Nozare, kurā strādā tikai optimisti. Par mežizstrādes problēmām un efektivitāti 0
Mežizstrāde. Nozare, kas Latvijas valsts budžetu ik gadus papildina ar miljonos mērāmiem maksājumiem, nodrošinot ievērojamu skaitu darbavietu. Protams, tā atkarīga no laika apstākļiem, situācijas tirgū, arī izmaiņām normatīvajos dokuments un cilvēku attieksmes.
Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācijas, Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas, asociācijas “Latvijas koks” izpilddirektors Artūrs Bukonts skaidro, ka mežizstrādes jomā kopumā ir vērojamas pozitīvas tendences, ko ir veicinājuši vairāki faktori:
“Pēc traumējošās 2017. gada otrās puses, kad ilgstoši valdīja lietaini laikapstākļi, kas pat tika nodēvēti par dabas katastrofu, 2018. gads bija ļoti labvēlīgs. Tas sakrita arī ar labu situāciju koksnes produktu noieta tirgos. Cenas cēlās gan galaprodukcijai, gan koksnei kā izejmateriālam. Abi faktori veicināja privāto mežu īpašnieku aktivitāti, kas tiešā veidā nozīmē vairāk darba cilvēkiem mežizstrādē.
Pieaug apjomi un cenas
Pēc Valsts meža dienesta apkopotās informācijas 2018. gadā faktiski saražotais apaļkoksnes apjoms ir 12,59 miljoni m3, no kuriem 5,93 miljoni m3 (47,1% no kopējā saražotā apaļkoksnes apjoma) iegūti valsts mežos un 6,66 miljoni m3 (52,9%) iegūti pārējos mežos (privāto meža īpašnieku, pašvaldību un citu meža īpašnieku mežos). 2018. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu kopā saražotās apaļkoksnes apjoms pieaugums ir 1,15 milj. m3.
Lielais mežizstrādes un apaļkoksnes pārvadājumu pakalpojumu pieprasījums izraisīja loģisku pieaugumu šo pakalpojumu cenās. Visbiežāk gan ieņēmumu palielinājums nenozīmēja uzņēmuma peļņas palielinājumu – cīņa par kvalificētu darbaspēku lika būtiski celt algas, kā arī, iegādājoties jaunāko mežizstrādes tehniku, ieguldīt produktivitātē un darbinieku darba vides uzlabošanā.
Salīdzinājumam VID dati par atalgojumu: vidējā stundas tarifa likme meža mašīnu (harvesteru un forvarderu) operatoriem 2017. gada augustā bija 7,33 eiro, bet 2018. gada augustā jau 9,15 eiro.
Jādomā, kā saimniekot efektīvāk
Mežizstrāde ir pievienotās vērtības radīšanas posms tajā, ko saucam par Latvijas meža nozari. Šāds izmaksu pieaugums nozarei kopumā ir grūti sagremojams un atstās būtisku ietekmi uz visu ķēdi, potenciāli iedragājot koksnes tālākapstrādes konkurētspēju. Tāpēc jādomā, ko varētu darīt efektīvāk – gan sākot ar meža audzēšanu, gan tālāk ar mežizstrādes un apaļo kokmateriālu pārvadājumu procesiem.
Te ļoti palīdzētu izmaiņas normatīvajā vidē – neierobežojot meža īpašnieku iespējas nomainīt neproduktīvās audzes, to vietā stādot izcili kvalitatīvu mežu, palielinot vienā reisā pārvadājamās apaļkoksnes apjomu, līdzīgi kā to ir izdarījuši somi un zviedri. Šie ir risinājumi, kas ne tikai atbalstītu ļoti nozīmīgu Latvijas tautsaimniecības nozari, bet arī palīdzētu klimata politikas mērķu sasniegšanā – palielinot mūsu mežu spēju piesaistīt CO2, un samazinot tā izmešus kravas autotransportā.
