Mežacūka paēdusi, mežacūka dzīva 0
Ja runā par postījumu novēršanu, tad nav reāli tikai ar laucīšu palīdzību dzīvniekus noturēt mežā, ja turpat blakus plešas kviešu lauks, kur graudi ir piengatavībā.
Iepriekšējā žurnāla numurā taujājām mednieku viedokļus par to, kā ierīkojama meža dzīvnieku piebarošana laucītes. Šoreiz padomu vaicājam Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vadītājam un konsultantam Oskaram Balodim. Viņš stāsta, kas vislabāk garšo dzīvniekiem, kas Latvijas apstākļos būtu sējams, kā arī runājam par to, kā mazināt postījumus lauksaimniecības kultūraugiem.
Padomju laikos mednieku klubu pienākums bija ierīkot barības laucītes meža dzīvnieku piebarošanai, bet tad kultūru sēšana notika ķeksīša pēc. Galvenais bija, lai skaitās, ka uzdevums paveikts. O. Balodis uzsver, ka divos hektāros meža vidū, ja augsne ir vāja, sēt kādu kultūru bez agrotehnikas pasākumu ievērošanas nav nekādas jēgas. Vēl pastāv jautājums, vai meža platībās esošajos lauciņos drīkst izmantot pesticīdus vai minerālmēslus.
Ēd to, kas labāk garšo
Kodināta sēkla ir īpaši apstrādāta, lai nodrošinātos pret kukaiņu uzbrukumiem un augu infekcijas slimībām. Kodinātus graudus nekādā gadījumā nedrīkst dot dzīvniekiem ēst, bet, iesēta zemē, ķīmija no sēklām noārdās un kaitējuma dabai nav. Ir dzirdēti stāsti, kā mežacūkas uzklūp apsētam kukurūzas laukam un nokopj lielu daļu sasētās kodinātās sēklas. Kodināta sēkla no parastās atšķiras ar krāsu un smaržu, tādēļ medniekiem noteikti vajadzētu pārliecināties, ka meža dzīvnieku barošanas vajadzībām barotavās nav nopirkta tieši šāda ķīmiski apstrādāta sēkla, kas dzīvniekiem var būt bīstama.
Ja runā par postījumu novēršanu, tad nav reāli tikai ar laucīšu palīdzību dzīvniekus noturēt mežā, ja turpat blakus plešas kviešu lauks, kur graudi ir piengatavībā. Dzīvnieks iet un ēd to, kas tam labāk garšo. Piemēram, auzu lauciņš mežā noteikti nebūs tik kārdinošs kā kviešu lauks, un dzīvnieks jau saprot, ka jāēd kvieši, kamēr tie vēl gardi, auzu lauks jau nekur nepazudīs.
Svarīga ir zemnieku un mednieku sadarbība. Ja kādu konkrētu lauku kādā vietā regulāri katru gadu dzīvnieki nokopj, tad varbūt ir vērts padomāt, ka šajā vietā dzīvniekiem jāierīko piebarošanas laucīte, vienlaicīgi vienojoties ar medniekiem, ka viņi vajadzības gadījumā sargās laukus no mežacūkām. Nav taču vērts katru gadu sēt un sēt, ja ir skaidrs, ka tieši šo vietu mežacūkas ir iecienījušas.
Ir dažādas metodes, kā padarīt piebarošanas laucītes dzīvniekiem interesantākas un efektīvākas, piemēram, sabiezināti sasējot sēklu, tādā veidā radot zaļo masu, kas ziemā garšo visiem meža dzīvniekiem. Piemēram, rapši pie sirds iet visiem. Protams, tāpat kā kartupeļiem, arī rapšiem ir šķirnes, ko dzīvnieki neēd. Kad rudenī iesētie rapši sazaļo, tos ēst nāk gan brieži, gan stirnas, nodarot laukiem lielus postījumus. Šādos gadījumos daļu lauka, ko “ziedo” dzīvnieku vēderam, apsēj agrāk nekā lielākās platības. Šeit rapši izaug ātrāk un ir lielāki. Kad uzsnieg sniegs, dzīvniekiem ir vieglāk šiem zaļumiem piekļūt, bet pārējais lauks tiek mazāk postīts.
