piesaisti nākotnē, jau tagad būtu jāstimulē visi meža īpašnieki veidot šim mērķim optimālu mežaudžu vecumstruktūru, novācot vecās, pāraugušās audzes un atjaunojot tās ar kvalitatīvu stādmateriālu.
Protams, nedrīkstam aizmirst bioloģisko daudzveidību, šim nolūkam veidojot zinātniski pamatotā apjomā aizsargājamas platības ar dabiski vecām audzēm un atstājot dabiska meža struktūras elementus arī saimnieciskajos mežos.
Rūpīgi plānojot, var atrast risinājumu, kā līdzsvarot meža vides, ekonomiskās un sociālās funkcijas klimata pārmaiņu mazināšanā.”
Andis Lazdiņš, LVMI “Silava” pētnieks, savukārt uzsver: “Problēmas rada nevis tas, kas notiek meža apsaimniekošanā, bet gan neloģiska bioloģisko procesu interpretācija politikas dokumentos.
Cilvēkiem, kas rada šos dokumentus, laikam ļoti simpātiska mūžīgās dzīvošanas ideja, tāpēc viņi pieņem, ka vismaz koki dzīvo un aug mūžīgi, ignorējot to, ka arī koki ir mirstīgi un nenozāģētie koki agri vai vēlu mirst dabiskā nāvē.
Tas, ka ir atsevišķi vairākus gadsimtus veci koki, nenozīmē, ka tik ilgi var nodzīvot lielākā daļa koku, tieši tāpat kā cilvēki.”
Apmežošana var mazināt SEG emisijas
Mežu pētnieki uzskata, ka viena no darbībām ar lielāko SEG emisiju samazināšanas potenciālu ir organisko (kūdras un kūdraino) augšņu apmežošana, kas ļautu mums sasniegt klimatneitralitātes mērķus un palīdzētu attīstīties arī lauksaimniecībai.
Eiropas Komisijas prognozēs paredzēts, ka Latvijā jāapmežo 0,5 milj. hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ). Noskaidrots, ka Latvijā apmēram 360 tūkstošiem hektāru LIZ vērtība ir mazāka par 25 ballēm, un tādējādi šī platība nav nepieciešama pārtikas produkcijas ražošanai.
Pētnieki secinājuši, ka, piemēram, papeļu plantācijas 200 tūkst. ha platībā 20 gados ļautu palielināt ikgadējo mežizstrādes apjomu par 5 milj. m3, nodrošinot 3,7 milj. tonnu CO2 piesaisti gadā. Taču apmežošana varot nenosegt atmežošanas radītās SEG emisijas.
A. Lazdiņš: “Mums ir daudz organisko augšņu, kas rada ļoti daudz emisiju neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav meliorētas. Lai kompensētu šīs emisijas, ikgadējām krājas izmaiņām mežā jābūt vismaz 4 milj. m3, t. i., līdz 2050. gadam krājai mežā jāpalielinās par 120 milj. m3 un jāturpina augt arī pēc 2050. gada.
Vai tas ir iespējams? Droši vien ir, rīkojoties mērķtiecīgi un investējot meža apsaimniekošanas prakses uzlabošanā daudz vairāk nekā šobrīd.”
Meža apsaimniekošanā būtiski ir uzlabot meža atjaunošanas praksi, mērķtiecīgi stādot vai sējot atjaunotas meža platības, kā arī atgriežot mežā koksnes pelnus un ienesot minerālmēslojumu tur, kur barības vielu trūkums ierobežo koku augšanu.
Zinātniski pamatotu risinājumu uzskaitījums jau šobrīd ir pietiekami garš, lai īstenotu visus klimata un enerģētikas sektora mērķus Latvijā, taču mežsaimnieki pamanījuši, ka allaž kaut kā pietrūkst, lai tas viss notiktu, turklāt dažkārt no citas puses tiek realizētas darbības, kas “apēd” visu labo darbu efektu.
Pētījumiem trūkst sistemātiska finansējuma
SEG inventarizācijā būtiska loma ir aprēķinu metodikai un algoritmiem. Diemžēl pašreizējā metodika un citās valstīs izstrādātie algoritmi ne vienmēr atbilst mežaino valstu, tostarp Latvijas, situācijai.