Cieš arī meža nozare
Visām tautsaimniecības nozarēm ir svarīga kvalificēta darbaspēka pieejamība. Kaut arī valsts teorētiski vēlētos, lai profesionālajās un vispārizglītojošās skolās mācītos vienāds audzēkņu skaits, realitātē tā nav. Tikai 30–35% jauniešu mācās profesionālās izglītības iestādēs. Iemesls – vispārizglītojošo skolu cīņa par savu pastāvēšanu kā vietai, kur strādā skolotāji, nevis kā vietai, kas spēj katram savam audzēknim atklāti parādīt, cik ļoti daudz iespēju Latvijā ir jaunietim jau pēc 9. klases reāli apgūt darba tirgū pieprasītas prasmes un zināšanas un ka tas ir nevis šķērslis, bet pat priekšnosacījums mērķtiecīgai izglītības turpināšanai augstskolā. Meža nozarē mums ir ļoti labas profesionālās izglītības iespējas vidējā un augstākās izglītības līmenī, kā arī mūžizglītībā, bet diemžēl to, kas šīs iespējas izmantotu, ir krietni par maz.”
Mežizstrādes nozarē strādājošie uzņēmēji uztraukti, ka valsts bieži vien ar konkrētām darbībām vai reizēm vienkārši ar bezdarbību traucē nozarē strādājošajiem attīstīties. Šajā nozarē strādā tikai optimisti. Viens no viņiem – Varis Sīpols, SIA “Billerudkorsnas Latvia” rīkotājdirektors.
Nesakārtotais servitūtu jautājums
“Mēs esam atkarīgi no meteoroloģiskajiem apstākļiem, no nodokļu politikas un sabiedrības sapratnes un ceļu infrastruktūras.
Taču meteoroloģiskie apstākļi nebūt nav tie, kas rada lielākās problēmas. Izstrādājam tikai privātīpašnieku mežus, lai gan pirms gadiem desmit bija arī ilgtermiņā izstrādājamas cirsmas valsts mežā. Par to neskumstam. Taču par to, ka valsts kopš tās pirmsākumiem nav spējusi sakārtot servitūtu jautājumu, – gan. Ja nocērt cirsmu, ir rinda kaimiņu, kuri prasa naudu par sava īpašuma šķērsošanu. Daži cilvēki prasa absurdu samaksu, piemēram, piecus eiro par katru izvedamo kubikmetru tikai par atļauju šķērsot viņu īpašumu. Mēs mežizstrādē peļņu priekškalkulācijā rēķinām tikai vienu eiro par kubikmetru. Ja jāmaksā šāda nauda par blakus īpašuma šķērsošanu, tas nav normāli. Ir īpašnieki, kuri prasa adekvātu samaksu – 150 līdz 300 eiro par iespēju šķērsot īpašumu kā tādu, turklāt mēs vietu, pa kuru braucam, sakārtojam, aizlīdzinot rises un atstājot to tādā kārtībā, kāda tā bijusi pirms mežizstrādes. Šāda situācija ir nesakārtotā servitūtu jautājuma sekas, par kuru jāmaksā uzņēmējiem. Kad īpašumus savulaik ierakstīja Zemesgrāmatā, servitūti no tiem pazuda, lai gan piebraucamajam ceļam jābūt ikvienam īpašumam.
“Visdraudzīgākie” attiecībā uz iespēju izvest kokmateriālus ir daļa lauksaimnieku, kuri vienkārši neļauj braukt. Pat tad, kad tur nekas neaug. Viņi bieži vien nav pierunājami atstāt četrus metrus gar lauka malu, lai būtu iespējams izbraukt. Īpaši izceļas ārzemnieki. Ja ļautu, viņi uzartu pat grāvi.
Zaļais cālēns izaudzis
Tāpat problēmas rada dažādas dabas aizsardzības organizācijas. Esmu par to, ka daba jāsargā un par to jārūpējas, taču metodes, kādas tiek lietotas Latvijā, ir apbrīnas vērtas. Tas jebkurā situācijā ir pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums. Tad nu meža īpašnieks, kuram netiek maksāta adekvāta kompensācija par ierobežojumiem, pats cenšas parūpēties par to, lai mežā nebūtu nekā aizsargājama. Un, kaut arī meža īpašnieku var saprast, tā ir dabas postīšana! Ja valsts vēlas ko aizsargāt, tam jānotiek uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem, nevis tikai nosakot ierobežojumus.
