Meža sardzi gaida pārmaiņas 0
Pēc pēdējās, vērienīgākās Valsts meža dienesta reorganizācijas pagājuši pieci gadi. Kādi ir galvenie secinājumi par ieguvumiem no šīm pārmaiņām? Vai meža sardze gatava valstī plānotajai ierēdņu skaita samazināšanai? Kādā noskaņā mežziņi sagaidīs Latvijas meža uzraudzības simt gadu jubileju? Stāsta Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Andis Krēsliņš.
Vai gaidāmās valsts pārvaldes reformas ietekmēs arī Valsts meža dienestu?
Par visu esam domājuši laikus. Jaunajā struktūrā strādājam kopš 2012. gada 1. janvāra – tātad pilnus piecus gadus. Nepārtraukti analizējam situāciju mežniecībās – cik noslogoti ir mežziņi, vecākie mežziņi? Cik noslogotas ir virsmežniecības? Mēģinām darbus saplānot tā, lai visas struktūras būtu vienādi noslogotas. Pamatā tas ir izdevies. Visas desmit virsmežniecības strādā līdzīgi, lai gan katrā vietā ir sava specifika. Citur vairāk jāstrādā ar privātajiem meža īpašniekiem, citur vairāk ir valsts mežu, citur ir sarežģītāka medību saimniecības administrēšana. Mežniecības – mūsu klientu apkalpošanas centrus – centāmies saglabāt pēc sistēmas, kādu cilvēki atpazina, tāpēc mežniecības ir visos kādreizējos rajonu centros. Teritorijās, kas ir mežainākas, noslogojums mežniecībās ir lielāks, tāpēc tur vairāk referentu. Tur, kur šo speciālistu mazāk, slodze tiek kompensēta, samaksājot nedaudz vairāk. Nākamajā gadā mēģināsim regulēt referentu skaitu – tur, kur pēc slodzes aprēķiniem redzams, ka skaits ir par lielu, tur situāciju nopietni vērtēsim.
Kāds prieks atkal dzirdēt vārdu “mežniecība”!
Jā, to mēs atguvām jau pasen, un mežziņu darba vietas atkal saucas mežniecības, nevis biroji. Turpinot par pārmaiņām. Sanācis tā, ka Pierīgā, Kurzemē, Zemgalē un arī Sēlijā mežziņi ir mazāk noslogoti nekā Latgalē un Vidzemē. Redzot, ka virsmežniecības Latgalē un Vidzemē ar darbu tiek galā, un sekojot valsts pārvaldes reformu plānam, mežziņu skaits šajos mazāk noslogotajos reģionos tiks nedaudz samazināts.
Atkal optimizācija?
Ne gluži tā, jo šīs izmaiņas mēs plānojam laikus – lai izlīdzinātu slodzes, esam atstājuši brīvas vakances. Bez tam mums ir samērā daudz darbinieku, kuri jau pirms kāda laika sasnieguši pensijas vecumu un tagad šo iespēju doties atpūtā arī izmantos.
Kaut arī kopējais skaits nemainīsies, vislielākās pārmaiņas gaida vecāko mežziņu korpusu. Pirms pieciem gadiem, kad sākām strādāt jaunajā struktūrā, viens no vecāko mežziņu galvenajiem pienākumiem bija iedrošināt mežsargus, kuri bija kļuvuši par mežziņiem, pieņemt lēmumus. Ar šo uzdevumu viņi sekmīgi tikuši galā. Nu jau vairums mūsu mežziņu kompetences ziņā ir tādā pašā un pat augstākā līmenī nekā vecākie mežziņi. Tāpēc mēs vecākajiem mežziņiem šo apmācības funkciju noņemam, un vecākā mežziņa uzraudzībā būs tāda paša lieluma apgaita kā mežziņiem. Taču vecākajam mežzinim tāpat kā līdz šim būs jāorganizē savu nodaļu darbs, par ko arī pienāksies attiecīga atlīdzība.
Zināmas problēmas jūtam medību saimniecības administrēšanā, jo viens cilvēks ar šo apjomu galā tikt nevar. Lai šo šauro vietu stiprinātu, esam pamainījuši inženieru uzdevumus – ugunsapsardzības inženieriem ziemas sezonā jāpiedalās medību līgumu reģistrēšanā.