Līdzīgi var uzlabot situāciju, sējot puspundura rapšus, kā pumpurs ir tuvāk pie zemes un to ir grūtāk izkašņāt, kad uzsnieg sniegs. Novērots, ka dzīvnieki iet ēst tur, kur barība vieglāk pieejama. Piemēram, kādā rudenī sasētā rapšu laukā dzīvnieki noēda tās vietas, kur rapsis bija kuplāk sazaļojis, bet ignorēja vietas, kur rapsis bija mazliet izslīcis, tā nodarot lielus postījumus. Rezultātā izslīkušajās vietās raža bija lielāka nekā tur, kur dzīvnieki bija mielojušies. Tas pierāda vien to, ka, gudri saimniekojot, ir iespējams novirzīt dzīvnieku interesi.
Lielas izmaksas
Ja mednieku kolektīvs vēlas izveidot savā medību iecirknī piebarošanas laucītes, jārēķinās ar izmaksām, kas izriet no visiem veicamajiem agrotehniskajiem pasākumiem, jo jebkurā praksē sētie lauki ir jākopj. Normālā situācijā nekas nebeidzas ar augsnes sagatavošanu un iesēšanu. Augsne ir jāsagatavo, jānokultivē, jānolīdzina, jāattīra no nezālēm. Pēc sēšanas jālieto minerālmēsli, it īpaši fosfors un kālijs, jāizmanto herbicīdi. Ja, piemēram, nolemj sēt āboliņu, kura sēklas cena ir ļoti dārga, nav jēgas tikai to iesēt un sējumus nekopt, pretējā gadījumā tā ir zemē nomesta nauda. Lai saprastu, cik izmaksā sējumu ierīkošana, var papētīt LLKC mājas lapā pieejamo informāciju, kas iekļauta bukletā “Bruto seguma aprēķins zemnieku saimniecībām”. Šāda informācija tiek apkopota katru gadu un raksturo zemnieku saimniecību izdevumu apjomu.
Tādēļ labāk būtu sadarboties ar vietējiem zemniekiem un, saliekot galvas kopā, nolemt par labāko rīcības plānu, lai ne tikai dzīvnieki būtu paēduši, bet kultūrām nodarītu pēc iespējas mazāk postījumu. Vajadzētu dzīvniekiem noteikti sēt to, ko audzē citur, nevis kaut ko citu. Taču pats galvenais ir nevis dzīvnieku iznīdēšana, bet gan pareiza saimniekošana un komunikācija starp medniekiem un zemniekiem. Tad, kā saka, vilks paēdis un kaza dzīva!
Kas tīk dzīvnieka vēderam?
Auzas
Šis kultūraugs no visiem ir vismazāk prasīgais. Auzu sēklas nekodina, auzas aug samērā ātri, ir lapainas. Šā iemesla dēļ auzas plaši audzē bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tas ir pēdējais kultūraugs, ko nopļauj rudenī, tādēļ savā ēdienkartē auzas, ja līdzās ir kviešu lauki, dzīvnieki pataupa vēlākam laikam.
Kvieši
Kviešus tāpat kā auzas var satīt ruļļos kā skābsienu un pēc tam ar tiem ziemā piebarot dzīvniekus, lai uzlabotu to dzīves apstākļus. Laukos kvieši ir neatvairāms gardums, tos posta visvairāk.
Rudzi
Rudzi dzīvniekiem varētu būt interesanti rudenī kā ziemāji, kas nodrošina zaļo masu. Zaļums dzīvniekiem patīk kā rudenī, tā arī ziemā un pavasarī. Vasarā rudzus dzīvnieki ne pārāk iecienījuši.
Āboliņš
Āboliņš, lai gan tā sēkla ir ļoti dārga, būtu iesējams pasējā kopā ar kādu kultūraugu. Āboliņš aug lēni. Ja tas iesēts kopā ar, piemēram, miežiem, tos novāc, bet āboliņš paliek. Šo augu nav arī tik vienkārši izbradāt, un tas var augt pat līdz trim gadiem. Svarīgi gan atcerēties, ka āboliņš ir jākopj, vismaz reizi gadā to nopļaujot, citādi nebūs nekādu rezultātu, bet, no otras puses, šajā vietā dzīvnieki nāks un ēdīs vairākus gadus pēc kārtas. Arī āboliņš ar graudzālēm labi derēs skābsienam.
