Ko iesākt, ja vairogdziedzerī atrasti mezgli? 2
Mezgli vairogdziedzerī nav nekāds retums. Veicot ultrasonoskopiju kaklam, tos atrastu vismaz pusei pieaugušo – arī tad, ja mezgli nekādi nav likuši par sevi manīt. Ko darīt, ja ārsta noteiktā diagnoze ir laupījusi sirdsmieru?
Karstie un aukstie
Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas endokrinoloģe Ilze Konrāde skaidro, ka par sīkiem mezgliņiem, kas mazāki par centimetru, īpaši uztraukties nevajag un tie arī nerada nekādas sūdzības. Ja tie ir lieli, vairogdziedzeris palielinās un var nospiest iekšējos orgānus – barības vadu vai elpvadu, radot elpas trūkumu vai rīšanas grūtības. Dažkārt šos veidojumus var redzēt uz kakla priekšējās virsmas, norijot siekalas.
Reizēm no rītiem vairogdziedzerī jūtamas sāpes un, skatoties spogulī, var ieraudzīt bumbulīti kakla priekšējā virsmā.
Tas visbiežāk liecina par saasiņojumu vairogdziedzera cistā, ko vajadzētu apstiprināt, veicot ultrasonoskopiju. Parasti veidojums uzsūcas pats no sevis.
Lielākā daļa vairogdziedzera mezglu ir labdabīgi un veselību neietekmē, tomēr divos gadījumos tiem jāpievērš uzmanība. Pirmais ir tā sauktie karstie jeb toksiskie mezgli, kuri uzkrāj ar uzturu, medikamentiem vai medicīniskās manipulācijās lietotajām kontrastvielām uzņemto jodu un var izraisīt tireotoksikozi – pastiprinātu vairogdziedzera darbību, kas izpaužas ar krišanos svarā, sirdsklauvēm, svīšanu, nervozitāti, roku trīci.
Parasti ar ēdienu vien jodu nav iespējams uzņemt tik daudz, lai rastos šāda situācija.
Jārēķinās arī, ka mezgli var būt ļaundabīgi, taču risks ir ļoti neliels – ne vairāk kā 2 – 3% gadījumu. Īpaši jāuzmanās, ja mezglu atrod jaunam cilvēkam vai ja veidojums taustot ir ciets. Ja vairogdziedzera šūnas pārveidojas par ļaundabīgām, tās zaudē spēju uzņemt sevī jodu un ražot hormonus – rodas tā sauktie aukstie mezgli, kuros var slēpties vēzis, taču nevajag krist panikā, jo arī cistas mezgla struktūrā neuzkrāj jodu.
Ārstēt vai novērot?
Lai noskaidrotu, vai nepieciešams ārstēties, mezgli jāpārbauda. Svarīgs rādītājs ir tiroīdstimulējošais hormons TSH. Ja tas ir pazemināts, tad vairogdziedzeris strādā autonomi, neatkarīgi no to regulējošā hormona, un varētu attīstīties tireotoksikoze. Tad veic scintigrāfiju – izmeklējumu, kurā nosaka, vai veidojums uzkrāj radioaktīvo jodu. Karstos mezglus var ārstēt ar radioaktīvo jodu vai medikamentiem, kuri nomāc vairogdziedzera hormonu sintēzi.
Aukstajiem mezgliem scintigrāfiju veic retāk.
Ja liekas, ka tas ir ļaundabīgs un vēl, izrādās, auksts, to operē, bet, ja cistisks, tad novēro. Viens auksts mezgls neietekmē vairogdziedzera darbību, jo pietiek ar 5 – 7 gramiem tā audu, lai nodrošinātu orgāna funkciju.
Vissvarīgākais izmeklējums vairogdziedzera mezglu pārbaudīšanai ir ultrasonoskopija. Ja tajā redzams, ka veidojums ir lielāks par 1 centimetru, tumšs, ar neregulārām malām vai tajā ir kalcija sāļu kristāliņi, tas var liecināt par ļaundabību. Lai to apstiprinātu vai noliegtu, ultrasonoskopijas kontrolē veic tā saukto tievās adatas aspirācijas biopsiju, paņemot šūnas laboratoriskai izmeklēšanai.
“Nevajag baidīties, ka šis izmeklējums varētu kaitēt veselībai, veicināt audzēja augšanu vai metastāžu veidošanos, kā pacienti dažkārt domā,” iedrošina daktere Konrāde. “Šo metodi plaši izmanto visā pasaulē. Tiesa, ne vienmēr šis izmeklējums ir pietiekami informatīvs, tāpēc jāatkārto pēc 4 – 6 mēnešiem.”
Ja mezgli ir mazāki par centimetru un nav pazīmju, ka tie būtu ļaundabīgi, var dzīvot mierīgi, tomēr pēc diviem gadiem jāatkārto ultrasonoskopijas izmeklējums.
Tā kā vairogdziedzera darbību regulē hipofīzes hormons TSH, savulaik radās hipotēze, ka, samazinot tā daudzumu ar hormonu preparātiem, mezglu augšanu iespējams apturēt. Pētījumi liecina, ka tad arī to ļaundabīguma risks varētu būt mazāks, taču gados vecākiem cilvēkiem var samazināties kaulu minerālā masa un palielināties sirds ritma traucējumi, tādēļ šādu ārstēšanu neizmanto plaši.
Pēc pašu iniciatīvas nevajadzētu sākt lietot jodu.
Kaut gan daļa no mezgliem var būt radušies joda trūkuma dēļ, šīs vielas papildu uzņemšana var nodarīt ļaunumu: ja mezgls ir karsts, šūnas uzkrās jodu un pastiprināti ražos hormonus.
Kad operēt
Operācija nepieciešama, ja vairogdziedzera mezgli ir ļaundabīgi vai arī pastāv aizdomas par to un slimniekam netīk ik pēc 4 – 6 mēnešiem veikt ultrasonoskopiju un biopsiju. Tā kā ne vienmēr ļaundabīgos veidojumus iespējams konstatēt ar simtprocentīgu pārliecību, nereti operāciju izdara drošības labad.
Ja ir viens liels mezgls, izņem tikai to vairogdziedzera daivu, kurā tas atrodas.
Ja veidojumi ir abās daivās un lielāki par 8 milimetriem, izņem visu orgānu, jo pastāv mezglu atkārtošanās iespēja, taču katra nākamā operācija kakla apvidū var būt saistīta ar lielāku komplikāciju risku, piemēram, ar epitēlijķermenīšu nejaušu traumēšanu. Proti, aiz vairogdziedzera atrodas epitēlijķermenīši – četri sīki dziedzerīši, kas nodrošina kalcija vielmaiņu organismā. Ja pēc iepriekšējām operācijām izveidojušies saaugumi, tos grūti ieraudzīt, un ķirurgam var nejauši gadīties šos dziedzerīšus izņemt. Tad asinīs samazināsies kalcija līmenis.
Gadu pēc operācijas rētas uz kakla tikpat kā nav redzamas. Ja izņemts viss vairogdziedzeris, katru rītu 20 – 30 minūtes pirms brokastīm jālieto trūkstošos vairogdziedzera hormonus aizvietojošas zāles.
