Meža zinātnieki piesaka jaunas idejas 0
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki piecgadē plānoto gandrīz jau pabeiguši. Par institūta iesāktajiem, paveiktajiem un plānotajiem darbiem stāsta tā direktors mežzinātņu doktors Jurģis Jansons.
Kādi notikumi “Silavā” šo gadu padara atšķirīgu no iepriekšējiem?
J. Jansons: Gads mežzinātnes institūtā noritējis bez īpaši lielām pārmaiņām. Esam turpinājuši darbu sešos zinātniskajos virzienos un 27 apakšvirzienos un jomās ar pārliecību, ka Latvijas meža nozare arī turpmāk izcelsies ar inteliģenci, izmantos zinātnes rezultātus un atbalstīs mežzinātnes institūta pastāvēšanas ideju. Aizvadītajā gadā esam tikušies ar daudziem interesantiem cilvēkiem, ar prieku pie sevis uzņēmām gan zemkopības ministru Kasparu Gerhardu, gan Valsts prezidenta padomnieci zinātnes jomā Ievu Siliņu. Latvijas mežzinātnes dienā Jaunkalsnavā par darbu valsts pētījumu programmā saņēmām Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša personiski pasniegtu pateicību.
Pagājušā gada sākumā saņēmām priecīgu ziņu un gada vidū sākām īstenot pirmo tiešā ES finansējuma pētījumu, kurā mežzinātnes institūts “Silava” ir koordinējošā, vadošā institūcija. Sadarbība ar Somijas un Igaunijas mežzinātnes centriem un Latvijas partneriem vadošā pētnieka Anda Lazdiņa vadībā īstenosim LIFE programmas pētījumu par oglekļa piesaisti un emisijām no kūdras augsnēm. Šis pētījums ir svarīgs arī Latvijas oglekļa bilances aspektā.
Mēs turpinām nozares vajadzībās balstītās izpētes programmas, kas izveidotas sadarbībā ar akciju sabiedrību “Latvijas valsts meži”. Tās sākās jau 2011. gadā ar memorandu, kurā mēs formulējām savu partnerību meža nozarei brīvi pieejamu zināšanu veidošanā. Aktuālās piecu gadu līgumsaistības tuvojas beigām, un zinātnieki šogad strādāja pie nākotnes ceļa kartēm (angl. “road maps”) – darbības apraksta jeb redzējuma, ko mēs gribam un piedāvājam sasniegt ar saviem pētījumiem gan nākamajā piecgadē, gan ilgākā termiņā.
Ceļa kartes ir uzrakstītas un iesniegtas akciju sabiedrībai. Viņi no profesionāļu skatpunkta vērtēs mežzinātnieku piedāvājumu, un mēs ceram, ka sekos arī piedāvājums turpmākajai sadarbībai.
Latvijā ir vairākkārt pierādīts un pierādījies, ka visveiksmīgāk inovācijas rodas trīs sakritību kombinācijā. Nepieciešams zinātnieks, kurš izvirza ideju, nozares profesionāļi, kuri spēj un grib ar zinātniekiem runāt, kā arī inteliģenti iestāžu vadītāji, kuri izceļ un atbalsta savus darbiniekus par to, ka viņiem ienākusi prātā ideja sadarboties ar zinātniekiem, nevis norāj par nespēju pašiem tikt galā ar saviem pienākumiem. Zinātne var attīstīties tikai šādu trīs faktoru kombinācijā. Ja kāda no tiem iztrūkst, tad nevar. Tā pagājušā gadsimtā radās, piemēram, meža selekcijas virziens. Zinātnieki pieteica ideju, bet LPSR Mežsaimniecības ministrija, kurā ministra Vītola vadībā strādāja profesionāli cilvēki, to atbalstīja un virzīja.
Šobrīd mēs par meža selekciju runājam teju kā par zinātnes industriju. Un nevienam vairs nav jāpierāda, ka to vajag. Mēs arī pārējās jomās nākam ar savām iniciatīvām un cenšamies saprast, kādas zināšanas būs nepieciešamas nākotnē.
Vai šajā lauciņā “Silavas” zinātniekiem ir konkurence?
2021. gadā mēs ceram sākt jaunās pētījumu programmas, tāpēc nākamajā gadā jātiek galā ar formalitātēm un iepirkumu procedūrām. Esam diezgan droši, ka profesionāli izkonkurēt “Silavu” varētu vien somu un zviedru institūti, bet mēs ceram, ka relatīvi zemākais zinātnieku atalgojuma līmenis, kāds ir pie mums, nāks mums par labu šajā iespējamā konkurences cīņā. Turklāt gan mūsu zināšanas, gan zinātnisko parauglaukumu simti vai pat tūkstoši, kas izveidoti tieši Latvijā, dos mums zināmas priekšrocības ne tikai zemāka atalgojuma dēļ.
Sakarā ar pārmaiņām, kas padarīja iespējamu Meža fakultātes un “Silavas” sadarbību, mēs pozitīvi raugāmies uz fakultātes kolēģu līdzdalību “Silavas” pētījumu programmās, protams, ja viņi paši to vēlēsies. Mūsuprāt, šādi mēs atbalstītu un veicinātu zinātnisko domu arī Latvijas augstākās mežizglītības menedžmenta iestādē. Labas sadarbības piemēri mums izveidojušies arī aizgājušajā gadā gan mežkopības, gan meža ekoloģijas un ekonomikas, gan meža tehnoloģiju jomā.
