Mežā nepieciešami arī kritušie un sausie koki 17
Iespēja valsts mežos pēc mežizstrādes malku pašpatēriņa vajadzībām vākt bez maksas daudziem iedzīvotājiem ir nopietns atspaids. Šogad AS “Latvijas valsts meži” (LVM) šādas koksnes vākšanas atļaujas izsniegtas krietni vairāk nekā pērn. Taču ne visus zemē atrastos kokus drīkst vākt. AS “Latvijas valsts meži” (LVM) vides eksperts un biologs Mārtiņš Kalniņš skaidro, kādēļ šķietami nekaitīga darbība – nesankcionēta kritušo un sauso koku izvešana no meža – var nodarīt dabai kaitējumu.
Kādēļ mežā, veicot atjaunošanas cirtes, tiek atstāti augam pāris koki un saglabāti krituši, sausi koki? Daļa no ekoloģiskajiem kokiem turpina augt, daļu – izgāž vējš, līdz ar to veidojas lielu dimensiju koksne jeb kritalas, kur var dzīvot dažādi organismi – kukaiņi, sēnes. Mārtiņš Kalniņš stāsta, ka atmirusī koksne mežam ir vajadzīga, jo tā ir dzīvotne gan kukaiņiem, gan sēnēm, sūnām un ķērpjiem, turklāt daudzām sugām tā ir arī ziemošanas vieta, bet kukaiņiem un citiem mugurkaulniekiem – barība.
“Arī daudzi zīdītāji izmanto šo atmirušo koksni kā iespēju kaut kur ielīst vai palīst apakšā, lai pārziemotu vai paslēptos. Lielā nokritušā kokā ar cauru vidu var paslēpties arī lapsa vai apbērnoties jenotsuns. Pats esmu redzējis, kā no tādas lielas kritalas lien laukā jenotsuņa mazuļi. Atmirusī koksne daudziem meža iemītniekiem ir kā dzīvoklis un pārtikas noliktava,” teic Mārtiņš Kalniņš.
Kritušos kokos mājo vairāk kā četri tūkstoši sugu
Pētījumi liecina, ka Ziemeļeiropā ar atmirušo koksni saistītas vairāk kā 7000 dažādu augu un dzīvnieku sugas. Latvijā šo sugu skaits varētu būt nedaudz mazāks, taču, kā uzsver Mārtiņš Kalniņš, precīzi to pateikt nav iespējams, jo visas sugas cilvēcei nav zināmas. “Šīs sugas varētu sadalīt divās grupās – vienai no tām atmirusī koksne ir obligāti vajadzīga, piemēram, kukaiņiem, kuri tikai tajā vien spēj attīstīties. Bet citas sugas, kā, piemēram, daļa sēņu un sūnu, aug gan uz atmirušas koksnes, gan spēj augt arī uz citiem substrātiem. Tomēr tā obligātā vajadzība pēc kritušiem kokiem ir vismaz četriem tūkstošiem sugu,” atklāj LVM vides eksperts.
Taujāts, vai kritalas ir nepieciešamas arī putniem, Mārtiņš Kalniņš atbild, ka, lai arī putni šādos kokos ligzdas parasti netaisa, tomēr viņiem tā ir vieta barības ieguvei. “Ja nokaltušais koks ir vertikāls, tā ir laba vieta, kur izkalt dobumus, savukārt ja tas ir nolūzis no augšas un tur izveidojies dobums, tad šādā kokā mēdz ligzdot, piemēram, pūces.”
Nozīmīgā ekosistēmas daļa – kukaiņi
Kritušie koki ir mājvieta arī daudzām kukaiņu sugām, savukārt kukaiņi ir ļoti nozīmīga ekosistēmas daļa. Pukojoties par kārtējo spindzošo lidoņu “uzbrukumu” mežā, pļavā vai dārzā, tikai retais aizdomāsies, ka šīs sīkās radības rūpējas līdzsvara uzturēšanu dabā, augu apputeksnēšanu, augsnes struktūras veidošanu un arī par saskaņotas barības ķēdes darbību. Uz jautājumu, kādēļ gan mežam nepieciešams tik daudz dažādu kukaiņu sugu, Mārtiņš Kalniņš min trīs nozīmīgākās lietas.
“Pirmām kārtām viņi kalpo kā barība citiem dzīvniekiem, tai skaitā, putniem. Visi putni no sēklām un graudiem nepārtiek, lielākā daļa tomēr pārtiek no kukaiņiem. Arī tādi graudēdāji putni, kā piemēram, zvirbuļi, mazuļus baro ar kukaiņiem. Otrā lielā loma ir tā, ka tie dažādie organismi, kas apdzīvo koksni, piedalās dažādu organisko vielu noārdīšanās procesos, respektīvi, sadala koksni, un padara šīs barības vielas pieejamas atkal citiem augiem. Ja gribam redzēt kādas skaistas puķes, tad arī šīm puķēm ir ar kaut ko jābarojas. Vēl viena ļoti nozīmīga loma ir apputeksnēšana. Piemēram, arī tie paši koksngrauži ir arī apputeksnētāji. Lai arī to kāpuri dzīvo koksnē, taču pieaugušās vaboles barojas uz ziediem un tādā veidā apputeksnē augus.”
“Saliņas” daudzu sugu izdzīvošanai
Cilvēki atpūtai biežāk izvēlas sakoptus mežus bez brikšņiem un kritušiem kokiem, taču daudzām sugām tieši brikšņainie meži ir īstā “paradīze”.
LVM vides eksperts Mārtiņš Kalniņš bilst, ka būtisks ir ne tikai koksnes apjoms, bet arī tas, lai būtu pārstāvētas dažādas koku sugas, stāvoši un guļoši koki, dažāda lieluma koksne, kā arī dažādas tās sadalīšanās pakāpes, jo daudzas no šīm sugām ir piemērojušās dzīvei uz kādas noteiktas atmirušas koksnes.
“Mēs varētu vilkt paralēles ar savu pārtiku. Kādam vairāk garšo āboli, citam – bumbieri, bet jebkurā gadījumā šiem augļiem jābūt pietiekami gataviem, lai mēs tos ēstu. Līdzīgi ir arī ar šiem dzīvniekiem vai augiem. Viņiem ir svarīgi, vai tas ir skuju vai lapu koks, un daži ir vēl vairāk “izlepuši”. Daudzi ir arī piemērojušies. Tie, kas ir spējīgi lidot, kad barības resurss beidzies, lido un mēģina atrast jaunu vietu, tomēr visas sugas nav tik kustīgas. Piemēram, ķērpji, sūnas un sēnes jau nekur citur “neaizies”. Latvijā dabas daudzveidība vēl ir liela un tās samazināšanos vairums no mums ikdienā vēl nejūt. Tieši tādēļ ikvienam mežā gājējam, piemēram, malkas ieguves nolūkā, ir jāapzinās, ka mežā nekas nav nejaušs – arī šķietami nevajadzīgie sausie koki ir tajā atstāti apzināti,” tā Mārtiņš Kalniņš.