Galvenais, kā pietrūkst, ir sistemātiska zinātnes finansējuma SEG emisiju mazināšanas jomā zemes izmantošanas sektorā, kas traucē ekspertiem un visam pētījumu virzienam attīstīties.
Latvijā lielākie pētījumi, kas snieguši arī nozīmīgāko ieguldījumu SEG emisiju uzskaites sistēmas pilnveidošanā un mazināšanas darbību izstrādāšanā, ir “LIFE REstore” un “LIFE OrgBalt” projekti, kā arī Meža nozares kompetences centra pētījumi par organisko augšņu apsaimniekošanas pilnveidošanu, lai mazinātu SEG emisijas no augsnes un koku stumbriem.
“Esam iesaistīti vairākos starptautiskos sadarbības projektos, kas neienes daudz naudas, bet ļauj līdzdarboties ar pasaules vadošajiem ekspertiem šajā jomā. SEG inventarizācijas sistēmu, kā arī ekspertu profesionālo izaugsmi, kas mums ir ārkārtīgi svarīga, finansē VARAM. Tikko esam uzsākuši arī pētījumu Norvēģijas ekonomiskās zonas finanšu instrumentā, lai uzlabotu SEG uzskaiti no organiskajām augsnēm nemeža zemēs, un daudz precīzāk varēsim pateikt, kas notiks apmežošanas rezultātā. AS “Latvijas valsts meži” finansēja pētījumu par oglekļa apriti bioloģiski vecās mežaudzēs,” stāsta A. Lazdiņš.
Savukārt V. Gulbis papildina: “Mežs ir bioloģiska sistēma, un oglekļa piesaistes iespējas tajā ir ierobežotas, strauji palielināt piesaisti nav iespējams. Pašreiz spēkā esošie meža nozares normatīvie akti ne vienmēr atbalsta klimata mērķus. Mēs veidojam labvēlīgus apstākļus ražīgākai meža augšanai, tomēr optimālai oglekļa piesaistei atbilstošas mežaudžu vecumstruktūras izveidošana prasīs vairākus gadu desmitus…”
Latvijā nepieciešams samazināt SEG emisijas
Ojārs Balcers, Latvijas Dabas fonda klimata eksperts: “Protams, SEG emisijas ir nopietni risināma problēma faktiski visos svarīgākajos sabiedrības darbības virzienos. Latvijā tāda ir arī mežsaimniecība un mežs kā visas tautas un dabas bagātība. Dati arī rāda, ka Latvijas mežos samazinās oglekļa piesaiste – mežu negatīvās emisijas 2018. gadā bija – 3213,87 kt CO2e, bet pirms desmit gadiem daudz vairāk: – 9897,94 kt CO2e. Tomēr jāsaprot, ka Latvijā ir arī citas klimatam svarīgas ekosistēmas, piemēram, purvi, lauksaimniecības zemes, lielpilsētas u. c.
Apmežošana vien nespēj kompensēt, piemēram, AS “Latvijas valsts meži” lielu ceļu izbūvi mežā vai fosilo emisiju radītās SEG, kā arī sabiedrības pārmērīga patēriņa un klimatam nedraudzīgās rīcības radītās izmaiņas. Turklāt klimata pārmaiņas nav vienīgā lielā antropogēni noteiktā krīze, jo liela problēma ir arī katastrofāla bioloģiskās daudzveidības samazināšanās vai lauksaimniecības zemju un ūdenstilpju pārmēslošana.
Šādā kontekstā ir svarīgi saprast, ka nepietiek tikai sastādīt daudz meža plantāciju. Vienlaikus ir nepieciešama arī daudz lielāka meža daudzveidība, tostarp pēc vecuma struktūras, meža tipiem un valdošajām koku sugām, un veco mežu īpatsvara ievērojama palielināšana valsts un pašvaldību mežos. Faktiski ir pakāpeniski un plānveidīgi jāsamazina mežizstrādes apjomi valsts mežos, vienlaikus stādot jaunu mežu un saglabājot bioloģiski vērtīgos mežus un purvus.
Latvijā ir nepieciešams SEG emisijas iesākumā samazināt līdz (un labāk krietni zem) Parīzes nolīguma un ES sarunās panāktajam SEG emisiju līmenim un Saeimā ar īpašu likumu apstiprināt, kurā gadā ir sasniedzama klimata neitralitāte.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