Vai šobrīd ir skaidrs – kas ir tas lielais ieguvums, kāpēc pirms pieciem gadiem bija vērts reorganizēt Valsts meža dienestu?
Galvenais kritērijs, pēc kura meža īpašnieki vērtē dienesta darbu, ir laiks, kādā tiek izsniegts apliecinājums koku ciršanai. Secinām – kaut arī apgaitas kļuvušas krietni lielākas un darbinieku skaits mazāks, ciršanas apliecinājuma izsniegšanas laiks būtībā nav mainījies. Būtiskākais ieguvums ir tas, ka jebkurai darbībai mežā ir konkrēts atbildīgais. Iepriekšējā sistēmā mežsarga uzraugāmā teritorija bija mazāka un viņš, ja vien gribēja, varēja redzēt daudz vairāk, toties atbildība par to, kas mežā notiek, viņam praktiski nebija nekāda, jo visus dokumentus parakstīja un visus lēmumus pieņēma mežzinis. Šobrīd par visu uzraudzību, ugunsapsardzību un medībām savā apgaitā mežzinis atbild no sākuma līdz galam.
Vairs nebūs neviena, kas pārbaudīs pieņemtā lēmuma pareizību. Tas jūtami ceļ bijušo mežsargu pašapziņu. Vienīgā kontrole ir mūsu risku analīze un regulārie auditi, kas apgaitās notiek katru otro gadu. Tas disciplinē, un darba kvalitāte ir pietiekami augsta. Pieļauto kļūdu skaits elementārās situācijās ir krietni mazinājies.
Kādas bija raksturīgākas pieļautās kļūdas?
Skaļākais gadījums notika Valmieras pusē, kur tajos laikos mežsardze bija pavirši pārbaudījusi īpašuma robežas un bija akceptējusi to, ka cirsma tika iestigota kaimiņa teritorijā. Kaut arī apliecinājumu koku ciršanai bija parakstījusi mežzine, tomēr pēc vairāku gadu ilgas tiesvedības mežsardzei nācās samaksāt zaudējumus.
Vai mežzinim katras cirsmas robežas ir jāpārbauda?
Lielākoties – jā. Katram mežzinim ir jāizanalizē iespējamie riski. Tur, kur meža īpašnieks grasās cirst alkšņus un kaimiņa meža tuvumā nav, visticamāk, nekādu pārkāpumu nebūs, bet skaistā priežu mežā, kas robežojas ar tādu pašu cita īpašnieka mežu, jāpārbauda ir obligāti, jo robežstrīdi mums nepārtraukti sagādā daudz galvassāpju. Tas attiecas arī uz platībām, kurās noteikti saimnieciskās darbības ierobežojumi.
Vai nomāt telpas mežniecībām sanāk lētāk nekā uzturēt savas mājas?
Tās ir budžeta finansēšanas īpatnības. Ja skaita visus izdevumus kopā, tad viennozīmīgi tas ir stipri lētāk. Bet, ja paliek tikai uzturēšanas izdevumi, tad izdevīgāka ir pašiem sava māja, jo kapitāli ieguldījumi vajadzīgi reti. Tāpēc arī mums pieder vēl diezgan daudz ēku. Apmēram pusi nepieciešamo telpu nomājam, bet pusei saimnieki esam paši.
Vai par centrālo biroju Vecrīgā cīņa nenotiek?
Esam sakārtojuši īpašumtiesības līdz galam, arī zeme zem ēkas ir mūsējā. Tas ir valsts īpašums, un valstij to atņemt neviens tiešā veidā nevar.
Vai algu pielikums iespaidojis noskaņojumu Valsts meža dienestā?
Atalgojums vienmēr nosaka daudz. Man ir liels prieks, ka dienesta cilvēki šogad sāka saņemt atbilstošāku – praktiski par 30% lielāku – atalgojumu. Tas mūsu cilvēkos vairo optimismu un ceļ prestižu.
Kā darbojas jaunā ģeogrāfiskās informācijas sistēma?
Pirmie kucēni ir noslīcināti, un ar katru dienu sistēma strādā aizvien labāk. Esam pat pārsteigti, ka to katru brīdi izmanto arvien vairāk meža īpašnieku – gan skatīšanās, gan tiešsaistes režīmā. Tas, ko nemaz negaidījām – šo informāciju izmanto ārkārtīgi daudz mednieku kolektīvu. Katrs medību kolektīvs savā iecirknī var redzēt praktiski visu.
