Meži, valsts, valoda – nekas no tā nav nācis par velti. Saruna ar Robertu Strīpnieku 0
“Latvijas valsts meži” savu saimniecisko darbību plāno 120 gadiem. “Tas nozīmē, ka mēs jau lielos vilcienos prognozējam, ar kādiem mežiem Latvija sagaidīs savu divsimtgadi,” tā sava uzņēmuma devumu raksturo akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks.
Kādām pieturām jūs mani izvestu cauri, stāstot par aizvadīto gadu – no Mārtiņiem līdz Mārtiņiem, līdz Latvijas simtgadei?
Roberts Strīpnieks: Pirmā būtu “Pesimistisko cerību pietura”. Pagājušā gada novembrī mēs bijām nonākuši pie ilgākās cenu stagnācijas kokmateriālu sektorā, jo kopš 2014. gada kokmateriālu tirgū nebija dzirdēta neviena izteikti laba ziņa.
Visu laiku lēnām, kā ar ragaviņām, esam slīdējuši no tirgus kalna lejā. Bez iespējām pašiem kaut ko mainīt, jo lielākā daļa no procesiem, kas ietekmē meža īpašnieku ienākumus, atrodas ārpusē.
Lai gan situācija bija pesimistiska, lielā mērā tā bija balstīta uz cerībām. Kritās naftas cenas, un, pateicoties tam, mēs lielā mērā varējām saglabāt rentabilitāti – kompensēt ienākumu trūkumu ar salīdzinoši zemām ražošanas izmaksām.
Tautsaimniecības stagnācija Eiropu skāra daudz plašāk. Taču Eiropas Centrālā banka pietiekami ilgu laiku uzturēja nulles kredītprocenta likmes. Tas stimulēja realizēt atliktos investīciju projektus, kas nozīmēja koksnes patēriņa pieaugumu un tirgus atveseļošanos.
Pagājušajā gadā uznāca lielie lieti un kokmateriālu plūsma no privātajiem mežiem praktiski apstājās. Valsts mežos savas līgumsaistības mums izdevās izpildīt, tikai pateicoties saviem līdzšinējiem ieguldījumiem meža infrastruktūrā.
Ceļos un meliorācijā?
Galvenais – ceļos. Pat ar visu milzīgo ieguldījuma apjomu un samērā labo ceļu tīklu smagākajos plūdu brīžos pāri par 50 mūsu krautuvēm transportam bija nepieejamas – saražotais stāvēja ezera vidū.
Un tad pienāca brīdis, kad vajadzēja strādāt. Uznāca Latvijas klimatam neraksturīgi stabils laiks – ziema, ezeri aizsala –, un mēs varējām vest laukā visu, kas plūdu dēļ bija krautuvēs mežā.
Tā, stāstot par šo gadu, “Darbs” ir mūsu otrā pietura. Taču ne jau mēs bijām vienīgie, kuriem vajadzēja. Tajā brīdī visi meža īpašnieki metās glābt, kas glābjams. Nonācām situācijā, kad mežsaimniecības pakalpojumi – transports, mežizstrāde – kļuva par sistēmas šauro vietu.
Ražošanas operācijas kļuva par deficīta preci, kas noveda pie tā, ka mūsu piegāžu plūsmu lielā mērā sāka noteikt tas, cik mums pieejami ir šie pakalpojumi, kuru cenas auga.
Tāpēc trešo pieturu es nosauktu par “Deficītu”, jo iestājās laiks, kad nācās cīnīties par to, lai savu ražošanas procesu nodrošinātu ar nepieciešamajiem resursiem.
Ceturtais pieturas punkts ir “Uguns”. 2018. gads šajā ziņā bija unikāls. Kaut gan ugunsgrēku Valdgalē mēs visi vēl ilgi atcerēsimies, kopumā mēs tikām cauri sveikā.
Ja mēs trīs lielos ugunsgrēkus izņemam ārā no statistikas, tad pārējo uguns skarto teritoriju apjoms ir salīdzinoši neliels tādiem laika apstākļiem, ko šogad piedzīvojām. Es augstu vērtēju visu iesaistīto organizāciju – Valsts meža dienesta un Valsts ugunsdzēsības dienestu – darbu.
