Mežs pievelk kā magnēts 0
Konkursa “Sakoptākais mežs” uzvarētājs īpašuma “Druvas” saimnieks Aivars Vanags, kas pērn decembrī saņēma balvu “Zelta čiekurs” nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu”, stāsta, ka viņu motivē darboties koki un mazbērni.
Ieejot mežā, katru nedēļu var redzēt kādas pārmaiņas, kas mudina saimnieku turpināt strādāt un apsaimniekot savu īpašumu.
Sākums – pirms trīsdesmit gadiem
Pirms trīsdesmit gadiem, kad cilvēki cīnījās par lauksaimniecības zemēm, pļavām, kur ganīt govis, es noformēju dokumentus mežu platībai. Pamazām sāku strādāt. Uzbūvēju apmēram 500 metru garu maza budžeta ceļu, lai nebūtu problēmu ar iebraukšanu vai ieiešanu mežā, iestādīju pirmos kokus. Un tagad vietā, kur bija pļava, man aug gandrīz 20 gadus veci ozoli, baltegles un sarkanozoli. Īpaša pērle ir Aijas Kaškures dāvinātā čūskegle.
Mani mežs pievelk kā magnēts. Reizēm smejoties saku, ka es mežā pavadu vairāk dienu, nekā gadā vispār ir. Tas man dod arī ienākumus, ko, protams, nevar noliegt. Taču galvenais ieguvums ir tas, ka, darbojoties mežā, es nodarbinu sevi. Man nav jādomā, kā pavadīt laiku. Kā arī man ir milzīga interese par mežu. Man ir interesanti gan turpināt darboties savā mežā un redzēt sava darba rezultātus, gan arī doties dažādos izglītojošos izbraucienos uz citiem mežiem.
Meža apsaimniekošanai jābūt ekonomiski un zinātniski pamatotai
Domāju, ka, apsaimniekojot mežu, jāizmanto citu cilvēku pieredze – kāda, kas jau kaut ko mežā ir izdarījis. Un, protams, arī zinātnieku pētījumus. Es savā praksē vienmēr domāju par to, lai meža apsaimniekošana būtu ekonomiski un mežsaimnieciski pamatota. Tāpēc man ir samazināts koku skaits, ko stādu rindās. Kokiem jābūt ne pārāk lielā skaitā, citādāk tiem rodas savstarpēja konkurence, kas tos novājina. Nevar arī teikt, ka, jo mazāk koku, jo labāks būs rezultāts. Bet katrā ziņā ir jāatrod tas koku skaits, kas ir optimāls.
Man šķiet, ka arī citiem saimniekiem vajadzētu padomāt par to, lai viņu apsaimniekošana būt gan mežsaimnieciski, gan ekonomiski pamatota. Tāpēc ir vajadzīgas zināšanas mežkopībā. Kā arī nepieciešams domāt par ilgtspējīgu saimniekošanu.
Jāatceras, ka mežu audzē šodienai un rītdienai. Piemēram, es audzēju dažādas koku sugas. Ja ar vienu sugu būs kāda problēma, tad man vēl paliks pārējās sugas. Tā arī ir sava veida ilgtspējīga saimniekošana. Tu sevi pasargā no zaudējumiem.
Savukārt konkurss “Sakoptākais mežs” palīdz uzlabot mežu apsaimniekošanu, jo mežs ir objekts dabā. Tā nav literatūra vai kāda cilvēka stāsts. Tā ir reāla vieta dabā, ko var apskatīties, kur noklausīties saimnieka stāstu par to, kas mežā darīts vai nav darīts, un redzēt, kādi ir rezultāti. Tad arī vari objektīvāk izvērtēt savu darbu. Saprast, ko dari pareizi vai nepareizi. Iespējams, arī pārņemt kādu praksi no citiem mežsaimniekiem.
Nezaudēt saikni ar dabu
Mežs ir viena no dabas sastāvdaļām. Ja mēs salīdzinām mežsaimniecību ar lauksaimniecību, tad lauksaimniecībā 50 hektāru platībā audzē vienu kultūru. Tur pat nezāļu nav. Bet mežā ir daudzveidība. Mežs ir mājas daudziem dzīvniekiem, putniem, kukaiņiem un augiem. Tā ir dabas valsts bagātība, ko cilvēki reizēm mēdz aizmirst. Tāpēc ir labi, ka ir tāds konkurss kā “Sakoptākais mežs”, ar ko pārējai sabiedrībai varam parādīt, kā notiek meža apsaimniekošana
