Mežā nav tikai medības 4
Saistība ar medībām Ilzei Bricei ir kopš bērnības. Dzīvojusi Burtnieka pusē netālu no Igaunijas robežas skaistā, mežainā apvidū, kur joprojām dabas vidū ir dzimtas mājas. Tētis bijis aktīvs mednieks, savulaik arī viens no Latvijā veiksmīgākajiem bebru ķērājiem. Ģimene visām viņa gaitām sekojusi, atbalstījusi un par veiksmēm priecājusies.
Tādēļ Ilze tagad pasmaida – kas tad viņai atlicis, ja reiz tik interesantas lietas pasaulē sastopamas un stāsti dzirdēti, tad arī pašai jāsāk raudzīt visu ar savām acīm. Tā viņa un brālis sākuši doties tētim un mammai līdzi, mācījušies pazīt pēdas, orientēties mežā, izprast gaides medībām vēlamākos laika apstākļus, ieraudzīt neparastas formas zarus, ķērpjus, mājās nākot, ar čiekuriem pilnas kabatas pielasīt.
Šis stiprais ģimeniskums būt visiem kopā, darboties un svētkus svinēt visiem kopā – tagad jau arī ar Ilzes bērniem – joprojām ir Briču ikdienas likumsakarība un dzīvesveids.
Nebija kādreiz tā, ka vecāki lika izkustēt no mājas svaigā gaisā?
Nekad. Es biju līdzgājēja momentā. Un ne jau tikai medībās, man patika viss, kas ietver jēdzienus daba, mežs, meža bagātības. Arī tā dullā sēņošanas un ogošanas vajadzība man ir kopš bērnības. Pašiem ģimenē taču nemaz tik daudz nevajadzēja, bet kā paiesi garām bekām, brūkleņu klājienam, dzērveņu pārbagātībai. Lasījām grozu groziem, dāvinājām draugiem un paziņām, jo vecākiem bija tāds kā uzstādījums – vāksim vien, varbūt citiem nebūs veicies, atdosim viņiem. Mēs ar mammu reizēm no purva tikai tumsiņā bridām ārā, klausīdamās dabas skaņās, kas, jāatzīst, dažkārt šermuļus pār muguru dzina.
Taču mēs pieņēmām, ka esam dabas mājā ciemiņi, ka neviens mums ļauna nedarīs, un ar godu pratāmies projām. Tāpat, kad gadījās sastapties ar čūsku, mēs tās gaitām griezām ceļu, nevis tišinājām prom no ogu vietas vai vēl šausmīgāk – centāmies nosist. Tādēļ es laikam vēl jo-projām neizprotu ne tiešā, ne īsti filozofiskā nozīmē teicienu par to cilvēka tapšanu – būsi īsts, kad nositīsi čūsku, iestādīsi koku un izaudzināsi dēlu. Man ir divi jauki dēli, kam arī medības un daba interesē, kokus esmu stādījusi, un manā dvēselē čūskas nav.
Vēl es vienmēr esmu mācīta, ka gaļa ir vajadzīga, jo tā ir bijis kopš mūžseniem laikiem un būs vēl gadsimtiem. Kurš grib, lai ir veģetārietis, vegāns, bet tādēļ nevajag citiem uzmākties ar šo viedokli kā īsto un vienīgo. Es taču gaļu tādā skaļumā nepopularizēju un neaizvainoju veģetāriešus, toties viņi medniekiem uzbrūk kā nez kādiem nodevējiem. Lai nebojātu nervu šūniņas, nelasu, neklausos šajos noliedzējos un diskusijās neiesaistos.
Jums jau arī visa skola ir kā dabas daļa. Gaiteņos plakāti ar dzīvniekiem, putniem, par visiem apraksti. Pagalmā zem eglēm ieviesusies īsta dzīvnieku pasaule – maketi, kas maksimāli pietuvināti dabiskumam.
Mūsu skolas īpašā misija allaž bijusi iemācīt, ieaudzināt bērniem mīlēt dabu, izprast tās norises un saistīt ar cilvēka vajadzībām. Audzēkņi ar labiem panākumiem piedalās Mammasdabas meistarklasēs, skolai ir Mammasdabas vēstniecības tituls. Pat skolas ēka mums atrodas dabas vidū – esam gluži vai Valmieras pilsētas centrā, taču ar vairāku hektāru plašu parku, kurā aug īsts mežs un plūst Gauja. Līdz ar to pat apkārtne mudina bērnus vērot dabas norises gan Simtjūdžu mežā, gan Putnu lūkotavā, gan Sajūtu takā, iepazīt senču kalendāru un daudz ko citu, tostarp medījamos dzīvniekus un medības no īsta gaides tornīša.
