Mežacūku populācijas samazināšanas projekts – ieguvumi un zaudējumi 0
Teksts: Indulis Burka
Lai mudinātu medniekus pievērsties mežacūku medībām un tādējādi sekmētu populācijas samazināšanos un Āfrikas cūku mēra izplatības ierobežošanu, medniekiem par katru nomedīto sieviešu kārtas mežacūku bija iespēja saņemt 100 eiro kompensāciju. Kā situāciju vērtē amatpersonas un mednieki?
Pārtikas un veterinārā dienesta Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts Mārtiņš Seržants:
“Eiropas Komisijas līdzfinansētais mežacūku populācijas samazināšanas projekts, kura ietvaros mednieks par katru nomedītu sieviešu kārtas mežacūku varēja saņemt 100 eiro, tika sākts, lai, mērķtiecīgi medījot tieši sieviešu kārtas mežacūkas, samazinātu mežacūku populāciju Latvijā, tādējādi ierobežojot Āfrikas cūku mēra (ĀCM) izplatību un samazinot slimības uzliesmojumu skaitu mežacūku populācijā.
Kopumā nomedītas vairāk nekā 11 600 sieviešu kārtas mežacūkas.
Jāatzīst, ka programmas ietvaros nomedītās sieviešu kārtas mežacūkas ir tikai neliela daļa no medību sezonā kopējā nomedīto mežacūku skaita. Vai mednieku aktivitāte medību sezonas laikā ir bijusi pietiekama un medības būs devušas vajadzīgo rezultātu – populācijas samazināšanu un slimības lēnāku izplatīšanos, rādīs vasaras mēneši, tomēr jāatzīst, ka bez būtiska mežacūku skaita samazinājuma cīņa ar ĀCM ir kā cīņa ar vējdzirnavām. Tāpat tikai pēc medību sezonas datu apkopošanas varēs pilnībā novērtēt, vai finansiālais faktors ir veicinājis mednieku vēlmi iesaistīties ĀCM ierobežošanas pasākumos. Taču viennozīmīgi jāsaka – ņemot vērā ĀCM izplatīšanās ātrumu un slimības nonāvēto mežacūku apjomu, mednieki, iesaistoties mērķtiecīgās medībās ir ieguvēji – mežacūkas, kas nebūtu nomedītas šoziem, vasarā nonāvētu mēris. Jāpiebilst, ka šā gada pirmajos mēnešos Āfrikas cūku mēris ir konstatēts jau 366 mežacūkām. Pārtikas un veterinārais dienests ir pateicīgs medniekiem par aktīvo līdzdalību projektā, izpratni un dienestam sniegto atbalstu.”
Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs:
“Kompensācijas, ko par nomedītajām sieviešu kārtas mežacūkām saņēma mednieki, noteikti devušas pozitīvu pienesumu. Protams, vienmēr var diskutēt, vai vēlamais mērķis tika sasniegts pilnībā. Neskatoties uz to, ka Vidzemē un Latgalē mēris pamazām dara savu, pagājušajā medību sezonā Latvijā ir nomedīts vairāk mežacūku nekā gadu iepriekš. Tas nozīmē, ka mednieki aktivizējušies, ir medījuši intensīvāk. Sava loma tajā ir arī šiem 100 eiro. Domāju, šī nauda bija atbalsts produkcijas pārstrādei, saldētavu iegādei, jo nav noslēpums, ka Kurzemē un Zemgalē, kur mežacūku ir daudz, mednieku klubs aiziet medībās, nomedī desmit mežacūkas un met mieru, jo vairāk nav kur likt. Nākamās medī pēc nedēļas vai divām. Ja ir šāds atbalsts, medīt var biežāk. Vienā sezonā arī tīri objektīvu iemeslu dēļ mednieki nespēj nomedīt tik daudz, lai mežacūku skaitu samazinātu tā, ka slimība neizplatītos tālāk. Šajā sezonā, rudenī vai ziemā, ja programmu turpinās, rezultāts tiks sasniegts. Statistika liecina, ka šī nebūt nav zemē nosviesta nauda, jo mežacūku skaits ir samazinājies.”
