Meža stādam ir jāizdzīvo. Par starptautisku pieredz meža atjaunošanā 1
Santa Celma, Santa Neimane, LVMI Silava
Šovasar Belgradā, Serbijā, norisinājās zinātniskā konference par mežu atjaunošanu un ar to saistītajiem izaicinājumiem – Reforestation challenges 2018. Dalībnieki no 22 valstīm dalījās savā pieredzē, tostarp arī pārstāvji no Latvijas, prezentējot pētījumu par dzīvnieku bojājumu telpisko izkārtojumu priežu jaunaudzē un industriāli izstrādāta purva apmežošanas panākumus.
Pasākuma īstenošanu atbalstīja internacionālā mežu pētniecības organizāciju apvienība IUFRO un kompānija BCC, kas piedāvā tehnoloģiskos risinājumus mežu atjaunošanas jomā. Jaunums ir BCC stādu audzēšana FiberCell sistēmā. Šī sistēma konteinerus aizstāj ar degradējama papīra cilindriem. Ir iespējams izvēlēties dažāda degradēšanās ātruma papīrus, stādus var iepakot pa vienam vai pa rindām. Izmantojot šādu sistēmu, var samazināt izmaksas, kas saistītas ar konteineru savākšanu, pārvietošanu un sagatavošanu atkārtotai lietošanai.
Mežsaimniecībai jākalpo sabiedrības interesēs
Konference kopumā tika rīkota, balstoties uz nostāju, ka mežsaimniecībai ir jākalpo sabiedrības interesēm. Tādēļ mežu atjaunošanai būtu jābūt vērstai gan uz ekonomisko ieguvumu, gan uz pilnvērtīgu ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanu. Klimata pārmaiņu ietekmē apmežošana kļuvusi par aktuālu tēmu visā pasaulē un arvien palielinās valstu atbalsts mežu atjaunošanas aktivitātēm. Interesanti, ka, pēc aprēķiniem, tieši apmežošanai salīdzinājumā ar citiem vides risinājumiem ir lielākais klimata pārmaiņu mazināšanas potenciāls (sīkāk lasāms Griscom et al. 2017 pilnajā publikācijā Natural climate solutions). Papildu ieguvumi apmežojot iekļauj tādus ekosistēmu pakalpojumus kā gaisa un ūdens attīrīšana, plūdu kontrole, papildu barības vielu ienešana augsnē u. c.
Šobrīd arī pie mums jūtamās klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas jāņem vērā, plānojot mežsaimniecības nākotni. Tādēļ ir vērts pārskatīt klasiskos meža atjaunošanas konceptus un jau šodien mežu atjaunot tā, lai arī pēc simts gadiem, kad klimats būs citāds, tie būtu veseli un spēcīgi.
Resursu un darbaspēka trūkums ietekmē stādaudzētavu efektivitāti
Veiksmīga apmežošana atkarīga no daudziem faktoriem, tostarp no vides apstākļiem, reproduktīvā materiāla ģenētiskās kvalitātes un bieži nenovērtētās stādmateriāla morfoloģiskās un fizioloģiskās kvalitātes. Ziemeļeiropā stādu audzēšanas industrija ir samērā labi attīstīta, bet daudzviet citur pasaulē situācija ir bēdīgāka. ASV rietumdaļas stādaudzētavu speciāliste Diane Haase kā galvenos kvalitāti ietekmējošos faktorus min apmācīta darbaspēka un resursu trūkumu stādaudzētavās. Jau šobrīd ir pieejami tehnoloģiskie risinājumi, lai stādaudzētavas padarītu efektīvas, bet tieši resursu un darbaspēka trūkuma dēļ tos neizdodas ieviest dzīvē. Bieži valsts rīkotās atbalsta akcijas stādaudzētavu uzlabošanai ir īslaicīgas, tātad – neefektīvas. Šāda veida akcijas prasa mazākas izmaksas un kalpo, tikai lai uzlabotu investora publisko tēlu. Savukārt investējot ilgtermiņā, ir lielāka iespēja, ka projekts izdosies un ieguldījumu investoram atgriezīs. Meksika ir pozitīvs piemērs, kas pierāda, ka pāris gadu laikā ir iespējams atteikties no audzēšanas mazās, slikti apsaimniekotās platībās (audzējot stādus uz zemes novietotos polietilēna plēves maisos) un iespējams attīstīt modernu un daudz efektīvāku stādaudzētavu infrastruktūru.
Jaunās paaudzes stādu gatavošana
Vēl viena aktualitāte ir jaunās paaudzes stādu sagatavošana – ar gēnu inženierijas paņēmieniem, vides apstākļu manipulāciju un citām darbībām apzināti audzēti stādi, kas būs spējīgāki izdzīvot un aklimatizēties pēc izstādīšanas. Arī šādu stādu sagatavošanā atslēgas loma ir gana attīstītām stādaudzētavām. Donato Chiatante ziņoja par jaunākajiem pētījumiem saistībā ar sakņu spēju adaptēties vides apstākļiem. Viņš noskaidrojis, ka koki spēj pielāgot savu sakņu augšanas struktūru vides apstākļiem dažādās koka attīstības stadijās un vecumos. Izmantojot tādus paņēmienus kā LED gaismas vai ķīmisko sakņu atzarošana, jau stādaudzētavā iespējams apzināti manipulēt ar sakņu attīstības gaitu. Šādas metodes ļautu pielāgot stādmateriālu specifiskajiem lauka apstākļiem, piemēram, platībās ar palielināta sausuma risku stādot kokus ar dziļāku sakņu sistēmu.
