Mežacūkas rok arī Botānisko dārzu 7
Mežacūku iecienītajām vietām – Kalngalei, Garciemam, Mangaļsalai – pievienojusies arī Salaspils, kur dzīvnieki apciemojuši Nacionālā Botāniskā dārza (NBD) teritoriju. Barības meklējumos mežacūkas uzarušas palielu pļaviņu dārza nomalē, aptuveni nedēļu pa naktīm rakņājušās arī tā centrālajā daļā – rozārijā. Direktors Andrejs Svilāns ir pārsteigts, ka dzīvnieki nebaidās uzturēties tik tuvu dzelzceļam – tieši pretī NBD ieejai otrpus ielai atrodas Salaspils stacija. Mežacūkas dārzā ir jaunpienācējas, jau gadiem darbiniekiem nākas cīkstēties ar bebriem, kas barības sagādei un savu aizsprostu būvei grauž krūmus un kokus, apdraudot arī vērtīgos stādījumus.
Posta darbus NBD rozārija apkārtnē jau noklājusi nelielā sniega kārta, tikai pļaviņā vēl labi apskatāms mežacūku arums. Darbinieki joko, ka pavasarī atliks pielīdzināt zemi un lauks jauniem stādījumiem gatavs. Dārza nomaļākajā teritorijā, kas tuvāk Zeltiņu purvam, tikko ar traktora palīdzību nojaukts bebru aizsprosts un izvākti koki – strādnieki noņēmušies divas nedēļas diendienā. Pastāvīgi dārza apmeklētāji ir arī zaķi un stirnas, rozēm taisoties uz ziedēšanu, dzīvnieki nograuž pumpurus. Iekļūt dārza teritorijā nenākas grūti, jo apmēram puse žoga ir ar caurumiem, bebri ienāk pa meliorācijas grāvjiem no Daugavas un purva puses. Nelūgtie ciemiņi jūtas visai droši, stāsta direktors A. Svilāns, stirnas darbinieku plaukšķināšana daudz nesatrauc, bebri peldas dīķos ļaužu acu priekšā.
Cilvēku klātbūtne neuztrauc arī mežacūkas Mangaļsalā, tieši otrādi – tās iedzinušas bailēs daudzus iedzīvotājus. Gandrīz katrs uzrunātais salenieks cūku redzējis savām acīm, jo tās var sastapt visur: mežā, dārzā, pagalmā, uz ceļa, pie veikala. Pie autobusu pieturām arī šiverē, tāpēc vīri nāk pretim sievām un bērniem uz autobusu. Līdz veikalam, uz kuru mangaļ- salieši gāja kājām, daudzi tagad brauc ar automobili – tā drošāk, jo pa ielu staigā mežacūkas. Centra veikalā ne viens vien dzīvnieku pārbiedēts iedzīvotājs meklējis arī glābiņu, kāds vīrs pat nopircis šnabi, lai nomierinātos, stāsta pārdevēja. Pavisam nesen ar draudīgu satikšanos beigusies pastaiga jaunā gada naktī Mārim Tinkenfūsam ar draugiem – kompānijai priekšā uz ceļa izskrējis gruntīga auguma mežakuilis. Mežacūkas mēdz būt arī agresīvas, īpaši laikā, kad sivēni vēl mazi un cūkumamma jūt apdraudējumu bērniem.
Tikpat droši uzvedas mežacūkas arī Carnikavas novadā – ceļmalā ļauj sevi filmēt un nedaudz sarosās tikai uz automobiļu skaņas signāliem. Kalngalē dzīvnieki posta vasarnieku dārziņus, sētas stādījumus neglābj, jo žogu rukši paceļ ar šņukuru. Carnikavieši par mežacūku parādīšanos nebrīnās, jo redzētas arī citugad, šoreiz gan tās ieradušās lielākā skaitā.
