Mežacūku piebarošanai – jā vai nē? 0
Āfrikas cūku mēris (ĀCM) ne tikai nācis ar dažādiem ierobežojumiem cūkaudzētājiem un medniekiem, bet arī ar vainīgā meklēšanu. Mednieki šķībus skatienus met cūkaudzētāju un gaļas izstrādājumu ražotāju virzienā, savukārt cūkaudzētāji vainīgos meklē starp medniekiem, sak, par daudz piebarots, par maz šauts. Patiesība būtībā ir kaut kur pa vidu, tādēļ mēģinām rast skaidrojumu dažādiem mītiem un pieņēmumiem par mežacūku skaita saistību ar piebarošanu.
Mežacūka, pēc Eiropas organizāciju vērtējuma, nav ĀCM rezervuārs, par tādu uzskatāmas mājas cūkas. Laikā, kad slimība jau ir izplatījusies, infekciju var pārnēsāt gan vienas, gan otras. ĀCM Latvijā nenokļuva tādēļ, ka mednieki par maz medīja vai par daudz baroja. ĀCM Latvijā iekļuva no citas valsts un izplatījās bezatbildīgas cilvēku rīcības dēļ.
Nevajag piebarošanu padarīt par nobarošanu
Kā jau visās jomās arī piebarošanai ir savi plusi un savi mīnusi. Noteikti nav vēlama meža dzīvnieku nobarošana, proti, kad mežā ieved milzu apjomus ēdamā, bet vienlaikus nenodrošina medību slodzi. Tur, kur ilgtermiņā īstenota šāda saimniekošana, tiešām ir milzu problēmas gan ar dzīvnieku skaitu, gan ar postījumiem kā lauksaimniecībai, tā arī mežsaimniecībai. Jo ēd ne jau tikai mežacūka, bet arī staltbriedis. Ja barotavas ierīko bezatbildīgi, var nodarīt lielu skādi jaunaudzēm. Šā iemesla dēļ arī pavisam nesen a/s Latvijas valsts meži savā valdījumā esošajos mežos ieviesa virkni ierobežojumu.
Ja barotavas ierīko prātīgi un ar izpratni, tad iespējams ne tikai aizvilināt mežacūkas prom no sējumiem, bet arī panākt to, ka tās koncentrējas pēc iespējas tālāk no mājas cūku fermām. Turklāt medības barošanās vietās ir viens no efektīvākajiem medību veidiem, kad bez stresa ar vienu tēmētu šāvienu var nomedīt tieši to dzīvnieku, kas jānomedī. Un lielākoties jāmedī jaunie dzīvnieki, kas vēl nav sasnieguši dzimumgatavību. Ja no bara nošauj lielo sivēnmāti, kā citreiz uzstāj nezinātāji, tad bars izjūk, vadones, kas jaunās cūciņas pasargāja no aplekšanas, vairs nav, un pie sivēniem tiek visas mazās mammītes. Rezultāts ir pretējs cerētajam – nevis samazinājies mežarukšu skaits, bet gan palielinājies!
Ja piebarošanu pēkšņi pārtrauc
Pēkšņi pārtraucot mežacūku piebarošanu, kā to zemkopības ministram pieprasīja cūkaudzētāji, ir grūti paredzēt šāda eksperimenta rezultātu. Medību jomas pārzinātāji visi kā viens apgalvo, ka tas tikai veicinās mežacūku migrāciju, jo dzīvnieki, kas uzturējušies vienuviet, kur ir brīvi pieejama barība, nevis pēkšņi izkūpēs gaisā, bet ēdamā meklējumos dosies citur. ĀCM draudu gadījumā pastiprināta mežacūku migrācija ir tas, kas tos vēl vairāk palielina. Un grūti pat iedomāties, kas sagaida lauksaimniekus tad, kad mežacūkas, kas galvenokārt pārtikušas no cilvēku sagādātā, metīsies uz laukiem.
Vienlaikus ar barības pārtraukšanu tiek likvidēts ļoti efektīvs medību veids, ar kuru ir iespējams regulēt populācijas blīvumu. Izmantojot minimālu barības daudzumu – četras saujas kukurūzas, kā norādījis Valsts meža dienests –, novaktēt cūkas konkrētajā vietā būs praktiski neiespējami.
Ja runa ir par dabu, jāmēģina iztikt bez straujām kustībām, jo jebkura nepārdomāta rīcība var radīt neprognozējamas sekas. Ja valsts līmenī ir plāns reglamentēt mežacūku piebarošanu, un tas jau šogad tika darīts ar Ministru kabineta izdotajiem Savvaļā dzīvojošo medījamo dzīvnieku piebarošanas noteikumiem, tad tas jādara pamazām un ilgtermiņā, jo gluži vienkārši nevar pārtraukt to, kas īstenots pēdējos divdesmit gadus.
Ja salīdzina svaru kausus, tad, pareizi un pārdomāti īstenojot meža dzīvnieku piebarošanu, no tās drīzāk būs lielāks labums nekā skāde. Pareizs barotavu izvietojums komplektā ar pietiekamu medību intensitāti drīzāk mazinās ĀCM draudus, nevis tos palielinās.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
