Meža sniegtās veltes var iepazīt arī tā, kā to dara Kalnsētas pamatskolas skolēni 0
Kalnsētas pamatskolas 8. klases kolektīvs nekad neizlaiž iespēju doties pārgājienā, jo tā ir aktivitāte, kuras laikā daudz var uzzināt, piedzīvot jautrus mirkļus un papildināt savas izturības rezerves, vēsta “mammadaba.lv”.
Šogad nolēmām doties uz Cieceres ezera skatu torni. To jau liela daļa bija apmeklējusi ne reizi vien. Taču ezers katrreiz, kad tur esam, izskatās citāds. Tādēļ nenobijāmies arī no ne visai jaukās laika apstākļu prognozes, jo pie skatu torņa bija paredzams pārsteigums – zaļais pēriens.
Visi smējās, ka pēc pēriena neviens labprātīgi nedodas, taču mēs neesam līdzīgi citiem, pašiem savas galvas uz pleciem.
Sociālajās zinībās 8. klasē jāapgūst personiskās higiēnas pamati. Mēs domājam, ka parasti mazgāties protam, tādēļ izvēlējāmies tuvāk iepazīt pirts gudrības. Skatījām to mežā iegūstamo pirts labumu šķērsgriezumā.
Vispirms jau uguns iekuršana un pielabināšana, īpaši sastrādāta malciņa, iekuri. Lai tam veltītu nedaudz vairāk uzmanības, skolotāja Ieva Saulesleja – Homane, kura ir profesionāla pirtniece un 2 brašu puišu mamma, iemācīja mums iekurināt uguni ar kramiņu palīdzību.
Lieti noderēja pirms tam sagādātās bērza tāsis un sausie egļu zariņi. Pamazām visi bērni “uzbūvēja” savus mazos ugunskuriņus.
Nākamais darbs bija pirtsslotu siešana. Izrādās, ka visderīgākie augi ir tie, kuri katram, kurš devies uz mežu augu “medībās”, panāk pretī, pagadās acu priekšā. Tomēr uz to nepaļāvāmies, apguvām koku un lakstaugu ietekmi uz cilvēkasajūtām pamatīgāk.
Ozols ir ļoti stiprs koks, der vīru un puišu slotām, lai būtu spēcīgāks uzmestais gars. Bērza zaru slotas ļauj relaksēties un iegūt spēku. Kļavu slotas līdzsvaro emocijas.
Izrādās, ka pērties var arī ar ievu, ceriņu, vītola, apiņu, vībotņu un citām slotiņām. Var pat mēģināt nopērties ar egļu, priežu un nātru slotām. Lūk, atkal veltes, ko mums var sniegt mežs.
Kad smaržīgās slotiņas veiksmīgi bijām sasējuši, skolotāja Ieva mācīja mums nedaudz sakārtot domas, labsajūtu un organisma fizioloģiskos procesus. Apļa vidū pabijušie izskatījās atbrīvoti un iepriecināti.
Pēdējais un svarīgākais bija pats zaļais pēriens, ko sākumā ar dažādām slotām veica skolotāja, bet drīz vien sajust, kā to dara, varēja arī bērni paši.
To, cik iedarbīga var būt šāda procedūra, izbaudīju visā pilnībā, jo mājupceļā mugura sāpēja daudz mazāk. Nezinu – ozols, papele, apse, bērzs vai skolotājas Ievas gudrība un zināšanas, bērnu ieinteresētība un izturība palīdzēja, bet galvenais ir pozitīvais rezultāts.
