Mežizstrāde – ražas novākšana mežā. Kas jāievēro cirsmas izstrādē 0
Mežs ir ekosistēma, kas cilvēkam sniedz tīru gaisu, ūdeni, atpūtas iespējas, koksni un citus nozīmīgus resursus. Mūsu pienākums ir izmantot šos resursus tā, lai tie labā kvalitātē un ne mazākā apjomā būtu pieejami arī nākamajām paaudzēm. Tāpēc koksnes ražas novākšanā, izstrādājot mežu, ir jāievēro atbildīga prakse, kurā dalās AS Latvijas valsts meži (LVM) struktūrvienības Mežsaimniecība Koksnes produktu ražošanas un piegādes biznesa virziena ražošanas kvalitātes daļas vadītājs Jānis Gercāns.
Kāda atļauja nepieciešama pirms koku ciršanas mežā?
Pirms koku ciršanas Valsts meža dienestā nepieciešams saņemt apliecinājumu koku ciršanai mežā. Apliecinājums nav nepieciešams līdz 20 gadu vecu jaunaudžu retināšanai, tādu koku ciršanai, kuru celma diametrs ir mazāks par 12 centimetriem, uz ceļiem izgāzušos koku ciršanai un citos Meža likuma 12. pantā noteiktos gadījumos.
Ar ko sākt cirsmas izstrādi?
Cirsmas izstrāde sākas ar plānošanu. Praksē ir pierādījies, ka saplānoti darbi norit daudz raitāk, drošāk, ar mazākām izmaksām un saudzīgāk pret apkārtējo vidi. Plānošana sākas ar cirsmas, kokmateriālu krautuves un tehnikas pārvietošanās ceļu apsekošanu. Apsekošanas mērķi ir: noteikt plānoto darbu vietā saglabājamās dabas un kultūras vērtības; novērtēt augsnes mitrumu un tās spēju izturēt meža tehnikas – harvestera un forvardera – svaru; izplānot meža mašīnu pārvietošanās ceļus; novērtēt nepieciešamos darbus kokmateriālu krautuves ierīkošanai; izvērtēt, vai pirms koku ciršanas nepieciešams izzāģēt krūmus un citu pamežu.
Atceries – normatīvajos aktos ir noteikti dažādi periodi, kuros nav atļauta koku ciršana. Noskaidro tos un plāno cirsmas izstrādi atļautajā periodā.
Kādas vērtības jāsaglabā meža izstrādes laikā?
Cērtot kokus, nepieciešams saglabāt dabas un kultūras mantojuma vērtības. Pie dabas vērtībām var minēt:
– ekoloģiskos kokus,
– nokaltušos kokus,
– mitras ieplakas un tajās esošo veģetāciju,
– dzīvnieku alas un kokus ap tām,
– kokus ar dobumu vai ligzdu,
– koku pie skudru pūžņa,
– paaugu un atsevišķus pameža kokus,
– koku un krūmu joslu gar dabiskiem ūdeņiem, gravām, iežu atsegumiem un dižakmeņiem,
– mežmalu uz lauka, purva, ūdenstilpes vai pārplūstoša klajuma pusi.
Aizsargājamās dabas teritorijās var būt atšķirīgi noteikumi attiecībā uz saglabājamo dabas vērtību veidu un apjomu. Savukārt pie saglabājamām kultūras vērtībām var minēt cilvēka veidotas vai tiem nozīmīgas atceres, piemiņas un atpūtas vietas.
Cik daudz ekoloģisko koku nepieciešams saglabāt?
Pēc mežizstrādes cirsmās jāatstāj ekoloģiskie koki. Kā ekoloģiskos kokus saglabā dzīvotspējīgākos īpatņus, kuru diametrs pārsniedz vidējo valdošās koku sugas diametru audzē. Pēc LR normatīvajiem aktiem, ir jāsaglabā pieci koki uz hektāru, savukārt LVM saglabā vismaz 10 ekoloģiskos kokus vidēji uz hektāru, bet mitrajos melnalkšņu mežos – 30, kā arī visus kokus ar lielām ligzdām un dobumainos kokus. Šos īpatņus bieži ieskaita ekoloģisko koku skaitā, ja vien to diametrs krūšaugstumā ir lielāks nekā vidēji mežaudzē. Ekoloģiskos kokus vēlams saglabāt grupās. Tas veicina saglabāto koku noturību pret vēju, un tajās labāk saglabājas mežam raksturīgā dzīvesvide. Arī ap koku ar lielu putna ligzdu 15 metru rādiusā ir jāsaglabā koku grupa.
