Mežkopi Sigitu Vaivadi slavē par sabiedrībai veltīto nesavtīgo darbu 0
“Lai koki aug ilgi, lai dzīvnieki dzīvo ilgi, lai saule silda mežus, lai mežs sargā ežus.” Šādu dzejoli pirms dažiem gadiem uzrakstīja kāda pasākuma “Meža ABC” dalībniece. Viņa un vēl daudzi Kuldīgas puses bērni par mežā gūto iedvesmu un zināšanām teic paldies Sigitai Vaivadei.
Par nesavtīgo sabiedrībai veltīto darbu viņa ir nominēta “Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai 2012”. Pabijām šā gada “Meža ABC” sagatavošanā un redzējām Sigitu Vaivadi darbībā.
Mežs pie “Struņķukroga” pilnā plaukumā, skaņās putnu dziesmas brīžiem pārspēj motorzāģis, aizlīgo smagā meža tehnika. Meža darbinieki pulcējas ap Sigitu, viņas mobilais zvana vienā laidā, bet viņa tik smaida un skaļā balsī izrīko: “Kristap, varam ar to traktoru papīrmalku aizvest? Jāpaņem no tās kaudzes!” Kopējo noskaņu pauž pāris taksīši, kas priecīgi skraida, ausīm plīvojot.
“Pasākums domāts lieliem un maziem, iesācējiem un pieredzes bagātiem – visiem, kas mīl dabu! Visiem, kas vēlas iepazīt, pasmaržot, pagaršot, sajust, ieraudzīt un saprast norises mežā” – rakstīts programmiņā. Šāds pasākums Latvijā ir vienīgais. Šogad maija vidū te pulcējās 1300 skolēnu. Bija pieteikušies divreiz vairāk, bet tik daudz bērnu nevar uzņemt, tāpēc rīkotāji izlozēja laimīgos.
Divsimt speciālistu 28 meža pieturās skolēnus iepazīstināja ar meža audzēšanu, kopā ar kokkopjiem jeb arboristiem bērni pastaigājās pa koku galotnēm, spēlēja meža spēles, redzēja meža teātri un atpūtās pie ugunskura un ēda gardu zupu. Raksts tapa pirms “Meža ABC” sarīkojuma, tālab Sigita parādīja fotoalbumu ar iepriekšējā gada mirkļiem.
“Te mēs tēlojam skudru – četratā nesam virs galvas milzu lapu, lai varētu saprast, cik skudrai grūti. 2008. gadā bērni uzzīmēja 900 zīmējumu par meža tēmu, tos visus meža ielokā pie tīkliem piestiprinājām. Šogad pasākumam daļu finansējuma piešķīra Meža attīstības fonds. Mūs atbalsta 65 uzņēmumi ne tikai ar tehniku un darbu, bet arī naudas ieguldījumu. 200 brīvprātīgajiem, kas darbojas meža pieturās, vajag pusdienas, vakariņas, arī krekliņus un cepures ar “Meža ABC” logo. Katru gadu bērniem ir mazas dāvaniņas, šogad būs pildspalvas, uzlīmes, baloni un atslēgu piekariņi. Atceros vienu meitenīti. Firma “Metsaliitto Latvia” SIA dāvināja zīmuļus, viņa paņem – a! Man tagad būs pašai savs zīmulītis! Es jautāju: vai tev sava zīmulīša nebija? Nē, man bija ar māsu jādalās. Nevaram pat iedomāties, kāda dažviet laukos ir dzīve. Šādi mirkļi izsit no līdzsvara. Pēc “Meža ABC” 2008. gada pasākuma skolēnu zīmējumi tika salikti kastē. Ārā izmest nebija spēka. Devos pie sadarbības partneriem un pārliecināju, ka vajag izdot grāmatu ar bērnu zīmējumiem un dzejoļiem par mežu. Un tapa skaista grāmata cietos vākos.”
– Skaisti! Bet kā savulaik ienāca prātā rīkot “Meža ABC”?
– Reiz, apmeklējot izstādi “Mežs un koks” Ķīpsalā, nodomāju, ka par mežu jārunā mežā, kur jūti vēju, smaržas, sauli, kā pumpuri plaukst… Un tad 2005. gadā virsmežniecībā domājām, ka vajag izgudrot ko interesantu. Mežinieki vispār ir citādi, ne kā citu profesiju pārstāvji. Varbūt tāpēc virsmežziņa Jāņa Iesalnieka filozofija bija – mēs taču varam izdarīt kaut ko vairāk, nekā darba pienākumi prasa, iesim un stāstīsim cilvēkiem par mežu!