Haralds Barviks, Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs:
“Šī nauda noteikti sekmēja mežacūku populācijas samazināšanu. Valsts meža dienesta dati liecina, ka nomedīti vairāk nekā 11 tūkstoši sieviešu dzimuma mežacūku. Tas ir būtisks samazinājums. Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem, nomedīto sieviešu kārtas dzīvnieku skaits ir trīskāršojies. Šobrīd, pavasarī, dzimst sivēni un populācija sasniedz savu maksimumu.
No mednieku viedokļa šāda rīcība, protams, nešķiet ētiska, taču jāņem vērā, ka runa nav par ētiku un apsaimniekošanu, bet par sērgas ierobežošanu un apturēšanu. Ceru, ka cilvēki ir sapratuši, ka slimība ir jāaptur. Nevar bezgalīgi runāt un sērgu laist uz priekšu.
Šie simts eiro nekompensē mednieku ieguldījumus, tā ir tikai neliela atlīdzība par šo neētisko medību veidu. Tiem, kuri šo sērgu ir piedzīvojuši, attieksme ir pilnīgi cita nekā tiem, kuri par to ir tikai dzirdējuši. Tāpēc ir lietderīgi, ka mednieki satiekas un dalās pieredzē. Kad vieni joprojām peldas mežacūku pārbagātībā, citiem pa visu objektu ir palicis labākajā gadījumā viens kuilēns. Cilvēkiem būtu jāmācās no citu kļūdām, taču nezin kāpēc mācās tomēr tikai no savējām. Paldies tiem medniekiem, kuri problēmas risināšanai pievērsušies nopietni.”
Gunārs Prostakovs, Kokneses novads, mednieku klubs Dižmednis (Vidzeme):
“Ar sivēnmāšu atšaušanu mēs medību saimniecībai radām zaudējumus un tai jāpieiet apdomīgi. Novērojumi liecina – slimības izplatīšanās nenotiek vienmērīgi un tur, kur tā jau konstatēta, dzīvnieku populācija atjaunojas. Mežacūkām, iespējams, izveidojusies imunitāte. To liecina arī analīžu rezultāti – dzīvniekiem konstatē antivielas, bet ne pašu vīrusu. Kad Latviju pārstaigāja klasiskais cūku mēris, situācija bija pavisam cita un sērga pļāva visus pēc kārtas. Tagad tā nenotiek. Kāpēc tā notiek, lai spriež speciālisti, lai gan arī viņi vēl tikai pēta situāciju.
No populācijas samazināšanas viedokļa, protams, sivēnmāšu medīšana ir efektīvākais paņēmiens. Taču arī daba ar šo slimību dara tieši to pašu – samazina populāciju. Uzskatu, ka vērtīgāk ir nevis izšaut sivēnmātes, bet medīt sivēnus, lai neklejo apkārt un nepārnēsā slimību tālāk. Tikai jāmedī intensīvi. Medniekam jāseko tam, kas notiek mežā, un attiecīgi jārīkojas.”