Pieredzes tik liela mēroga uguns katastrofas dzēšanai, kāda bija Valdgalē, nebija nevienam, taču gan redzamais, gan neredzamais darbs bija paveikts ļoti augstā līmenī.
Vai “Latvijas valsts mežiem” ir sava ugunsdzēsības tehnika?
Mūsu pienākums ir ar visiem resursiem aktīvi iesaistīties glābšanas vai dzēšanas darbos un, kad tie pabeigti, pārņemt degušo platību uzraudzību. Mums nav ugunsdzēsības autoparka, taču mūsu cilvēki ir specifiski apbruņoti ar visu nepieciešamo, lai viņi varētu iesaistīties uguns dzēšanā.
Tie ir mobilie sūkņi, ūdens tvertnes, uz muguras nesamie ūdens rezervuāri, specifisks apģērbs. Ļoti liels atbalsts ugunsgrēka dzēšanā ir droni, kas lieliski noder operatīvās informācijas ievākšanai un dzēšanas darbu plānošanai.
Kad ir lieli ugunsgrēki un nepieciešams ātri pieņemt izšķirīgus lēmumus un spert soļus, lai uguns neizplatītos tālāk, izmantojam arī kontraktēto tehniku – harvesterus un forvarderus, kas attīra ugunsdrošības joslu, izveidojot vietu, kur apturēt ugunsgrēku.
Un pēdējā stacija – situācija šā gada rudenī?
To es raksturotu kā “Piesardzību”. Salīdzinot ar pagājušo gadu, visi veiksmes faktori ir apgriezušies otrādi. Ienākumiem vienmēr būs tendence iet augšā un lejā – tad tirgus ir labs, tad slikts.
Mēs Latvijā vēl esam pārāk jauni, lai izprastu likumsakarības un prognozētu, kad būs nākamā augšupeja vai lejupslīde. Vēl pirms gada diviem izšķirošās bija salīdzinoši konservatīvās izmaksas, bet slikts tirgus, taču šobrīd tirgus ir labs.
Tā ir labā ziņa. Taču izmaksas ir strauji un ievērojami kāpušas. Tas nevar neradīt zināmu piesardzību, plānojot darbus uz priekšu.
“Latvijas valsts mežiem” būs jau divdesmit!
Jā, bet ar to ir par maz. Līdz šim esam piedzīvojuši tikai divas augšupejas un trīs lejupslīdes. Ar to vēl ir par maz, lai saprastu atkarību tik jutīgai un sarežģītai sistēmai, kurā ir tik daudz tauriņa efektu. Mēs vēl nevaram šādas prognozes izdarīt.
Taču skaidrs, ka cikliskums būs. Līdz šim šajos ciklos cenas ir staigājušas ne jau piecu, bet četrdesmit procentu apmērā. Tā ka diapazons ir ļoti izteikts.
Taču izmaksām loģika ir pavisam cita. Izmaksas ir tikai augšupejošas. Veiksme ir nepieļaut būtisku izmaksu kāpumu. Tur izaicinājumu pietiek. Mēs arī turpmāk vēlamies būt augsti rentabls, efektīvs uzņēmums, kas savam īpašniekam, Latvijas valstij, sniedz iespējami lielākos ienākumus.
Vai meža zinātnieku aprēķins, ka reālais koksnes uzkrājums ir trīs miljoni kubikmetru gadā, ietekmēs valsts mežu apsaimniekošanu?
Tā ir taisnība. “Latvijas valsts meži” savu saimniecisko darbību plāno 120 gadiem. Tas nozīmē, ka mēs jau lielos vilcienos prognozējam, ar kādiem mežiem Latvija sagaidīs savu divsimtgadi. Līdz ar to tiem trīs miljoniem, kas paliek uzkrājumā, mēs redzam lietojumu.
Mēs redzam uz priekšu, kurā brīdī šai koksnei no tautsaimniecības viedokļa būs milzīga nozīme. Te jau ir tā ilgtspējīgas saimniekošanas loģika. Mēs laižam tirgū būtiski mazāk, nekā fiziski katru gadu pieaug.
Mēs mērķtiecīgi veidojam šo uzkrājumu, jo nākotnē atsevišķām sugām no vecumstruktūras viedokļa būs bedres. Tad šie uzkrājumi būs vajadzīgi šīs bedres aizbēršanai.
