Meža politikai jābūt pragmatiskai, uzsver mežsaimnieks Edgars Dupužs 0
Par meža audzēšanu likumdevēji pieņēmuši gan veiksmīgus, gan praksē nepārbaudītus lēmumus.
Plantāciju meži aug griezdamies
Četrdesmit gados – četrsimts kubikmetrus no hektāra – tādu ražu no lauksaimniecības zemē stādītajām bērzu un egļu audzēm plāno iegūt uzņēmējs un meža īpašnieks Edgars Dupužs, kurš saimnieko Kurzemes pusē.
Pirms četrpadsmit gadiem, kad koki stādīti, tāda jēdziena kā plantāciju meži Latvijā vēl nebija. Tāpēc arī meža īpašnieks sastapies ar neizpratni – priekš kam? Jo viņš taču nepiedzīvošot brīdi, kad tos kokus varēs nocirst.
E. Dupužs: “Bet man tik un tā bija prieks skatīties, kā tie auga, jo atstāt neapstrādātu lauksaimniecības zemi likās noziegums. Esmu pārliecināts – ja gribam būt saimnieki savā zemē, tad katrs zemes gabaliņš jāapstrādā tā, lai tas dotu pienesumu.” Ja lauks būtu atstāts apmežoties dabiski, sasniedzot ciršanas vecumu, kubatūra no hektāra visticamāk nepārsniegtu 250 m3. Bez tam sortiments būtu mazāk kvalitatīvs.
Pirms apmežot lauku, uzņēmējs konsultējies ar kādu fermeri no Dānijas – ko vēl ar šo zemi varētu iesākt? Izrādījies, lai kaut kas sanāktu, vispirms no tās būtu jāizindē drātstārpi. “Bet es sapratu, ka nemaz negribu indēt tos nabaga tārpus. Tā vietā iestādīju bērzus,” atceras Edgars, kuram patīk arī plantāciju mežos saglabāt videi draudzīgus biotopus. Piemēram – vecās mājvietas ar dīķīšiem, dzeņu izkaltiem bērziem, dobiem ozoliem, blīgznām un kritalām, kas apaugušas ar piepēm. Ja starp bērziem iesējusies kāda eglīte, vai skrajākā vietā izaugušas priedes, tās tiek atstātas, tāpat arī mežmala ar tai raksturīgo pieguļošo audzi.
E. Dupužs: “Tā kā plantāciju mežus izmantojam intensīvāk, labprāt atstājam kādu papildus hektāru arī dabai. Ienākumi, nozāģējot kokus vecās mājvietās, nebūtu vērā ņemami, bet ainavas dažādība priecē. Manuprāt, šāda saimniekošana ir videi draudzīga un dod ienākumus.”
E. Dupužs uzsver, ka tad, ja nav stādīts pārāk biezi un kociņiem nav jāizcīna konkurences cīņa, 30 – 40 gados plantāciju mežos var izaudzēt tādu kubatūru, kādu parastā mežā nekad izaudzēt nevar.
Protams, gūt labu pieaugumu, iespējams, vien mežu pareizi iestādot un laicīgi kopjot.
Pirmajos gados bērzu audzēs ir jāpļauj zāle, citādi kokam veidojas tā saucamais zābaks un pirmais nogrieznis nav nekam derīgs. Taču bērzs strauji aug un mazāk garšo meža zvēriem. Egle sākumā pacieš apēnojumu, taču paiet laiks, kamēr tā tiek ārā no zāles. Bet ar priedi ir visgrūtāk – lai to zvēri nenokostu, kociņam vismaz sešus gadus ar repelentiem jāsmērē galotnīte. Bet no otras puses – paaugusies priede ir izturīgāka pret vējgāzēm nekā egle un, par cik mēs atrodamies priedes audzēšana areāla pašā viducī, klimata pakāpeniskā maiņa arī to neietekmē.