LVM pēdējā laikā cenšas koncentrēt ekoloģiskos kokus grupās, veidojot mazas meža saliņas izcirtuma vidū, kur saglabājas pamežs, paauga un meža izcirtuma ainava veidojas pievilcīgāka.
Atceries – ligzdu, iespējams, ir izveidojis aizsargājams putns. Tāpēc pirms koku ciršanas nepieciešams pieaicināt putnu ekspertu, kurš noteiks ligzdas iemītnieku un atļautās darbības ligzdas apkārtnē.
Kāpēc cirsmā jāsaglabā ekoloģiskie koki?
Saglabātie koki mežaudzē var sasniegt savu maksimālo vecumu. Uz tiem veidojas dzīvotne retām sugām, kas piemērojušās dzīvei tikai uz ļoti veciem kokiem. Piemēram, putni – melnais stārķis un mazais ērglis – šādos kokos var uzbūvēt ligzdu, bet dzilnu izkaltus dobumus var apdzīvot meža balodis vai bikšainais apogs. Vecus, dzīvus kokus, to zarus, mizu un lielus izgāzušos kokus apdzīvo daudzas retas ķērpju, sūnu, sēņu, kukaiņu, gliemju un sīko zīdītāju sugas. Tāpēc arī izgāztam ekoloģiskajam kokam dabā ir vērtība.
Cik daudz nokaltušās koksnes jāsaglabā cirsmā?
LVM saglabā vismaz astoņus stumbrus vai to daļas vidēji uz hektāru, kas ir divas reizes vairāk, nekā valsts normatīvajos aktos noteikts. Prioritāri izvēlamies saglabāt resnākos stumbrus vai to daļas. Nokaltušos stumbrus, kas atrodas ceļu, elektrolīniju vai citu objektu tuvumā, saglabājam kā augstos celmus, ar harvesteru nozāģējot stumbru 3–5 metru augstumā. Ja zāģējam ar motorzāģi, tad nogāžam uz zemes, lai nokaltušais koks vējā nenogāžas un neapdraud cilvēkus.
Kāpēc jāsaglabā nokaltusī koksne?
Kad koks dažādu apstākļu dēļ ir aizgājis bojā un izgāzies, sēnes un baktērijas to noārda, pārvēršot tā koksni barības vielās citiem kokiem, augiem un bezmugurkaulniekiem. Trūdošu koksni var apdzīvot simtiem vaboļu sugu. Lieli nokaltuši koki mežā ir neaizstājami, lai mežos varētu dzīvot tādas retas putnu sugas kā melnā dzilna, trīspirkstu dzenis, ausainā pūce. Daudzi dobumperētāji putni var mājot tikai nokaltušu koku dobumos, un, ja mežā šādu koku nav, tad arī nedzīvo putni. Citi spārnainie pārtiek no kukaiņiem, kas atrodami nokaltušo koku koksnē un aiz mizas. Tāpēc stāvošie nokaltušie koki ir veselīgas meža ekosistēmas svarīga sastāvdaļa.
Cik daudz koku jāsaglabā gar ūdeņiem, mežmalā? Kāpēc?
Gar dabiskiem ūdeņiem saglabā 10 metru platu koku un krūmu joslu, bet gar lašveidīgo zivju upēm – 25 metru joslu. Koku necērt arī gar ezeriem un upēm esošajās nogāzēs, kas slīpākas par 30 grādiem. Savukārt mežmalā saglabā ekoloģiskos kokus, to grupas, mežmalai raksturīgos kokus, krūmus, pamežu, paaugu un nokaltušo koksni. Saglabājamās mežmalas platums kopšanas cirtēs ir līdzvērtīgs mežaudzes valdaudzes koku vidējam augstumam, bet galvenajā cirtē – puse no valdaudzes koku augstuma.
Saglabātie koki ūdenī un tam tuvumā mītošajām sugām nodrošina labvēlīgu apēnojumu, mazākas temperatūras svārstības, pasargā upju un ezeru krastus no erozijas, bet ūdeni – no piesārņojuma. Ūdens tuvums un stabilais, mitrais mikroklimats ir nepieciešams to reto sugu pastāvēšanai, kas lēni izplatās un kam nepieciešams nemainīgs mitruma režīms un labs apgaismojums. Savukārt mežmalā ir liela sugu daudzveidība, jo tajā sastopamas abu ekosistēmu sugas. Daudzi putni, piemēram, koku čipste, dzeltenā stērste, barojas atklātās teritorijās, bet ligzdas bieži veido mežmalā. Pamežs nodrošina barības resursus un patvērumu zīdītājiem, putniem un kukaiņiem. Pīlādži, irbenes, vilkābeles ir svarīgs putnu un mazo zīdītāju barības avots.
