“Mežonīgie austrumi” Berlīnē 0
Aviokompāniju konkurences ietekmē lidmašīnu biļešu cenas no Rīgas uz Berlīni pēdējā laikā patīkami sarukušas, un Vācijas galvaspilsēta nu kļuvusi par labu nedēļas nogales galamērķi. Divas dienas, protams, ir par maz, lai iepazītu pilsētu, par Eiropas Savienības metropoli nemaz nerunājot. No otras puses, psihologi apgalvo, ka iespaids par otru personu cilvēkam veidojoties pirmajās 90 tikšanās sekundēs. Droši vien līdzīgu teoriju (pamainot sekunžu skaitu) varētu izteikt arī par pilsētām. Turpinot par salīdzināšanu – ja iepriekš būsi dzirdējis, ka satiekamajam ir ļoti interesanta cepure, iespējams, atvēlētās sekundes iztērēsi, pētot tieši to. Tāpēc šoreiz informācija tiem, kurus interesē viss, kas saistīts ar “Berlīnes mūri” un bijušo Vācijas Demokrātisko Republiku, – ko vācieši ar tās atstātā politiskās nokrāsas mantojuma objektiem dara mūsdienās? Turklāt, izrādās, tādu objektu ir ļoti daudz. Atšķirībā no drūmā nacisma, sovjetiskā pagātne mūsdienu Vācijā tiek pasniegta diezgan rotaļīgi un komercializēti. Tālāk par dažām vietām, kuras var apmeklēt Berlīnē.
Trabantu pasaule pie kontrolpunkta
Trabants bija neliela un diezgan neērta savulaik VDR ražota automašīna. Atšķirībā no padomju sugas brāļa zaporožeca, kas joprojām ir drīzāk apsmiekla objekts, trabants nu kļuvis par kulta objektu. Berlīnē tam pat veltīts muzejs (Zimmerstrasse), taču apmeklēt to nav obligāti – arī tāpat tuvākajā apkārtnē uz ielas šo auto ir daudz. Daļa no tiem kļuvusi par mākslinieku “upuriem” un tagad līdzinās krāsainām Lieldienu olām. Interesentiem tiek piedāvāts arī “Trabi Safari” – iespēja pabraukāties pa Berlīni minētajā vēsturiskajā tehnikas brīnumā. Protams, pa vietām, kas saistītas ar VDR mantojumu jeb kā idejas autori reklamē: “Berlin Wild East” – “Berlīnes mežonīgie austrumi”. Acīmredzot piedāvājums tūristu vidū ir populārs, jo vienā vietā šādu trīs auto “safari” redzēju pats savām acīm. Cenas atkarībā no personu skaita – 34 eiro (četriem pasažieriem), 39 eiro (trim), 44 eiro (diviem), 60 eiro (vienam). Brauciena garums – 1 stunda 15 minūtes.
“Aukstā kara” gados Friedrichstrasse un jau pieminētās Zimmerstrasse krustojumā atradās robežpunkts starp Rietumberlīni un Austrumberlīni. “Berlīnes krīzes” laikā 1961. gadā te piere pret pieri stāvēja amerikāņu un padomju tanki, demonstrējot tam laikam raksturīgo starptautisko spriedzi (PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs iepriekš bija uzstādījis Rietumiem ultimātu – izvest NATO karspēku no Rietumberlīnes). Mūsdienās “Checkpoint Charlie” ir vēsturiska sargbūdiņa ielas vidū. Blakus gorās trīs vīri amerikāņu karavīru formastērpos, skaļi aicinot tūristus bildēties (par samaksu, protams). Atstāti arī vecie uzraksti angļu, krievu un franču valodā, kas brīdina, ka “jūs izbraucat no amerikāņu sektora”. Apkārt daudz suvenīru veikalu un vairāki muzeji. Tostarp uzmanību piesaista “Chackpoint Charlie” muzejs, uz kura ārsienas izkārts milzīgs PSRS karogs.