Rapši
Iesēti vasaras beigās augustā, rapši sazaļo un ir liels vilinājums gan stirnām, gan briežiem. Vasarā stirnas rapšu laukus izvēlas par savu apmešanās vietu, bet tos neposta, tikai iestaigā takas vienkārši tādēļ, ka šajā biežņā jūtas droši.
Mieži
Dzīvnieki miežus neposta, jo tie vienkārši negaršo to akotu dēļ.
Kukurūza
Šis kultūraugs dzīvniekiem, it īpaši mežacūkām, ir kā konfekte, bet tas arī atkarīgs no šķirnēm. Ir šķirnes, kas dzīvniekiem ir liels kārums, bet ir arī tādas, ko dzīvnieki vispār neēd.
Topinambūri
No piebarošanas laucīšu ierīkošanas viedokļa topinambūri ir visperspektīvākie kultūraugi, ja vien izdodas ieaudzēt. Ja tie ieaugas, tad izplatās kā nezāle, no kā nemaz tik viegli nav tikt vaļā. Šim augam ir liela masa, tas ir ilggadīgs un augs līdz pat sešiem gadiem. Mežacūkām noteikti patiks rušināties un uzcienāties ar topinambūriem.
Ķimenes
Ķimenes mežacūkām ir liels kārums, ko pa druskai var izsēt medību iecirkņa platībās, kā dara dažs labs mednieks. Tomēr, ja līdzās ir kviešu lauks, ķimenes nenoturēs mežacūkas mežā.
Zirņu un auzu mistrs
Ja pēc iesēšanas mežacūkas nenokopj iesēto sēklu, tad mistrs izaug. Tas tiek apdraudēts, ja dzīvnieki lauku pārāk izbradā. Auzas sēj kopā ar zirņiem tādēļ, lai zirņiem būtu atbalsts, ap ko apvīties un augt. Arī zirņu un auzu mistru iesaka satīt ruļļos, lai pēc tam to izbarotu ziemā dzīvniekiem.
Lucerna
Līdzīgi kā āboliņš var augt vairākus, līdz pat sešus gadus. Tomēr tas iespējams tikai tad, ja tiek veikti elementārākie agrotehnikas pasākumi. Lucerna vasarā būtu jānopļauj, ja dzīvnieki to nenoēd, pretējā gadījumā tā iznīkst. Dzīvniekiem noteikti garšo arī lucernas saknes. Nopļauto masu var satīt ruļļos vai izmantot kā sienu.
Ieteikumi postījumu samazināšanai lauksaimniecības kultūraugiem
Vienojoties ar zemniekiem, vienā lauka malā var ierīkot piebarošanas laucīti, lai novērstu dzīvnieku uzmanību. Šajā laucītē var stādīt kultūraugus, kas dzīvniekiem varētu šķist īpaši gardi, piemēram, zirņu un auzu mistru, kukurūzu, ķimenes. Ja lauksaimniekam postījumi ir lieli, tad labāk sēt kultūraugus, kas dzīvniekiem mazāk garšo, pat kultūraugu šķirnes, ko dzīvnieki neēd vispār.
Laucītē, piemēram, ziemas rapšus var iesēt agrāk, lai tie paaugas garāki un ziemā ir dzīvniekiem pieejamāki nekā tas, kas sēts vēlāk un vēl nenodrošina pietiekami lielu zaļo masu dzīvnieka vēderam.
Ja piebarošanas laucītes mērķis ir dzīvnieku aizvilināšana no kultūraugu sējumiem, tad šajā vietā medības notikt nedrīkstētu. Mežacūkas būtu medījamas sējumos, kur jānovērš to postījumi.
Lai samazinātu postījumus konkrētās vietās, nedrīkstētu nomedīt sivēnmātes, jo pretējā gadījumā sivēni paliek pie “barības siles” un postījumus turpina. Ja nomedī kādu sivēnu, tad sivēnmāte vairīsies savu lolojumu vest uz bīstamo vietu vai arī to darīs retāk.
Dzīvnieku kontrolei labības laukos ļoti labi noder tehnoloģiskā sliede, kur ļoti veiksmīgi var medīt postītājus. Der arī neapsētas brīvas vietas starp lauku un mežu, bet dzīvnieki ātri saprot, ka šī vieta būtu jāšķērso ātri, lai mednieks nepaspēj izšaut.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