Kā mežizstrādātāji zinās, kas cirsmā jāsaglabā
?
Cirsmā saglabājamās dabas un kultūras vērtības jāiezīmē cirsmas izstrādes tehnoloģiskajā kartē obligāti katrai cirsmai. Mežizstrādes darbus nedrīkst uzsākt, pirms darbinieki nav iepazinušies ar norādījumiem tehnoloģiskajā kartē. Papildus saglabājamām vietām tehnoloģiskajā kartē norāda arī meža mašīnu pārvietošanās ceļu plānojumu un koku gāšanas sleju izstrādes secību motorzāģa operatoriem. Tādējādi tehnoloģiskā karte ir plāns cirsmas izstrādei.
Kas nosaka mežizstrādes tehnoloģijas izvēli?
Mūsdienās mežu izstrādā pilnībā mašinizētā un daļēji mašinizētā veidā. Pilnībā mašinizētā meža izstrādē kokus gāž, atzaro un kokmateriālus sagatavo ar harvesteru un sagatavotos kokmateriālus krautuvē ceļa malā nogādā ar forvarderu. Savukārt daļēji mašinizētā izstrādē koku gāšana un kokmateriālu sagatavošana notiek ar motorzāģi un pievešana ar forvarderu.
Katrai tehnoloģijai ir savas priekšrocības. Izstrādājot mežu ar motorzāģiem, var izveidot biezāku zaru klājumu uz tehnikas pārvietošanās ceļiem. Tādējādi tai ir priekšrocība, strādājot cirsmās uz mitrām augsnēm. Izmantojot harvesteru, cirsmu var izstrādāt ātrāk, darbs neprasa tik lielu piepūli, kā strādājot ar motorzāģi, tas ir drošāks un mazāk atkarīgs no laikapstākļiem. Viens harvesters, ar kuru strādā trīs meža mašīnu operatori, var aizstāt līdz pat 30 strādnieku ar motorzāģi. Turklāt harvestera datorprogrammai var norādīt katra kokmateriālu sortimenta cenas un tā izrēķinās baļķu garumu kombinācijas, kas nodrošina maksimālos ieņēmumus no katra nozāģētā stumbra. Tādējādi meža īpašnieks no katra izaudzētā koka var iegūt maksimāli iespējamos ieņēmumus.
Kādi ir galvenie ciršu veidi, kuros iegūst koksnes ražu?
Lielāko koksnes ražu iegūst galvenajā cirtē, veicot vienlaidu meža atjaunošanas cirtes, tam seko kopšanas cirte un bojātu koku cirtes. Vienlaidu meža atjaunošanas ciršu mērķis ir novākt koksnes ražu pieaugušā mežā un pēc tam veikt mežaudzes atjaunošanu ar jaunas paaudzes kokiem. Kopšanas ciršu mērķis ir izretināt jauna un vidēja vecuma audzes, atbrīvojot augšanas telpu kvalitatīvākajiem un veselīgākajiem kokiem, tādējādi uzlabojot mežaudzes vitalitāti un iegūstot vērtīgāku koksnes ražu galvenajā cirtē. Savukārt bojātu koku cirtes veic, lai novērstu meža kaitēkļu bojājumu tālāku izplatīšanos un savlaikus izmantotu dabas vai bioloģisku faktoru ietekmē bojāto koksni.
Kas ir galvenie faktori sekmīgā koksnes ražas novākšanā?
Galvenie faktori ir rūpīga meža izstrādes plānošana, darbinieku zināšanas un kvalifikācija meža izstrādes darbos, kā arī piemērotas tehnikas un tehnoloģiju izmantošana. No minētajiem faktoriem darbinieku zināšanas un kvalifikāciju var uzsvērt kā galveno. Jo nedz laba plānošana, nedz piemērotas tehnikas izmantošana nebūs efektīva, ja darbiniekiem nebūs pilnvērtīgu zināšanu un prasmju realizēt uzticētos uzdevumus. Tāpēc uzņēmējiem un valstij kopumā lielākā vērība ir jāvelta cilvēku apmācībai, kas ir viens no svarīgākajiem panākumu faktoriem.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops īpašajā pielikumā “Meža stādījumi, to aizsardzība. Plantāciju meži”.
