Mezgli tauriņa spārnos. Ārstējam vairogdziedzeri 0
Lasītājs jautā: “Vienu vai vairākus, mīkstākus vai blīvākus mezgliņus vairogdziedzerī, aplūkojot to ultrasonoskopijā, atklāj vismaz pusei pieaugušo. Vai par šīm izmaiņām taurenim līdzīgās formas dziedzerī jāuztraucas?”
Lielākoties mezglus vairogdziedzerī atklāj nejauši, piemēram, kakla asinsvadu ultrasonoskopijas pārbaudē, atzīst endokrinoloģe Dace Teterovska. Biežāk izmaiņas vairogdziedzera struktūrā novēro sievietēm, turklāt mezglu izplatība pieaug līdz ar vecumu.
Svarīgi, vai un kā mezgli laika gaitā mainās, tādēļ izmeklējumu vēlams atkārtot un tā rezultātus salīdzināt. Tos atklājot, ārsts ieteiks, kad vēlams veikt nākamo pārbaudi 6–12 mēnešu laikā. Ja nekas aizdomīgs nav manāms, pēc tam parasti pietiek ar novērošanu reizi gadā vai pat retāk.
Veicot ultrasonoskopiju, iespējams izvērtēt mezglu formu, struktūru, apasiņošanu, to saistību ar pārējo dziedzeri, kā arī blakus esošos audus, piemēram, kakla limfmezglus.
Ultrasonoskopijas izmeklējums palīdz noskaidrot, kuriem veidojumiem vajadzētu veikt biopsiju, lai pārbaudītu to dabu. Tievās adatiņas ieduršana aizdomīgajā mezgliņā un šūnu atsūkšana nav sāpīga. Diemžēl ne vienmēr šī metode sniedz pilnīgi drošu atbildi.
Vienlīdz bīstami mēdz izrādīties gan lieli (ap 1 centimetru), gan pavisam sīki mezgliņi (3–4 milimetri diametrā), bet strauji augoši veidojumi rada aizdomas par ļaundabīgu procesu. Palielinātais vairogdziedzeris var nospiest traheju un barības vadu, izraisot elpošanas vai rīšanas grūtības, dažkārt arī balss aizsmakumu.
Sievietēm, kurām atrasti mezgli vairogdziedzerī, pirms bērniņa plānošanas noteikti jākonsultējas ar endokrinologu, jo dažai grūtniecības laikā tie sāk strauji palielināties. Tad regulāras pārbaudes nepieciešamas biežāk nekā parasti. Reizēm jāizdara operācija, negaidot bērniņa nākšanu pasaulē.
Dažkārt nepieciešams veikt scintigrāfiju – izmeklējumu, ar kura palīdzību nosaka, vai veidojumi uzkrāj kontrastvielu jeb radioaktīvā joda izotopu, proti, vai ir tā sauktie karstie mezgli. Tad vairogdziedzeris, strādājot pārlieku intensīvā režīmā, var pastiprināti ražot hormonus, ļoti aktivēties vielmaiņa, paātrināties sirdsdarbība, rasties izteikta svīšana, pieaugt nervozitāte.
Aukstie veidojumi jodu nepiesaista un lielākoties izmaiņas orgāna darbā nerada. Pārsvarā tie nav bīstami.
Mezglu veidošanās iemesli nav pilnībā izpētīti, tomēr viens no tiem ir skaidrs – joda trūkums organismā. Šī minerālviela nepieciešama pilnvērtīgai vairogdziedzera hormonu sintēzei. Taču, tā kā nav drošu pierādījumu, ka mūsu reģionā ir izteikts joda deficīts, šo mikroelementu papildus drīkst uzņemt tikai stingri ierobežotā daudzumā. Ieteikums lietot pārtikā jodēto sāli ne vienmēr ir pamatots. Ja šīs vielas organismā būs par daudz un vairogdziedzeris to aktīvi uzkrās, var rasties grūti ārstējama slimība tireotoksikoze, kad dziedzeris darbojas pastiprināti.
Vai nepieciešams jodu lietot papildus, ārsts var secināt pēc hormonu līmeņa asinīs un citiem veselības rādītājiem.
Ja vairogdziedzeris hormonus pastiprināti neražo, mezgli ārstam nešķiet aizdomīgi un pacientam sūdzības nerada, tos nav nepieciešams ārstēt. Taču tā kā veidojumu dabu ne vienmēr iespējams noskaidrot pilnīgi droši, bieži vien operāciju veic drošības labad, kaut arī pēc tam izrādās, ka tā nav bijusi nepieciešama.
Ja pieņemts lēmums par ķirurģisku ārstēšanu un mezgli ir tikai vienā vairogdziedzera daivā, to izņem, lai pasargātu no slimības atkārtošanās. Ja tie ir abās, operē visu orgānu, atstājot tikai mazliet audu. Jau otrajā trešajā dienā pēc operācijas pacients var doties mājās. Dažkārt papildus nepieciešama ārstēšana ar radioaktīvo jodu, bet trūkstošos vairogdziedzera hormonus aizvieto, lietojot tabletes.
