Meža zinātniekiem stipras pozīcijas. Saruna ar “Silavas” direktoru Jurģi Jansonu 2
“Ja iepriekšējā gadsimtā mežsaimnieki Latvijā būtu varējuši izmantot tās zināšanas, kādas tiek piedāvātas šodien, meža nozares vērtība būtu miljoniem eiro lielāka,” uzskata LVMI (Latvijas Valsts mežzinātnes institūta) “Silava” direktors Jurģis Jansons.
– Ja septiņdesmitajos gados ciršanas apjoms valstī būtu bijis 12 – 13 miljoni kubikmetru gadā, kādi šodien izskatītos mūsu meži?
J. Jansons: – Būtu nedaudz vairāk vidēja vecuma audžu. Ņemot par pamatu pagājušā gadsimta otrās puses meža fondu, būtu lietderīgi pārbaudīt ikvienu mežsaimniecības ideju. Mans nepiepildīts sapnis ir atrast laiku, lai parēķinātu, kas būtu, ja tajos laikos meža selekcijā, mežkopībā un meža aizsardzībā būtu izmantotas zināšanas, kādas mums ir šodien. Tad mēs no katra hektāra iegūtu vismaz par 20% koksnes vairāk. Ja pēc Otrā pasaules kara jaunaudzes būtu koptas tā, kā to pareizi dara šodien, bērzu audzēs uz hektāra būtu nevis knapi 300, bet 400 – 500 m3. Nozare būtu miljoniem, ja ne miljardiem eiro vērtāka. No otras puses – šādi aprēķini ļautu parādīt, kas būtu, ja tā laika mežsaimnieki būtu ieviesuši vienu otru “ašo” ideju, piemēram, samazinājuši cirtmetu vai būtiski kāpinājuši galvenās cirtes apjomus. Viņi būtu dabūjuši vairāk rubļu, bet mūsdienu meža fonds būtu daudz, daudz pieticīgāks.
– Kādas rekomendācijas šodien visvairāk prasa mežsaimnieki?
– Rekomendācijas tiek prasītas nepārtraukti, un institūts strādā dažādos virzienos. Tradicionāli nozīmīga darbības joma ir meža selekcija. Katru gadu Latvijā iestāda ap 8000 ha jauno mežu, kas izaudzēti no mūsu zinātnieku atlasīta un uzlabota sēklu materiāla. Tiek ievākta raža no otrās pakāpes priežu sēklu plantācijām un veidotas trešās pakāpes plantācijas.
Mēs apzinām, cik vērtīgi ir bioenerģijas resursi, kurus varētu iegūt, kopjot dažādu veidu meža un infrastruktūras objektus, kā arī izmantojot celmus un zarus. Pētām, kā bioenerģijas resursu ieguve iespaidotu meža vidi un nākotnes kokaudzes.
Kopš 2014. gada mūsu institūta pārziņā ir nacionālais meža monitorings, kas saistīts arī ar slimību, kaitēkļu un medījamo dzīvnieku bojājumu risku apzināšanu.
Ceturtā daļa egļu Latvijā ir inficētas ar sakņu trupi. Savulaik Latvijā bija savdabīga iniciatīva bioloģiskās daudzveidības palielināšanai ar likuma spēku prasīt mežā saglabāt resno dimensiju vēju gāztās egles. Mēs pierādījām, kā šīs svaigi gāztās egles strādā kā trupes inkubators un ka patiesībā tās obligāti no meža jāizvāc. Mūsu zinātnieki turpina izstrādāt jaunus celmu apstrādes bioloģiskos preparātus, kas šo trupi ierobežo.
Institūtā tiek attīstīti starpdisciplināri pētījumi, piemēram, integrējot bioenerģijas un meža patoloģijas pētījumus. Izvācot no egļu audzēm trupējušos celmus, iespējams, mēs nākotnē trupes infekciju varētu samazināt. Sadarbojoties mūsu institūta zoologiem un ģenētiķiem, strauji attīstās kompetence medījamo savvaļas zīdītāju faunas izpētē, iesaistot šajā darbā arī Daugavpils Universitāti.
Ar saviem pētījumiem palīdzam stiprināt Latvijas pozīciju Eiropā mežu meliorācijas jomā. Mežu meliorācija ir elegants veids, kā vairot mežu bagātību. Meža hidrotehniskajā meliorācijā mēs iesakām seklo grāvju sistēmas, ūdens pa tiem neplūst aumaļām, kā pa upēm. Grāvis rada nemanāmu ūdens kustību koku sakņu zonā, tādējādi tām piekļūst skābeklis. Grāvis ūdens daudzumu mežā nesamazina. Pēdējos gados aktualizējušies pētījumi par meža mēslošanu šā vārda pozitīvajā izpratnē, ievadot meža ekosistēmā kokiem trūkstošos barības elementus, kā arī izmantojot koksnes pelnus.
Institūta zinātnieki veic aprēķinus par to, cik lielā mērā jauni meži – tieši strauji augoši koki – izdala skābekli un piesaista siltumnīcefektu izraisošās gāzes. Šī argumentācija var būt izšķiroša, lai meža īpašnieki par jaunaudžu kopšanu varētu saņemt Eiropas naudu.