Kādas bija jūsu pirmās medības?
Es, tāds meitēns, gāju zaķu dzinējos. Vai tētis toreiz kādu nomedīja, īsti neatceros, bet krūmus gan atceros, pa kuriem līdu un klaigāju. Līdzko paaugos, tētis ņēma mani līdzi uz āpšu alām, uz lapsām, jenotiem, mācīja, ar kādiem paņēmieniem šie zvēri jāmedī. Tagad viņš reizēm pajautā, vai griežamkoku vēl protot sameklēt un kā āpša ala atrokama. Interesanti, ka arī tad, kad mans tētis iepazinies ar manu mammu, viņa drīz vien paņemta līdzi uz zaķu medībām.
Un mamma tajā medību dzīvē tiktāl iekļāvās, ka pati izlēma būt medniece, un, kas vēl savdabīgāk – jūs abas vienā dienā esot nokārtojušas mednieka eksāmenu.
Jā, līdzko kļuvu pilngadīga, tas tika izdarīts, un mamma sasparojās reizē ar mani. Tā bija satraukuma pilna diena, bet atmiņās arī ļoti skaista un mīļa, jo tētis mūs – abas savas meitenes – veda uz eksāmenu un turēja par mums īkšķus. Patlaban mamma ir aktīvāka, viņai arī veiksmīgi trāpījumi. Es ar ieroci neesmu draugos. Es sevi varētu raksturot kā procesa mednieci. Man patīk iet dzinējos, sēdēt tornītī. Faktiski būt dabā, jo tik daudz ko var redzēt, atrast, dzirdēt. Un nomedījusi tāpat kaut ko esmu – savādus zarus, ķērpjus, čiekurus, sēnes… Jenotu, gan ar citu mednieku palīdzību.
Cik tad Briču ģimenē ir mednieku?
Tētis Alfrēds, mamma Mudīte, brālis Jānis, mani dēli Raimonds (vēl gan neoficiāli) un Roberts Ozoliņi. Vecākajam – Robertam – mācību un darba dēļ medībām laika palicis mazāk, bet viņš tāpat visam seko līdzi. Trīspadsmitgadnieks Raimonds ir medībās iekšā līdz matu galiņiem. Reizēm vai nobrīnos, kur tāds puišelis spēj tik daudz tehnisko lietu apgūt. Raimonds pārzina visos sīkumos pasaules ieroču jaunumus, optiku, instagramā pieseko medniekiem, tostarp ārvalstīs. Bijuši gadījumi, kad Purnavu muižas veikalā mans mazais sāk izvērtēt katru ieroci un pārdevējs stāv maliņā un klusi klausās. Raimonds jau iet opim līdzi arī medībās, un visi puiku ir pieņēmuši, viņam ir pat atļautie darbi, tostarp dīrāšana.
Tad jums faktiski ir viedoklis par vēl neseno traci, kad Saeima lēma un pret medībām noskaņota sabiedrība auroja par iespēju ļaut 16 gadus sasniegušajiem izmantot ieroci pieredzējuša mednieka klātbūtnē.
Mūsdienu nelaime ir tā, ka daļai sabiedrības, kurai nav ne mazākās sajēgas par kādu norisi, diemžēl par šo norisi ir viedoklis. Piedevām ļoti uzbrūkošs un citus aizvainojošs viedoklis. Ja bērnam interesē medības un viņam mājās viss tiek izskaidrots par ieročiem, šaušanu, drošību, dzīvniekiem, tad ir tikai apsveicami, ka viņam, tādam zinošam, rodas interese piedalīties medībās ar ieroci. Paldies, ka likuma lēmēji to izprata, jo aizliegums neveicinātu jaunu mednieku iesaisti kolektīvos, kas diemžēl noveco.
Vai jūsu skolēniem arī interesē daba, medības?
Pārgaujas sākumskolā tas viss jau gadiem tiek ļoti akcentēts, un, iespējams, esat vienīgā skola valstī, kam ir savs medību tornis, atraktīva dzīvnieku un putnu vērošanas vieta, putnu barotava un pat zvēru maketu nometne.Ja skolotājs spēj audzēkņus ieinteresēt, tad vismaz vienu reizi katrs stāstījumu noklausās. Ja klasē ir mednieku bērni, raisās jau sarunas un diskusijas. Ja ģimenē ir gaļas noliedzēji vecāki, tad atvasei arī izveidojusies pārliecība, ka tas, kurš ēd gaļu, ir slikts, un skolotājam diezgan grūti pārliecināt par pretējo. Taču šodienas bērni ir – varbūt par skaļu teikts – dažās jomās izteikti vienaldzīgi, turpretī īpaši zinoši datorprogrammās, spēlēs, un viņi pat nereaģē uz dabas norisēm.