Mēs paši esam vainīgi, ka pārāk maz parādām, kā vērtējam mums noteiktos ierobežojumus un bieži vien nepamatotas prasības, bet prasību radītāji mums brauc pāri ar ceļa rulli. Mežinieki problēmas mēģina risināt civilizēti, bet valsts tik un tā dod priekšroku absurdiem lēmumiem. Latvijā mežos tiek atstāta sapūšanai koksne 1,5 miljardu eiro vērtībā, pēc mirušās koksnes daudzuma uz vienu meža hektāru Latvija atrodas trešajā vietā visā Eiropas Savienībā. Par šo dabas vērtību uzturēšanu maksā meža īpašnieki. Pēc Meža valsts reģistra datiem, kas atrodami Valsts meža dienesta interneta vietnē, Latvijā kopumā ir dažādi aprobežoti 862,8 tūkstoši hektāru jeb 28% no kopējās meža platības. Tiesa, ne visā šajā platībā noteikts pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums, pastāv arī dažādi daļēji saimnieciskās darbības ierobežojumi.
Vienlaikus lauksaimniekiem dabas aizsardzības organizācijas nezin kāpēc nepievērš uzmanību. Tiek postītas pavasarī uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas, piemēram, ķīvīšu, indētas bites un pastrādāti citi briesmu darbi. Nav redzēts, ka kombains vai zāles pļāvējs sāktu kult no lauka vidus uz malām, lai dotu iespēju izbēgt zaķim un stirnai. Šie dzīvnieki tiek sakropļoti, un atkal par to klusē. Kāpēc neierobežo lauksaimniekus, tikai mežsaimniekus un meža izstrādātājus? Ar saukļiem par zaļāko valsti Eiropā meža īpašnieki tiek apzagti. Pūkainais zaļais dabas aizsardzības cālēns ir izaudzis un pārvērties par milzu monstru, kas bremzē valsts saimniecisko attīstību. Panāktie nosacījumi bieži vien ir pretrunā ar dabas norisēm, piemēram, nav iespējams izaudzēt priežu jaunaudzi 0,2 hektāru platībā, jo jaunajiem kokiem pietrūkst saules. Bet lielāku kailcirti piejūrā neļauj veidot…
Tāpat mums ir stipri pārspīlēti cirtmetu vecumi. Mežam vairs nav jāaug 100 gadu. Čehijā pierādījies, ka vecā, būtībā novājinātā mežā koksnei zūd kvalitāte, saviešas kaitēkļi (astoņzobu mizgrauzis) un mežs iet bojā. Igauņi jau panākuši cirtmetu eglēm 55 gadus. Tas, protams, saistīts arī ar koka caurmēru. Par kādu konkurenci te var runāt? Piemēram, Somijā valsts privāto mežu īpašnieku lietās neiejaucas. Ir tikai viens nosacījums – lai konkrētā platībā augtu raža: koki. Īpašnieks pats pieņem lēmumu, ko audzēt un kad cirst.
Vai esam lielākie ceļu bendētāji?
Kad uz ceļiem parādās kokvedējautomašīnas, mežizstrādātāji tiek padarīti par lielākajiem ceļu bendētājiem. Taču visiem lielākajiem brēcējiem algas un pensijas maksā no nodokļos samaksātā. Tajā skaitā no mežizstrādātāju samaksātā. Mežam, tāpat kā labībai, ir ražas laiks, kad raža jānovāc. Vairums domā, ka kailcirte ir meža beigas, lai gan patiesībā tā ir jauna meža sākums. Pēc gadiem sešiem septiņiem visi jau priecājas par jaunaudzi.
Rises uz ceļiem. Esat ievērojuši, ka tās ir viena riteņa platumā? Bet kokvedējiem visiem ir dubultie riteņi, lai samazinātu slodzi uz ceļu. Turklāt kokvedējautomašīnas ir tikai 12 procenti no kopējā kravas autoparka. Secinājumus katrs var izdarīt pats…
Par ceļiem runājot, ir pašvaldības, kas ir saprotošas un izvērtē situāciju uz ceļiem, lai atvērtu tos kravas satiksmei. Citas pavasara šķīdonī izliktās aizlieguma zīmes noņem tikai ap Jāņiem. Vēl citas vēlas nopelnīt un nosaka ceļa izmantošanas maksu, maksimālā svara ierobežojumu 40 tonnu (mazāku nekā uz pārējiem ceļiem ar asfalta segumu, kas ir 52 tonnas). Tā ir atgriešanās pagātnē, kad kokmateriālus veda ar mazjaudas tehniku.
