Mežģīņu un krāsu spēles Edītes Pauls-Vīgneres izstādē 1
Latvijas Arhitektūras muzejs līdz 11. martam aicina skatīt Edītes Pauls-Vīgneres darbu izstādi “Krāsu erotika”. Šajā izstādē ir darbi, kas tapuši 2015. gadā – 40 sieviešu portreti un ap simts apsveikuma kartītes. Sieviešu portretu iedvesmas avots ir senās mežģīnes, bet abstrakti gleznotajās apsveikuma kartītēs var sajust mākslinieces sakāpināto mīlestību pret krāsu un faktūru.
Iedvesma mākslinieces sieviešu portretiem ir senās mežģīnes, kuras E. Pauls-Vīgnerei no savas kolekcijas iedāvināja māksliniece Daina Dagnija. “Es biju nolēmusi pārtraukt tekstilmākslas darbību, jo esmu jau ļoti iztērējusi enerģiju. Esmu pārgājusi uz mazām lietām, bet tās mežģīnes man negribējās mest ārā, jo parasti jau atbrīvojas no materiāliem. Taču es tās apžēloju. Man tās likās tik jaukas un skaistas, un es domāju, kā tās varētu iemūžināt. Tad ienāca prātā ideja, ka varētu likt zem stikliem un tā pasargāt. Bet, lai pasargātu, tas būtu par maz,” idejas aizsākumus atklāj māksliniece. E. Pauls-Vīgnere tām deva otro dzīvi savos portretos. Māksliniece atklāj, ka, pašai to negribot, portreti sanākuši līdzīgi dzīvē sastaptiem cilvēkiem, tāpēc māksliniece tiem deva vārdus. Katram portretam dotais vārds ir kā tāda zināma atslēga vai šifrs, kas skatītāju mudina domāt: vai es tādu Annu pazīstu, vai Elizabeti vai Eimiju? Portretos tiešām ir aktrises un dziedātājas. E. Pauls-Vīgnere atzīst, ka viņai tuvākais no portretiem ir Eimija Vainhausa, kurai vienīgajai viņa piemeklējusi melnas mežģīnes. Māksliniece neslēpj, ka ļoti neierasta un īpatnēja bija portretu tapšana. “Tas bija ļoti īpatnējs process. Visas sejas veidoju ar zeltu, tad es veidoju viņām matu frizūras. Tas ir tas laikmetīgais, kas ir šajos portretos, bet tas senatnīgais ir mežģīnēs. Es to šādi esmu apvienojusi. Tā nemanot sanāca gandrīz 40 portreti,” skaidro E. Pauls-Vīgnere.
Izstādi papildina krāsās abstrakti gleznotas apsveikuma kartītes, kas gan nav tapušas, domājot par konkrētu cilvēku. Māksliniece tādas taisa gandrīz katru vakaru, jo īpaši naktīs. Katra kartīte ir gatava kompozīcija, gatavs darbs, kas varētu būt tikpat labi milzīga, abstrakta glezna vai liels audums, gobelēns. No tām varētu pat veidot milzīgas izdrukas vai pat gleznas. Katra no kartītēm ir unikāla un faktiski pabeigts darbs. Varētu to salīdzināt ar tādu mikrokosmu. Patiesībā katra kartīte ir pelnījusi, lai to izstādītu atsevišķi, bet māksliniece vēlējās, lai skatītāji pēc iespējas vairāk redzētu. “Man patīk tādas mazas, abstraktas bildītes, kuras es dāvinu tuviem cilvēkiem. Tur ir tā īstā erotika. Erotika tajās krāsās, jo tā bauda ir neizsakāma, kad tā krāsa plūst un kad nav tā satura. Tu vari brīvi rīkoties. Tev nav jātaisa ne figūras, ne portreti, nekas. Tā krāsa fascinē! Es jūtu pasakainu baudu,” neslēpj E. Pauls-Vīgnere.
Šo izstādi māksliniece īpaši veidoja Latvijas Arhitektūras muzejam. “Es sen biju noskatījusi šīs senatnīgās ēkas, kas, mīļi sakļāvušās, atrodas Vecrīgā, Mazajā Pils ielā 17, 19 un 21. Esmu tās ieaudusi vienā savā gobelēnā, bet dziļi sirdī tīkoju šajās ēkās reiz izveidot mazu, intīmu izstādi. Šis mirklis ir pienācis! Telpas un darbu apvienojums vērotājam dod iespēju fantazēt, baudīt un just,” teic māksliniece.
