Mežacūku nav, vai mežirbju skaits pieaugs? 0
Mežirbes aizsardzības plānā, kas tapis 2017. gadā, uzsvērts, ka “divdesmitā gadsimta gaitā mežirbju skaits ir samazinājies gandrīz desmit reižu”, tāpat dažādās publikācijas norādīts, ka “mežirbju skaits no 2005. gada līdz mūsdienām ir samazinājies. Šodien ir 20% no tā putnu skaita, kas bija 2005. gadā.”
Vienlaikus aizsardzības plānā uzsvērts, ka bez kaitīgās mežizstrādes ietekmes negatīva ietekme ir arī mežacūkām.
Plānā teikts: “Lai gan mežirbe visu laiku ir bijusi medījama suga, pašu mežirbju medīšanas apmēri sugu nav būtiski ietekmējuši. Tomēr mežirbi ļoti būtiski ir ietekmējusi kopš 20. gs. vidus Latvijā īstenotā medību politika. Šajā laikā mežacūka kļuva par galveno medījamo dzīvnieku un tās populācijas izaugsme tika visādi sekmēta.”
Mežacūkas ir tās, kas izēd mežirbju ligzdas, ievērojami samazinot to skaitu, lai gan pētījumi citās valstīs parāda, ka tikai 9% gadījumu mežacūka ir bijusi vainojama ligzdu postīšanā, lielākie vaininieki bijuši mazie plēsēji.
Plāns arī paredz, ka būtu nepieciešami 50 000 eiro, lai divu gadu garumā pētītu mežacūkas ietekmi uz mežirbi.
Paradokss slēpjas tajā, ka kopš 2014. gada Latvijā mežacūku skaits samazinājies vairāk nekā trīs reizes, kopš tā laika arī pastāvējis aizliegums mežacūkas piebarot, kas plānā arī tiek minēts kā viens no negatīvajiem faktoriem, kas samazina mežirbju skaitu.
Ja jau mežacūkām un to piebarošanai bijusi tik ļoti negatīva ietekmē kopš 20. gadsimta vidus, tad, loģiski spriežot, 2019. gadā, ņemot vērā mežacūku skaita samazinājumu un to piebarošanas aizliegumu, mežirbju skaitam vajadzēja strauji pieaugt pat plāna izstrādes laikā.
Vairāk lasiet žurnāla Medības augusta numurā
