Mežacūka, sautēta savā sulā 0
Medībās kā jau medībās – nekad nezini, kā veiksies. Pašās gada beigās medījām kādā draugu kolektīvā. Elegantas un lielas medības.
Kad divi klubi sanāk kopā, parasti izdodas kaut kas ja ne varens, tad jautrs noteikti. Man palaimējās nomedīt briežu govi. Kopumā medībās krita četri rukši un četri dažāda lieluma brieži, kā arī aļņu teļš. Darbs bija līdz vēlam vakaram, aknas garšoja vareni un kompānija bija labu labā. Porcijas arī pēc tam pamatīgas iedalīja. Reti kad no dzinējmedībām pārbrauc mājās ar diviem spaiņiem gaļas, kur karbonādes gabali ir pēdu gari un rukša pusciska pa virsu. Lūk, tieši šis brīnišķīgais mīkstuma gabals man nedeva miera.
Bet ko iesākt ar tādu lielu gaļas gabalu, ja tas nav testēts? Veselu cept īsti negribas. Kad iegādāšos termometru gaļas iekšējās temperatūras mērīšanai, tad varēs eksperimentēt ar cepešiem. Kā zināms, cilvēkam lielākais drauds, ko slēpj termiski nepietiekami apstrādāta mežacūkas gaļa, ir trihineloze. Ja reiz ar to inficējas, izārstēties nevar. Lai trihinellas kāpuri, kas iekapsulējušies muskuļu audos, ietu bojā, gaļai jāsasniedz 70 grādu temperatūra, kurā jāgatavojas vismaz piecpa-dsmit minūtes. Tā kā cepetis ir brangs gaļas gabals, līdz iekšai tas izsilst lēni, un bez termometra nevar pateikt, vai vispār iekšpusē tas uzkarst līdz septiņdesmit grādiem. Tāpēc sautēsim gaļu pa gabaliņiem, nodomāju es. Savā sulā, lai lieks ūdens nepaildzina procesu un nemaitā struktūru. Neesmu šefpavāre, bet laika gaitā esmu nākusi pie secinājuma, ka, cūkgaļu sautējot, nav jālej klāt ūdens un pilnīgi noteikti nav jāliek medus. Tieši par sautēšanu ir runa, nevis par citu pagatavošanas veidu! Ūdens padara gaļu sausāku, bet medus piešķir tādu piegaršu, kas man neliekas simpātiska.
Pagatavošana
Cisku atkaulo. Te iznāk ārā smadzeņu kauliņš, kuru vēl medniekmājā pārcirta, atdalot locītavu. To projām nemetam. Noliekam malā.
Gaļu sagriežam lielos kubiņos. Saliekam lielā bļodā, pievienojam zaļumus, sāli un piparus, samaisām.
Tad cepam pannā ar sviestu uz ātras uguns. Gaļa nav obligāti jāapcep no visām pusēm, bet līdz kārtīgam brūnumam gan. Jau tagad izskatās labi! Vēl drusku, un būtu kā vidēji gatavs steiks, bet nedrīkst. Lai ēstu pusjēlu mežacūkas gaļu, vajag nodot paraugus trihinellas testam, citādi nekādi.
Visu gaļu vienlaikus cept nedrīkst, jo tad tā sulojas un necepas. Manā 28 cm pannā iet septiņi astoņi gaļas gabaliņi. Tie nedrīkst saskarties. Vāku arī nedrīkst likt virsū. Kad gaļa apcepta, atliekam to bļodā un maliņā.
Ejam pagalmā un iekuram grilu. Kam mājās ir malkas plīts, var izmantot to. Kam nav… Varbūt var izlīdzēties ar kamīnu vai gāzes degli, lodlampu.
Vārdu sakot, ņemam lielo sīpolu, ķiploka galviņu un smadzeņu kauliņu un apsvilinām tā pamatīgi atklātā ugunī. Pēc tam pārgriežam uz pusēm ķiploku un sīpolu un visu liekam čuguna katlā. Apsvilinātais kauls un dārzeņi piešķirs sautējumam pikantu uguns garšu.
Pa virsu blīvi sakārtojam gaļu, apsedzam ar vāku un liekam uz pašas mazākās uguns sautēties. Ūdeni klāt nelejam! Uz lēnas uguns sīpols un gaļa atdos diezgan daudz šķidruma. Pietiks, lai divas stundas gaļa mierīgi burbuļotu. Ja tomēr šķidrums iztvaiko pārāk strauji, var izmantot ābolu sulu vai vīnu mērces papildināšanai. Bet ļoti nedaudz, tikai lai nepiedeg. Un viss. Pasniedz karstu ar kartupeļiem vai citām piedevām.