Arī to, kā iecirknī pārvietojas brieži?
Nē, bet vietu, kur tie nomedīti, var, jo sākam sistēmā ievadīt arī tādu informāciju. Pašreiz strādājam pie būtiska sistēmas papildinājuma, un pienāks brīdis, kad mednieki par nomedīto dzīvnieku varēs nodot ziņas, izmantojot mobilā telefona lietotni. Ievadot licences numuru, varēs uzskatīt, ka licence norakstīta.
Vai Valsts meža dienests dod savu artavu jauno speciālistu sagatavošanā?
Ar prieku, jo esam tajā ieinteresēti. Valsts meža dienesta darbinieku vidējais vecums ir diezgan liels, un tuvākajos piecos, desmit gados daudz mežziņu dosies pensijā un mums būs vajadzīgi augstas kvalifikācijas speciālisti. Tāpēc gribētu, lai fakultāte tādus sagatavo.
Tādus, kuri mežā neapmaldās?
Jaunajiem speciālistiem ir jāsaprot, kas viņus sagaida. Pašreiz ir tā – kaut ko jau dzirdējuši esam, bet samērā maz zinām gan par normatīvajiem aktiem, gan par mežziņa pienākumiem. Un vislielākais pārsteigums jaunajiem speciālistiem ir tas, ka ir jāstrādā tik daudz. Bet ir arī plusi – jaunieši ļoti labi pārzina datorprogrammas, ātri apgūst sistēmas, kas vecā kaluma vīriem galīgi nepadodas… Taču par to, kas notiek mežā, no studiju sola nākušajiem īsta priekšstata nav. Tāpēc esam ar Meža fakultāti vienojušies pilnveidot mācību un prakšu programmas. Lai tiem, kuri iziet praksi, būtu iespēja nostrādāt, tā pa īstam izbaudot mežziņa ikdienu. Gribētos arī, lai jaunieši apgūst mūsu ģeogrāfiskās informācijas sistēmu un prot strādāt ar modernajiem mērinstrumentiem.
Vai par privātajiem mežiem joprojām varam teikt – alkšņi nāk!
Tā, manuprāt, šobrīd Latvijas mežsaimniecībā ir vislielākā problēma. Kaut arī kopumā situācija mazliet uzlabojas, tas notiek daudz par lēnu. Lielākoties privātajos mežos joprojām ir tā – nocērtam priedi, egli, bērzu, bet atjaunojam ar baltalksni un apsi. No ekonomikas, tautsaimniecības viedokļa tas nav perspektīvi. Tāpēc arī atbalstu projektu, kas paredz ciršanas caurmēra samazināšanu. Ja izdotos panākt, ka tur, kur nocērt mežu pēc caurmēra, meža īpašnieks cirsmu atjauno ar skuju kokiem vai bērzu, izmantojot augstvērtīgu stādāmo materiālu, tad šīs caurmēra cirtes mežam dotu vairāk laba nekā slikta.
Diemžēl tie, kuri sevi uzskata par zaļi domājošiem, secina, ka apse ir gandrīz vai ideālākais koks un arī baltalksnim nav ne vainas, un virknei meža īpašnieku, kas negrib ieguldīt meža atjaunošanā, labāk patīk šie liberālie noteikumi – lai tajā cirsmā ieaug vienalga kas, es pakopšu, un būs labi.
Arī LLU Meža fakultāte ir aprēķinājusi, ka, pastāvot pašreizējai atjaunošanas praksei, meža ekonomiskā vērtība tuvākajos 70 gados samazināsies.
Vai nākamgad plānojat meža sardzes simts gadu jubilejas balli?
Vienīgi grūti atrast tik lielas telpas, kur mēs visi ietilptu… Protams, svinības būs. Zīmīgi, ka pirms simt gadiem novembrī tika nodibināta valsts, bet jau decembrī tika lemts par meža uzraudzības sistēmas izveidošanu. Tas liecina par to, ka jau pirms simt gadiem mežs valstij bija ļoti nozīmīgs un svarīgs.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