Jūs esat nopirkuši 170 dronus? Kā sokas ar to izmantošanu?
Ļoti labi. Tā kā cilvēku pieejamība nekļūs ne vieglāka, ne lētāka, šī ir viena no iespējām. Droniem te ir milzīga nozīme. Mēs tur redzam būtisku potenciālu. Iespējams, tā būs jauna līmeņa mežsaimniecība.
Kā jūs mēģināt piesaistīt, stimulēt un noturēt šodien tik vērtīgo darbaspēku? Kontraktorus un štata darbiniekus?
Ar kontraktoriem mēs esam meklējuši līdzsvaru ar īsāka un garāka līguma attiecībām. Un nebūt nav tā, ka tās īsās vienmēr ir sliktas un tās garās – labas. Abām divām ir savi specifiski ieguvumi un savi zaudējumi.
Īstermiņa attiecībās galvenais zaudējums ir tajā, ka ne pasūtītājs, ne izpildītājs īsti nezina, kas tos sagaida rīt. Pasūtītājs nezina, vai būs kas strādā, izpildītājs nezina, vai rīt viņam būs darbs. Taču ir arī ieguvumi. Īsa termiņa līguma attiecībās iespējams strauji mainīgos apstākļos strauji adaptēties.
Pretēji tas ir ilgtermiņa attiecībās, kurās abas puses var būt apmierinātas ar to, ka viens zina, kas viņam strādās, bet otrs zina, kur viņš strādās, taču tad cenošanas veiksme ir visa atslēga. Ir jāpiedāvā nevis šodienas, bet rītdienas vai pat parītdienas cena.
Tad vidējo cenu ar mazu plusiņu var noturēt visa pakalpojuma sniegšanas laikā. Prognozēt to, kas notiks trīs gadu garumā, lai nekļūdītos, ir gandrīz neiespējami.
Ar darbiniekiem ir citādi, jo praktiski visiem ir beztermiņa darba līgumi. “Latvijas valsts meži” ļoti daudz dara, lai radītu gan materiālu, gan nemateriālu motivāciju, vērtības sajūtu savas komandas cilvēkiem.
Darbinieki augstu vērtē stabilitāti, ko sajūt uzņēmumā, un to izaugsmi, ko esam sasnieguši visā meža nozarē. Darba vide ir ļoti dinamiska, un tas nozīmē, ka no darbinieka prasām visu laiku mācīties un attīstīties, lai ne tikai ietu laikam līdzi, bet pat būtu nedaudz tam priekšā.
Ar kādu noskaņu sagaidījāt Latvijas simtgadi?
Ar lepnumu par to, ko mums ir izdevies panākt 27 gados. Nekas no tā, ko esam paveikuši, jau kopš pirmās Latvijas neatkarības laikiem mums nav nācis par velti.
Viss, ko mēs šodien uztveram kā pašsaprotamu – mūsu teritoriju, ko saucam par savu valsti, mūsu valodu, kurā runājam un izglītojam savus bērnus, mūsu kultūras mantojumu, visu, ko uzskatām par pašsaprotamu un neapdraudētu un ko dažreiz pat paši knābājam, nekas no tā nav atnācis pats.
Viss ir izcīnīts ar mūsu cilvēku asinīm. Katra pēda zemes, katrs likums, katrs dziesmas pants, ko nodzied Mežaparka estrādē – par to visu ir samaksāts ļoti dārgi. Un šīs vērtības nav pašas par sevi saprotamas.
Mēs joprojām tās varam zaudēt. Tāpēc, apzinoties to augsto cenu, es noteikti nebūšu tas, kas atļausies kaut kāda iemesla dēļ tās apšaubīt. Es tās uzskatu par svētām.
Visiem kritiķiem, kas mēģina uzturēt mītu par neizdevušos valsti, es aicinu atcerēties 1991. gadu, kad cilvēki vairs nevēlējās dzīvot pa vecam un saprata, ka pienācis brīdis, kad vai nu jāmirst, vai jādara.
Jauno valsti mēs sākām veidot uz drupām. Pēc smieklīgi niecīgiem 27 gadiem paskatieties uz šo valsti! Ja izdosies nākamos 27 gadus turpināt to veidot tādā pašā tempā kā līdz šim, tad 2042. gadā mēs dzīvosim vienā no skaistākajām vietām pasaulē.