Ja grib maksimālā svara ierobežojumu noteikt 40 tonnas, tad mežsaimniecībā izmantojamai tehnikai būtu jāļauj izmantot degviela bez akcīzes nodokļa, kā tas ir lauksaimniekiem, jo tieši mežsaimniecībā izmantojamā tehnika nepārvietojas pa ceļiem, bet tikai pa mežu. Pretējā gadījumā veidojas nevienlīdzīga konkurence ar kaimiņvalstu uzņēmējiem. Ir vesela rinda normatīvo aktu, kas ierobežo saimniecisko darbību, arī administratīvās izmaksas tikai pieaug. Tajā pašā laikā mums jābrauc vairāk, jātērē vairāk degvielas, izmaksas pieaug.
Ja uzņēmēju “piespiež pie sienas”, viņš vai nu iesniedz maksātnespēju, vai sāk mānīties, un tas kļūst par normu. Tad jājautā – vai valstij vispār vajadzīgi uzņēmēji?
Deportācijas 21. gadsimta versijā
Liela problēma ir arī darbaspēks. Ja Staļina laikā cilvēku deportēja partijas ideoloģijas un tās pielietoto metožu vārdā, tad pirms brīža, strādāt gribošos cilvēkus savu zemi pamest spieda bankas, savulaik bezatbildīgi dodot kredītlīdzekļus māju celtniecībai, zemes pirkšanai laukos un pilsētās utt., veidojot nekustamā īpašuma burbuli, bet krīzes laikā neizrādot sapratni. Valdība piesardzīgi diskutē, izliekas, ka aizstāv strādājošos. Bet cilvēku tikmēr iedzen stūrī, un viņš dodas bēgļu gaitās. Turpretim ražotājus atstāj novārtā, jo bankas kļuva pārlieku piesardzīgas, prasot lielākas garantijas.
Šobrīd arvien aktuālāka kļūst problēma, ka gandrīz nav iespējams nolīgt darbaspēku, pat maksājot 1000 – 1500 eiro oficiālu darba algu, jo ir uzņēmēji, kuri darbiniekiem var maksāt minimālo algu plus piemaksu, bet Valsts ieņēmumu dienests izliekas to neredzam. Ir maz labu darbinieku, kuri domā par darba ražīgumu, atbildīgi izturas pret darba pienākumiem, daudzi grib uzreiz 1000 eiro darba algu, bet darba ražīgums – pēc tam, kaut kad, varbūt. Ir daļa darbinieku, kuri, ja par kubikmetra sagatavošanu maksā eiro, sagatavo 100 kubikmetrus, jo viņam vajag 100 eiro. Ja maksā 10 eiro, viņš sagatavo tikai 10 kubikmetru, jo vajag taču tos 100 eiro. Diemžēl šī formula strādā 50 procentos gadījumu. Daļa cilvēku žēlojas, ka saņem maz, taču nav gatavi strādāt, lai saņemtu vairāk. Darba laiks tiek tērēts daudz kam citam, nevis darbam. No darba devēja tiek prasīta alga, sociālās garantijas, taču darba ņēmēja atbildība bieži vien aprobežojas ar frāzi “kā sanāks”.
Tāpat tiek apgalvots, ka bankas sekmē biznesa attīstību, palīdz ražošanai. Tā nav. Man ir konkrēts piemērs, kad uzņēmējs vēlējās iegādāties mežizstrādes mašīnu par lielisku cenu Zviedrijā, bet banka atteicās piešķirt naudu, kamēr tehnika ir ārzemēs. Tehnikas saimnieks to nesūtīs uz Latviju, kamēr nesaņems naudu. Kur tad ir pretimnākšana, jo banka jau nebūs zaudētāja nevienā gadījumā. No biznesa uzsācējiem tiek prasītas prasības, ko neviens jaunais uzņēmējs nevar izpildīt. Man kā uzņēmējam, kurš godīgi maksā nodokļus, visvairāk sāp tas, cik bieži vieglu roku šī grūti nopelnītā nauda tiek vārda tiešā nozīmē nesaimnieciski notrallināta, nelietderīgi izmantota vai pat izzagta, nedomājot par iedzīvotājiem un viņu vajadzībām. Diemžēl bieži, to cilvēku godprātība, kuri pārvalda nodokļos iekasēto naudu, nav pirmā vietā.”
