– Kāds varētu būt ideālais mednieka un zemnieka sadarbības modelis? 0
– Es redzu to tā – mednieku kolektīva biedri, ar kuru zemnieks noslēdzis līgumu un kuram nodevis medību tiesības, jau pavasarī ierodas pie šā zemnieka, noskaidro, kādas kultūras un kur viņš plāno sēt, izpēta apkārtni un, zinot dzīvnieku pārvietošanās ceļus, jau laikus izplāno, kur vajadzētu uzcelt tornīšus vai veikt citus drošības pasākumus. Mežacūkas parasti sāk baroties āboliņa laukos vai ar citu sulīgo barību, tad pāriet uz kviešu, auzu laukiem, pupām, kukurūzu, kartupeļiem utt. Ja saprot, kas, kur un kad augs un gatavosies, kam un kā var piekļūt, kas veicams, lai šo piekļuvi atvieglotu un starp mednieku un zemnieku ir savstarpēja sapratne un pretimnākšana, viss notiks un problēmu nebūs.
Katrā ziņā zemnieka lauku sargāšana nav mednieku pienākums, viņu pienākums ir rūpēties par medību saimniecības organizēšanu.
– Ko tas praktiski nozīmē?
– Nodrošināt optimālu dzīvnieku sugu daudzveidību, to dzimuma un vecuma struktūru, izmedījot jaunos un neperspektīvos īpatņus, kā arī gādāt par tādu šo dzīvnieku skaitu, kas nekaitētu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Gādāt par dzīvnieku un trofeju kvalitāti, bet tas jau prasa ļoti mērķtiecīgu darbību. Medību saimniecība pēc būtības ne ar ko neatšķiras no lauku saimniecības, tāpēc žēl, ka daudzos mednieku kolektīvos medības ir tikai medības…
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
