Skumjo attiecību pieredze ar civilizāciju atstājusi pēdas ekuanas cilts valodā, kurā balto cilvēku viņi apzīmē ar vārdu, kas nozīmē visu ļauno un neuzticamo. Tiesa, pretim labai attieksmei viņi dod to pašu. Lūk, un kopā ar šo cilti džungļos nodzīvojusi franču pētniece Žanna Ledlofa, kura par to uzrakstījusi grāmatu “Kā bērnu izaudzināt laimīgu”. Šī grāmata kļuvusi par pamatu jaunmodīgai pedagoģiskai teorijai. 5
Ledlofa vēsta, ka pēc ceturtās ekspedīcijas viņa pēkšņi atskārtusi, ka ciltī nav redzējusi nevienu konfliktu starp bērniem vai starp bērnu un pieaugušo. Bērni allaž nekavējoties un ļoti labprāt pakļāvās pieaugušajiem un rotaļu vai darba laikā nēsāja jaundzimušos. Viņa secināja, ka tas tā veidojies tāpēc, ka bērni dzīvo absolūtas visatļautības apstākļos un pieaugušie nekad viņus nebar. Autore raksta, ka vairākkārt redzējusi gluži jaunus ekuanas cilts bērnus, kuri vienatnē rotaļājas kraujas malā un citās bīstamās vietās, taču nekad nav manījusi nevienu nelaimes gadījumu.
Interesanti, ka Ledlofa savā grāmatā sajūsminās par tiem pašiem mežoņiem, kuru dzīve atspoguļota cietsirdīgajā itāļu šausmu filmā “Kanibālholokausts”. Šīs filmas demonstrēšana ir aizliegta daudzās valstīs. Un, raugi, patiešām – šai ciltij, neskatoties uz to, ka viņi tik “pareizi” audzina bērnus, piemīt arī dīvainas un cietsirdīgas tradīcijas, kas būtībā ved uz pašiznīcību. Džungļos vispār uzvedības likumi ir ļoti skarbi, tur vecāki saviem bērniem māca nekad nevienam neko nepiedot un uz sitienu nekavējoties atbildēt ar sitienu.
Arī Ledlofa bija novērojusi šīs cilts īpašo noslieci uz agresivitāti, taču uzskatīja par nepieciešamu to noklusēt. Viņa kritizē mūsdienu civilizēto pasauli par noslieci uz narkomāniju, taču tajā pašā laikā nezin kāpēc teju vai sajūsmināta apraksta mūsdienu mežoņu cilts rituālo narkomāniju. Ekuanas cilts savās ceremonijās vai vienkārši atpūtā allaž lieto vietējo halucinogēnu – pinu. Parasti to sāk lietot tūlīt pat pēc pilngadības sasniegšanas, un šī procedūra ir viņu sabiedriskās iekārtas obligāta sastāvdaļa.
[popular_posts title=”yes”]
Savukārt sazināšanās ar gariem šai ciltij ir tas pats, kas civilizētām tautām dienests armijā. Ekuanas ciltī to jāprot darīt pilnībā visiem, tāpēc ir pamats runāt par šīs cilts masveida maģiju. Narkotiku pinu iegūst no kāda tropu auga. To ieelpo caur īpašu caurulīti, vienlaikus šo darbību papildinot ar maģiskiem rituāliem, pēc kuriem visi tūlīt nokļūst pārdabiskajā garu pasaulē. Piemēram, vienkāršs karavīrs, stājoties kontaktā ar gariem, var pamēģināt atrisināt visas cilts problēmas. Viņš var pēkšņi sākt dziedošā intonācijā deklamēt kādus poētiskus tekstus, mesties neprātīgā dejā vai pat iedomāties sevi kā putnu. Tādos mirkļos ārēji viņš izskatās kā tipisks narkomāns, kurš uzņēmis krietnu devu.
Ja kāds nopietni saslimst, palīgā acumirklī nāk “profesionālais” burvis. Šīs cilts ļaudis uzskata, ka slimnieka dvēsele ir viņu pametusi vai arī tā ar ļaunprātīgu buršanu nolaupīta. Un tikai šamanis ir spējīgs to atgriezt atpakaļ ķermenī. Galvenā loma viņa īstenotajā ārstēšanā ir ticībai viņa spējām, turklāt tai jābūt visaptverošai, proti, viņam jātic pilnībā visai kopienai, kurā dzīvo slimnieks un burvis. Tādos gadījumos šamanis parasti izsauc mērkaķa garu, kas spēj atdot pazaudēto dvēseli. Interesanti, ka slimnieki lielākajā vairumā gadījumu patiešām izveseļojas.