Mazliet mākslas
Netālu no “Checkpoint Charlie” ievēroju prāvu tumšu ēku, kurā piedāvā aplūkot Berlīnes mūra panorāmu. Iepriekš neko par to nebiju lasījis, taču nolēmu apskatīties un nenožēloju. Panorāma ir milzīgs telpisks mākslas darbs, kas attēlo Berlīnes mūra fragmentu pagājušā gadsimta 80. gados. To papildina ikdienišķas ielas skaņas, turklāt ik pa laikam mainās apgaismojums, radot iespaidu, ka pilsētā iestājies vakars, nakts, tad atkal rīts un diena. Skatītājs it kā atrodas Rietumu pusē, taču pāri mūrim var redzēt arī Austrumus, kur staigā robežsargi un suņi. Darba autors ir irāņu cilmes mākslinieks un arhitekts Jadegars Asisi. Biļetes cena par Asisi Berlīnes mūra panorāmas aplūkošanu – 10 eiro.
Tikmēr “East Side Gallery” ir māksla par velti, jo “Galerija” ir sienu gleznojumi uz mūra apmēram kilometra garumā (netālu no stacijas “Ostbahnhof”). Slavenākā te, protams, ir Brežņeva un Honekera “buča”, bet zīmējumi kopumā ir dažādas kvalitātes, arī mākslinieku domas lidojums atšķirīgs. Karikatūrisks Berlīnes mūra “pārbēdzējs” Gorbačovs pie auto stūres, divi baloži ar knābjos iekārtiem Brandenburgas vārtiem – tie ir tikai daži piemēri. Līdzās iespējai iegādāties suvenīrus, populārs piedāvājums pret simbolisku samaksu – vienu eiro – te ir iespiest pasē zīmodziņu, kas apliecina, ka esi šķērsojis vairs neeksistējošo VDR robežu.
Austrumberlīnes godība
No laikiem, kad skolā apguvu vācu valodu, Aleksandra laukums ar tur esošo televīzijas torni palicis atmiņā kā Austrumberlīnes vizītkarte. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās te sākās pirmās lielās demonstrācijas, kas sekmēja Vācijas apvienošanu, lai gan sākotnēji sanākušie tādas prasības neizvirzīja. No “East Side Gallery” līdz laukumam var aiziet nepilnas stundas laikā, pa ceļam pavērojot arhitektūru, kas nedaudz atgādina padomju pilsētu mikrorajonus. Mūsdienās par godu Krievijas caram Aleksandram I nosauktais laukums ne ar ko īpaši neizceļas, ja neskaita to pašu TV torni, kas ir populārs tūrisma objekts, un varbūt vēl arī VDR laikos radīto “Weltzeituhr” – “Pasaules laika pulksteņa” instalāciju. Apkārtnē daudz lielveikalu, kafejnīcu, arī stacija, tāpēc šī ir ļoti dzīva vieta.
Šprē upes krastā iepretī Muzeju salai izveidots VDR muzejs, kas diezgan aizraujošā un interaktīvā veidā attēlo šo Vācijas vēstures posmu. Atkal jau jāsecina, ka vācieši to pasniedz kā vieglu eksotiku. Te nav stāstu par Austrumvācijas “čekas” analoga “Stasi” darbībām un režīma upuriem. Galvenā uzmanība pievērsta sadzīvei. Muzeja apmeklētājs var pasēdēt uz dīvāna tipiska VDR pilsoņa mājokļa istabā (mums tas droši vien liksies kaut kas ļoti pazīstams), ar datorprogrammas palīdzību pavizināties pa Austrumberlīni trabantā, noskatīties VDR televīzijas raidījumu vai palasīt tā laika avīzes, lai secinātu, ka noskaņas tur tomēr bijušas nedaudz rietumnieciskākas, nekā bijām raduši PSRS. Pa spraudziņu var ieskatīties arī VDR elites dzīvē – melni limuzīni, specveikali… Muzejs ir apmeklētāju iecienīts, tāpēc var gadīties pastāvēt rindā. Biļetes cena – septiņi eiro.
Obligāta Berlīnes apmeklējuma sastāvdaļa, zināms, ir Brandenburgas vārti. Turklāt arī šī vieta labi iederas ekskursijas tematikā. Te savulaik atradās viens no Berlīnes robežpunktiem, pie kura rietumnieki mēdza rīkot protesta akcijas. Tas, protams, ļoti nepatika VDR vadībai. Vēlāk te notika grandiozākās Vācijas apvienošanas svinības. Arī ikdienā Brandenburgas vārtu apkaime ir cilvēku iecienīta vieta. Vientuļš tur nejutīsieties.
