Bet, kā jau minēts, vispārsteidzošākās tradīcijas izpaužas svinībās, kad ekuanas cilts sapulcējas vienkopus, lai ne tik daudz satiktu viens otru, bet gan tieši garus. Svētkus parasti svin papaijas nogatavošanās laikā. Meitenes tad izkrāso savus ķermeņus vienkāršiem rakstiem, lai gan vīriešus tas pārlieku neinteresē, jo pēc halucinogēno narkotiku iebaudīšanas par viņu vienīgajiem draugiem šajos svētkos kļūst gari. 5
Viss iesākas ar dīvainām vīriešu dejām, neskanot nekādiem mūzikas instrumentiem. Dejojošie jeb, precīzāk izsakoties, dīvaini ložņājošie kaut ko deklamē, svelpj, iekaucas un izdala citas tamlīdzīgas skaņas. Daži ļoti drīz zaudē samaņu, un viņus vienkārši pavelk maliņā. Dažkārt darbība mēdz pāraugt kautiņā, jo lielākā daļa pārpīpējušos vīriešu neko daudz no realitātes vairs nesaprot.
Bet svinības noslēdzas ar ļoti svarīgu rituālu – tā dēvēto endokanibālisma ceremoniju. Ar melnu krāsu izkrāsojušās sievietes grozos atnes mirušo radinieku kaulus, savukārt vīrieši piegādā izdobtus koku stumbrus, kuros šos kaulus vairāku stundu garumā rūpīgi sasmalcinās smalkā pulverī. Ekuanas cilts tic, ka aizgājēja dvēsele mūžam maldīsies džungļos, ja vien tuvinieki to neatbrīvos no saitēm ar zemes dzīvi, un to var sasniegt, tikai apēdot šo viņu kaulu pulveri. Kad tas ir gatavs, to samaisa ar savdabīgu banānu putrveidīgu masu, ievieto īpašos no lapām sagatavotos maisiņos, un tad radinieki uzsāk šīs mazliet šaušalīgās masas norīšanas rituālu. Turklāt svarīgi ir ielāgot, ka tikai kopā ar pēdējo šīs masas malku mirušā radinieka dvēsele beidzot varēs netraucēti doties uz aizkapa valstību.
Lūk, kāda ļaužu sabiedrība arī mūsdienās vēl kaut kur dzīvo.