“Ja mežacūkas ir normālā skaitā, visām pietiek mežā vietas. Kad savairojušās par daudz, tās sarodas visās malās, jo starp dzīvniekiem, bariem notiek asa konkurence un daļai jāiet meklēt jauna dzīvesvieta. Dzīvnieki barības meklējumos pārstaigā vietas, kur normālos apstākļos nebūtu nonākuši,” tā arvien biežāku mežacūku parādīšanos pilsētās un citās apdzīvotās vietās skaidro zoologs Vilnis Skuja. Mežacūkas novērtē jaunatklāto teritoriju priekšrocības – mazdārziņus ar sliekām, maijvaboļu kāpuriem un citu barību – un pamazām pierod gan pie satiksmes, gan cilvēkiem, kas viņus šeit neapdraud.
Pilsēta nav rezervāts
Rīga savu iedzīvotāju asarām Mangaļsalā netic un ar mežacūku okupāciju negrasās cīnīties. “Nu nevajag līst tām mežacūkām klāt! Ja cilvēki neuzvedas nepareizi, šie dzīvnieki cilvēkiem neko sliktu nedara, un Rīgas dome neplāno Mangaļsalā organizēt mežacūku medības,” tā Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš pagājušā gada maijā strikti noteica intervijā žurnālam “Medības” un piebilda, ka mežā vienādas tiesības atrasties ir gan mežacūkām, gan cilvēkam. Carnikavas novada domē vēl tikai meklē piemērotāko risinājumu – atbaidīt mežacūkas ar repelentiem, apkārtnes mežos vairāk medīt u. c., stāsta priekšsēdētāja Daiga Jurēvica. Savukārt Botāniskā dārza darbinieki gatavojas vērsties Salaspils pašvaldībā pēc atļaujas bebru izķeršanai, taču pret mežacūkām un stirnām nāksies būvēt kārtīgu žogu apkārt visai teritorijai, šādu padomu devis medību speciālists Jānis Baumanis. “Pilsētas taču ir radītas cilvēkiem, nevis kā rezervāts dzīvniekiem,” uzskata J. Baumanis. Viņš ir pārliecināts, ka nepieciešamas profesionāli apmācītas, labi ekipētas un bruņotas dzīvnieku ķērāju brigādes, kādas tās ir citur Eiropā. Piemēram, Helsinkos ar pilsētā ieklīdušiem savvaļas dzīvniekiem sekmīgi tiek galā loka mednieki. J. Baumanis norāda, ka jau tagad pašvaldības šo problēmu var risināt ar saistošo noteikumu palīdzību.
Citās domās par problēmas tiesisko risinājumu ir Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis – viņš uzskata, ka pašvaldībām jāpagaida 1. aprīlis, kad jābūt pieņemtiem Ministru kabineta (MK) noteikumiem, kas regulēs Medību likuma 29. pantā paredzētās, pašvaldību izveidotās medību koordinācijas komisijas darbību. “Pašvaldībai būs jālemj – mežacūkas likvidēt vai izolēt,” norāda V. Lūsis un piebilst, ka Mangaļsalas mežacūkas viņa skatījumā jālikvidē. Tiesa, Medību likums nosaka, ka medības pilsētu teritorijā ir aizliegtas.
Kokneses novada pašvaldībā kopš 2012. gada jau izveidota Medību koordinācijas komisija. Kā apgalvo tās priekšsēdētājs Edgars Mikāls, komisija visai sekmīgi risina problēmas, kuras savvaļas medījamie dzīvnieki rada lauksaimniekiem, tā zinātu, ko darīt arī ar mežacūkām pilsētvidē: “Skatītos, no kuras tuvējās teritorijas viņas nāk, aplenktu nākamajās medībās mežu un tiktu galā.”
Uzziņa
Pēdējos 20 gados Latvijā mežacūku skaits pieaudzis vairāk nekā divas reizes:
1990./1991. gada medību sezonā – nepilni 30 tūkstoši;
2011./2012. gada sezonā – gandrīz 70 tūkstoši.
Avots: VMD statistika