Steven C. Grossnickle, kurš jau vairāk nekā 30 gadu pēta problēmas apmežošanā, uzsver nepieciešamību veikt vairāk ekofizioloģisko pētījumu gan stādaudzētavās, gan novērtējot dažādu stādu sniegumu jaunaudzēs. Šādu pētījumu trūkums ietekmē mežsaimniecības nākotni, jo stāda kvalitāte bieži ir noteicošais faktors koka dzīvotspējai un tā augšanas gaitai. Literatūrā jau ir atrodami ekofizioloģijas pētījumi saistībā ar stādu izdzīvotību atkarībā no to ūdens potenciāla un tā, kā stādu ūdens potenciāls svārstās dažādos audzēšanas, pārvadāšanas un stādīšanas posmos. Attiecīgi ir jau pētījumi, kas parāda, kāds ir sliekšņa intervāls, kuru pārsniedzot jeb izžūstot strauji palielinās stādu mirstība.
Vēl joprojām ir maz konkrētu pētījumu par stādu rūdīšanas ietekmi uz to izdzīvotību. Stādu pakļaušanai stresa apstākļiem pirms izstādīšanas var būt gan pozitīva ietekme – jo stāds tiek sagatavots dabiskās vides apstākļu ietekmei (iespējams, samazinot atbildes reakcijas laiku vai palielinot toleranci) un atmirst stādi, kas nav spējīgi pārciest šādus apstākļus –, gan arī negatīva ietekme – jo reakcija var izpausties ne vien uzreiz, bet arī aizkavēti vai ilgtermiņā. Tātad kokam šodien radītais stress var atspoguļoties nākamā un arī aiznākamā gada pieaugumos un vitalitātē.
Koku sugu izvēle
Stādot mežu, arvien aktuālāka kļūst pareiza koku sugu izvēle. Ne visas sugas spēs pietiekami strauji pielāgoties klimata pārmaiņām, un tām var draudēt pat bojāeja. Augu fiziologs R. Kasten Dumroese no ASV aicina fokusēties ne vien uz mazāku audzes biezību, bet arī heterogēnu sugu sastāvu audzēs un stādīšanu nevienmērīgā telpiskā izkārtojumā (grupās), lai mežs spētu saglabāt savas ekoloģiskās funkcijas pat tad, ja kāda atsevišķa suga iet bojā. Nepieciešams izvērtēt arī stratēģijas, ko izmantot, lai tiktu līdzi klimata pārmaiņām, kā vienu opciju minot asistēto migrāciju. Asistētā migrācija ir mērķtiecīga koku pārvietošana uz teritorijām, kas sugai būs klimatiski piemērotas nākotnē. Tas nepieciešams tāpēc, ka kokiem ir relatīvi ilgs dzīves cikls un dabiskā spēja izplatīties – ieņemt jaunus areālus – var nebūt pietiekami ātra, lai paspētu aizņemt klimatiskajiem apstākļiem piemērotos apgabalus. Problemātiski šobrīd ir izvēlēties ne vien šīs vietas, bet arī laiku, kad veikt asistēto migrāciju, jo vides apstākļiem jābūt piemērotiem, lai koki spētu šajās teritorijās izdzīvot ne vien nākotnes apstākļos, bet jau šobrīd.
Klimata pārmaiņas var pavērt iespēju izmantot sugas, kas teritorijā pirms tam nav spējušas augt, lai veiktu kādu konkrētu funkciju. Piemēram, tika prezentēts bioremediācijas piemērs no Indijas, kur sāļu augšņu atjaunošanai 25 gadus tika audzēti introducēti koki, lai pēc tam varētu atkal veiksmīgi audzēt vietējās sugas. Tomēr kopumā šis joprojām ir ļoti strīdīgs jautājums, jo, pārvietojot sugas ievērojamus attālumus, ir jārēķinās arī ar iespējamajām birokrātiskajām problēmām un potenciālu kaitēt vietējām ekosistēmām (sugu invazitāte, patogēnu pārvietošana).
Stāda izdzīvošanu nosaka tā kvalitāte, vides faktori, kā arī stādīšanas darba kvalitāte. Precīzi noskaidrojot stādu neizdzīvošanas iemeslu, to iespējams turpmāk novērst un uzlabot mežu atjaunošanas un apmežošanas sekmes. Nodrošināsim veselīgu un produktīvu mežsaimniecības nākotni, zinātniekiem un praktiķiem sadarbojoties.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