Vietējas nozīmes ES struktūrfondu konkursā mežzinātnieki turpināja piedzīvot neveiksmes. Startējām programmā ar daudzsološu nosaukumu “Praktiskas ievirzes pētījumu II kārta”, kuru organizēja Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar vienu Finanšu ministrijas aģentūru. Šajā “konkursā” vairs nepaļāvāmies tikai uz savu varēšanu, bet iesaistījām pieredzējušu konsultāciju uzņēmumu. Tā rezultātā akadēmiķa Tāļa Gaitnieka vadītās zinātnieku grupas pieteiktais pētījums par fitopatoloģiju no 183 pieteikumiem starptautiskas ekspertīzes vērtējumā ierindojās vismaz trešajā pozīcijā.
Bet pie līguma mēs netikām, jo tekstā bijām pareizi sapratuši un interpretējuši jēdzienu “strādājošs doktorants”. Tāpēc saņēmām pazeminātu vērtējumu Latvijas pusē, un pieteikums palika aiz svītras.
Mēs šo spriedumu tomēr pārsūdzējām un saņēmām vismaz 13 lappušu garu rakstisku atbildi, kurā Finanšu ministrijas ierēdņi, atsaucoties uz Civildienesta praksi un likumdošanu, pierādīja, ka mūsu interpretācija nav pareiza un šis pētījums tomēr nevar tikt īstenots. Mums tas likās nožēlojami – mūsuprāt, valstij būtu jāizdomā, kā trešo augstvērtīgāko pētījumu īstenot, nevis kā norakt.
Bet mēs gatavojamies nākamajiem izaicinājumiem un šo jau esam aizmirsuši. Cits mūsu pētījums par meža un vēja mijiedarbību vadošā pētnieka Āra Jansona vadībā tika apstiprināts. Pētījumā tiek vērtēta vēja ietekme uz egļu, apšu un bērzu mežiem. Šī tēma ir ļoti aktuāla, starptautiski interesanta, un tas jau rada veselu kompetences bloku institūtu darbā. Veiksmīga izrādījās arī mūsu sadarbība ar komersantiem, kuri arī šajā uzsaukumā pieteica pētījumus. Viena pētījuma ietvaros palīdzēsim atrast risinājumus efektīvai LED gaismekļu izmantošanai augu pavairošanas procesā.
Ko būtisku esat secinājuši iepriekšējos pētījumos?
Ar Latvijas Mežzinātnes dienu un monogrāfiju “Vienvecuma egļu meži Latvijā” 2019. gada maijā noslēdzām valsts pētījumu programmas pētījumu. Lēmuma pieņēmējiem nodevām zināšanas, kā vajadzētu stādīt egles un kā iesakām apsaimniekot iepriekš aplami sastādītās pārbiezinātās kokaudzes. Zinātnieku secinājums ir viennozīmīgs – vienvecuma egļu kokaudzes Latvijas auglīgajos mežos var un vajag audzēt, tikai jāveido maksimāli retas jaunaudzes. Jo retākas, jo labāk.
Otrs jautājums – ko mums vajadzētu darīt ar iepriekš izveidotām egļu audzēm, kas stādītas pārbiezināti? Pēc divpadsmit gadiem esam pārmērījuši 283 egļu audzes un vērtējuši to augšanas potenciāla izmaiņas. Sākumā mums brūkošo audžu bija maz un perspektīvo audžu bija vairāk, bet šobrīd situācija ir pretēja. Sākotnēji pārbiezināto stādīto egļu augšana pasliktinās, un mēs diezgan droši nevaram cerēt uz to produktīvu augšanu līdz astoņdesmit gadu vecumam, kā savulaik bija iecerēts.
Mēs rekomendējam izmantot mūsu rezultātus un mainīt izpratni par augšanas potenciāla vērtēšanu. Šo novērtēšanas metodiku izstrādājis Pēteris Zālītis nedaudz pēc gadsimtu mijas. Zinātnieks to bija iecerējis un veidojis meža saimniekam, un tās administrēšana no likumdošanas viedokļa ir smagnēja un darbietilpīga.
Mēs iesakām šo metodiku izmantot meža īpašniekiem – ja meža īpašnieki redz, ka koki pārstājuši augt, audze ir jānocērt, kamēr tajā nav izveidojusies liela malkas daļa. Jo katrs gads, ko mēs zaudējam, turot šādas dzīvas, bet neaugošas kokaudzes, apzog nākotni.
Taču zinām, ka šīs atļaujas dabūt ir ļoti grūti. Par to esam pārliecinājušies semināros, kuros pēdējos gados piedalāmies saistībā ar vienvecuma egļu mežu problemātiku. Varam mērīt kokus uz vienas diagonāles vai otras, urbjot un skaitot pēdējo piecu gadu gadskārtu platumu. Bet, ja kāds atļaujas devējs uzskata, ka audzi nevajag cirst, tad pastāv ļoti liels risks, ka cilvēkam mērīšana būs tikai liekas klapatas. Diemžēl esam novērojuši, ka funkcionālā izmaiņa, kas notika, mežsarga amata nosaukumam kļūstot par mežzini, ne vienmēr ir pamanīta. Manuprāt, šī izmaiņa nozīmē, ka nav vis mums mežā kaut kas jāsargā, bet gan mežs ir jāzina, respektīvi, tas jāpazīst, lēmumus balstot zināšanās un sapratnē.
Egļu vienvecuma audžu liktenis ir ideāls tests šīm izmaiņām – konkrētā mežā ir jāzina un jāsaprot, kas ir labāk – turēt un audzēt neaugošas egles vai cirst tās nost un stādīt jaunus kokus. Protams, ja ir strikti noteikti likumi, tad mēs brīvu interpretāciju nevaram gaidīt.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