Kolēģe Gunta pieredzes apmaiņas braucienā Zviedrijā redzēja, kā valsts apmaksāta speciāla aģentūra visu gadu strādā ar skolēniem, kas brauc iepazīties ar mežu. Nodomāju, hm, interesanti. Jānis Iesalnieks sacīja: “Sigita, ja kāds to var izdarīt, tad tikai tu.”
Sanācām bariņš kolēģu kopā un izdomājām nosaukumu “Meža ABC”, šajā pasākumā ir viss meža stāsts no tā piedzimšanas līdz sirmam vecumam. Pa šiem gadiem interese ir augusi. Tas tāpēc, ka iesaistās visa meža nozare – dabas sargātāji, audzētāji, izstrādātāji, mednieki… Rādām, kā mežu audzējam, cik tas ir interesanti un skaisti. Šogad rādījām, ko gūstam no meža, un tas Latvijai ir vissvarīgākais – sagatavotais zāģmateriāls, pagatavotā mēbele, ko varam pārdot, ar ko izejam tirgū, ar ko nodrošinām 70 000 darba vietas. Lai rīkotu “Meža ABC”, iekustināt zāģētāju, ražotāju nemaz nav tik viegli, jo viņam ir savs bizness, viņam neko vairāk nevajag. Bet mēģinu pavilkt uz bērnības stīgu, ka bērniem šāds pasākums ir svarīgs. Pieaugušajiem noslēgumā ir balle – tas ir mans paldies kolēģiem par padarīto. Divdesmit gadi nozarē meža dienestā – tā ir vērtība, kas nerūsē.
– Kur tāda aktīviste esat radusies?
– Esmu mežkope ceturtajā paaudzē. Mans tēvs Severīns Freimanis savulaik izveidoja profesionāli tehnisko vidusskolu Rankā, tur arī mana bērnība ir pagājusi. Biju teicamniece un nenogurdināma aktīviste. Jau skolas laikā sāku strādāt, spēlēju vijoli dzimtsarakstu nodaļā, kur dienā laulājās kādi padsmit pāri. Esmu beigusi Juridisko koledžu un Mežsaimniecības fakultāti.
Par mežu dzirdēju kopš mazotnes. Abi vecāki bija mežkopji, tāpēc viņi nemitīgi sarunājās par meža darbiem, par medībām. Tētis skolā bija medību pulciņa vadītājs, kopš bērna kājas zinu, kā jālādē patronas. Katru gadu vecāki un mēs, trīs meitas, gājām divu dienu pārgājienā pretim pavasarim.
Skatījāmies, kas jau izplaucis, kas zied, vai bērziem tek sulas, katru pavasari tētis lika lasīt pieneņu lapiņas salātiem, jo tajās ir daudz vitamīnu. Tagad arī mēs ar vīru Raimondu, viņš arī ir mežinieks, savus bērnus ņemam līdzi uz mežu, arī uz “Meža ABC”. Ja bērns pēc pasākuma apķeras ap kaklu un saka: “Mammīt, šī ir mana laimīgākā diena!” – tad tā ir liela balva (tūlīt būs jāraud).
– Jums ir četri bērni – Klāvs (16), dvīņi Līva un Valts (11) un Annija (5). Kā tiekat ar viņiem galā?
– Jā, esmu Dieva lutināta, es par viņiem ļoti priecājos. Tāpat kā visi aizņemtie vecāki, arī es bērniem dažkārt saku: pagaidi, man tas jāizdara un tas. Bet bērnudārza audzinātāja dvīņiem reiz albumā bija ierakstījusi vēlējumu: “Tavs bērns nevar pagaidīt, kamēr varavīksni skatās.” Vārdu sakot, ej un ķer to mirkli, kamēr varavīksne met loku, jo tie trauki, ko tu mazgā, var pagaidīt.
Man patīk Pablo Pikaso teiciens, ka katrs bērns ir mākslinieks. Cilvēka lielākā laime ir raudzīties uz pasauli ar mākslinieka acīm. Vienmēr palikt bērnam, nezaudēt šo sajūtu. Kamēr mūsos ir bērns, kas grib zināt un saprast, esam dzīvei atvērti.