Uldis Roze, Liepāja, mednieku kluba Bārtava vadītājs (Kurzeme):
“Mūsu kluba apmedījamās platībās aizvadītajā sezonā neviena sieviešu kārtas mežacūka netika nomedīta. Kaimiņu kolektīvos gan. Katrs kolektīvs izvērtē situāciju savās medību platībās un lemj, vai sivēnmāšu medīšana tiešām varētu dot vēlamo rezultātu. Vairākums no šāda soļa izvairās. Pavasara pusē sivēnmātes jau ir grūsnas, un šādā situācijā nospiest mēlīti ir vairāk nekā neētiski. Tā ir apzināta slepkavība. Var medīt otrā gada cūciņu un citus mazākus eksemplārus. Protams, populācijai ir jāseko līdzi un tā jāsamazina, jo ir vietas, kur mežacūku bari sasnieguši lielus apmērus un nodara būtisku kaitējumu. Mūsu pusē Āfrikas cūku mēris vēl nav konstatēts, taču nezin kāpēc vairāk sekojam līdzi situācijai Latgalē un Vidzemē. Slimība ir izplatījusies arī Lietuvā, kas patiesībā robežojas ar Kurzemes dienvidu daļu. Mēs apzināmies, ka tas mirklis varētu pienākt arī pie mums, taču ceram, ka tas tik drīz nenotiks. Mūsu pusē mežacūku blīvumu būtiski ietekmējusi mežu izciršana, jo Raiņa parkā, kā mēs tagad dēvējam mežu, cūkas nedzīvo. Pēdējos divus trīs gadus tiek cirsts uz nebēdu un būvēti ceļi. Mežā pat gumijas zābakus vairs nevajag. Vai tas ir mežs?”
Jānis Pastars, Līvānu novads, Rožupes pagasts, mednieku klubs Sabulis (Latgale):
“Mūsu medību kluba teritorijā ir samērā neliels mežacūku blīvums. Pats viesmedībās esmu redzējis milzu barus Lubānas pusē un ap Mērtienu, dažviet Kurzemē. Iespējams, tāpēc mūsu pusē bija arī noteikta attieksme pret sieviešu kārtas mežacūku izšaušanu. Vīri rīkojās saprātīgi, domājot par nākotni, tāpēc sieviešu kārtas mežacūkas medījām ar mēru. Protams 100 eiro, ko saņēmām par nomedītajām mežacūkām, atgriezās mežā, piemēram, biotehnisko pasākumu veidā. Teikt, ka tas bija stimuls sieviešu kārtas mežacūku izšaušanai, nevar.
Būtisks mežacūku blīvuma samazinājums bija nepieciešams tajās platībās, kur mednieki bija piekopuši šo dzīvnieku barošanas, nevis piebarošanas politiku, ļaujot populācijai augt nekontrolēti.
Vērojot situāciju, šķiet, ka mežacūkām pret šo slimību veidojas imunitāte un situācija būtiski atšķiras no deviņdesmito gadu vidus, kad Latviju pārstaigāja klasiskais cūku mēris. Tad tiešām izmira gandrīz visa populācija.
Reālo situāciju šopavasar parādīs lauki ar rakumiem vai bez tiem, lai gan jau pašlaik var droši apgalvot, ka mežacūku ir krietni mazāk.”
Aivars Miezītis, Neretas novads, Ērberģe, mednieku klubs Ērberģe (Zemgale):
“Mūsu medību platībās šo dzīvnieku blīvums nebija pārāk liels, tāpēc sivēnmāšu medīšanu neatbalstījām, taču iespēju robežās medījām jaunākas sieviešu kārtas mežacūkas. Varbūt neesam spilgtākais piemērs, kā šī populācijas samazināšanas programma darbojās.
Tur, kur šo dzīvnieku blīvums ir ļoti liels, sivēnmāšu medīšana viennozīmīgi ir piemērots paņēmiens straujai īpatņu skaita samazināšanai. Mežacūku blīvums ir viens no faktoriem, kas nosaka ĀCM izplatīšanās ātrumu.
Par neplānoti iegūto finansējumu klubi noteikti varēja atļauties paveikt vairāk medību bāzu sakārtošanā, taču nedomāju, ka tieši šā iemesla dēļ medīts tikai vairāk. Mednieki ir saprātīgi ļaudis un izprot norises dabā, arī slimību uzliesmojumu gadījumā.
Jāņem vērā, ka visā Latvijā situācija nav vienāda un visur nevar piemērot vienu un to pašu taktiku.”
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības fonda atbalstu