Mūsu lielā meita Līva piedalījās Eiropas čempionātā Prāgā. Veicās labi, no 93 dalībniecēm viņas rezultāts bija pa vidu. Tas bija liels piedzīvojums un pārdzīvojums, viņa saprata, ko nozīmē lielas sacensības. Visi trīs mūsu lielākie bērni ir šahisti. Mans tēvs iemācīja šahu manam vecākajam dēlam Klāvam, viņam veicās, un viņš ievilka šajā nodarbē arī māsu un brāli. Klāvs mācās 10. klasē, viņam labi padodas ķīmija, fizika, viņš spēlē čellu, ģitāru, sporto, viņu daudz kas interesē. Domāju, ka piemērotākā profesija būtu jauno tehnoloģiju jomā. Jaunākā meitiņa Annija būs dziedātāja, dejotāja māksliniece, kā jau visi luteklīši.
– Vai pēc bērnu skolu un pulciņu menedžēšanas paliek vēl kaut kam laiks pāri?
– Dziedu kamerkorī “Rāte”, kur ir ļoti jauks kolektīvs, eju vingrot, man ir brīnišķīgas aerobikas kolēģes. Šīs divas nodarbības man noteikti ir vajadzīgas ārpus darba un meža. Pārstāvu meža īpašnieku biedrību “Meža konsultants”. Tas ir sabiedrisks darbs, par ko algu nesaņemu. Meža īpašniekus – 37 biedrības biedrus, informēju par jaunumiem meža nozarē, kādi likumi, kādi valdības noteikumi pieņemti.
Biedri ir ļoti aktīvi izmantojuši Eiropas projektu naudu. Pašai arī ir mežs, to stādām, kopjam, zāģējam un turp ejam ogas lasīt. Tie, kas mežā strādā, no tā barojas, tas ir mūsu finanšu avots. Ar “Meža ABC” mēs pasakāmies mežam par to, ko viņš mums ir devis. Un mīlestību nododam tālāk.
– Varbūt kāds “Meža ABC” apmeklētājs dienās kļūs par mežkopi?
– Jā, reiz uz ielas pienāca klāt meitene un sacīja, ka esot bijusi uz “Meža ABC” un aizgājusi studēt uz mežsaimniekiem. Man zosāda uzmetās no viņas teiktā. Tas nozīmē, ka viss, ko viņa redzēja “Meža ABC”, ir viņai sirsniņā iekritis. Domāju, ka jau pieaugušus cilvēkus, meža īpašniekus, mēs nevaram izaudzināt. Bet bērnus gan, lai viņi saprastu, kā viss mežā notiek, lai iemīlētu šo nozari. Mūsu valsts skolās nav šādu programmu. Kādas klases audzinātāja atsauksmju grāmata ierakstīja: “Šajās četrās stundās mežā mēs uzzinājām vairāk nekā gada laikā klasē.” Šogad uz pasākumu atbrauca ģimene, kas pēc visu pieturu izstaigāšanas sacīja, ka dēls ir pieņēmis galīgo lēmumu – iet studēt uz mežsaimniekiem.
Viedokļi
Jānis Iesalnieks, Dienvidkurzemes virsmežniecības virsmežzinis: “Katrai komandai vajadzīgi ideju ģeneratori un cilvēki, kas ar savām organizatora spējām šo ideju īsteno līdz galam. “Meža ABC” ideja dzima mūsu mežu dienesta virsmežniecībā. Sigita to uztvēra kā izaicinājumu. Viņai ir labas organizatora un komunikācijas spējas, kādas ne visiem Latvijā ir. Un, ja cilvēks ar cilvēku māk runāt, tad viss notiek. Sigita ir cilvēks, kas sabiedrībai ļoti vajadzīgs.”
Inese Mailīte, “Sieviete Latvijai 2011” laureāte, ieteikuma vēstules autore: “Ja Sigita ir pārliecināta par veicamo un tic tam, viņa spēj aizraut sev līdzi cilvēkus. Neglābjama optimiste. Sigitas smaids ir milzīgs spēks. Viņai ir ļoti svarīgi, kā jūtas apkārtējie. Vienmēr sevī atrod spēku, lai uzmundrinātu otru. Ja nakts vidū kādam Sigitas tuviniekam vai draugam vajadzēs palīdzību, viņa brauks.”