Esmu pārtraukusi stundu, lai aicinātu skolēnus pie loga paskatīties vāveru rotaļas dažu metru attālumā, bet pāris bērnu tik un tā paliek sēžam solā.Mums ir sadarbība ar Latvijas valsts mežiem, braucam stādīt kokus, ir dažādas nodarbības, mācām pazīt pēdas, augus, un tad arī tas pilsētas bērns tiek it kā tuvāk dabai, vairāk izprot.
Esat pati kādreiz šāvusi dzīvnieku?
Neesmu, jo speciāli uz to negatavojos un nejūtos droša, ka trāpīšu precīzi. Varētu nomedīt situācijā, ja būtu īpaša vajadzība vai apdraudējums, tomēr man patīk, kā jau teicu, iet dzinējos. Arī tad es taču esmu iekšā pilnīgi visā medību procesā no rīta ierindas līdz dīrāšanai un akniņu cepšanai vakarā. Būtiski – dzenot es arī nosalusi esmu mazāk, nekā dažreiz mednieki uz līnijas stāvot. Ar ievainotu mežacūku reiz sastapos un lēcu kokā, bet anekdote vien sanāca – mednieki pēc tam labestīgi smējās, ka bērziņā pārdesmit centimetrus vien tikusi. Mana veiksme, ka cūka nebija noskaņota pārbaudīt, kas tur dreb. Manai mammai mežacūkas sivēns ir kājā iekodis. Pušu nebija, bet zilums tika.
Raimonds arī iet dzinējos?
Biežāk par mani. Un ar viņa vecumam atbilstošu ieroci prot mērķtiecīgi šaut. Protams, pagaidām vien treniņos šautuvē. Vaimanas ir medību sestdienās, ja dēlam spēles florbolā un tur noteikti jāpiedalās. Dzinējos viņš iet kopā ar manu mammu vai tēti, bet jau patstāvīgi – attālāk no viņiem. Uz masta gan stāv cieši blakus. Vasarā un rudenī Raimonds vienmēr iet kopā ar manu tēvu uz gaidi. Medījums ne vienmēr tiek pārvests mājās, toties stāstus klausos vismaz pāris dienas pēc tam. No torņa man uz mobilo telefonu ieraudzīto dzīvnieku bildes jau ir atsūtītas un likumsakarīgi jāseko arī emociju izklāstam. Nu, kur vēl labāku relaksāciju bērnam skolas brīvlaikā, kur viņam vēl citur dzirdēt netālajos krūmos vilcēnu ņerkstēšanu un veco vilku brīdinājumus, kur klausīties brieža aurus! Es arī reizēm aizbraucu līdzi, un man arī šie vakari ir relaksācija kaut vai no tā, ka skatos uz savu tēvu un dēlu, kā viņi sēž blakus tornītī. Šo ģimeniskuma izjūtu grūti vārdos aprakstīt.
Trofejas arī jūsu medniekiem ir?
Mūsmāju dīķī uz saliņas uzcelta mājiņa, un tur tad tētis izpaužas ar savām trofejām. Medaļu nav, bet ir interesanti ragi, ādas, vilka galvaskauss, mežakuiļa ilkņi, bebra zobi. Es skolas bērnus katru vasaru uzaicinu uz divām dienām uz mūsu lauku mājām un tad viņiem parādu dabu no medību puses, laukus, visu, ko piemājas saimniecībā audzējam. Pie mums ko redzēt ir daudz, jo esam arī tūrisma saimniecība, bet dīķos var makšķerēt un peldēties. Būt dabā taču ir laime, un faktiski jau mēs, cilvēki, arī esam dabas sastāvdaļa.
Jums ar šādu uztveri vajadzētu strādāt Izglītības un zinātnes ministrijā un veidot skolām dabas mācības programmas.
Ai, nē! Es uz papīra nemācētu uzlikt emocijas un izpausties tā, lai katru aizrautu un ieinteresētu. Labāk palieku savā vietā ar savu praktisko darbošanos, un man tiešām netrūkst atbalstītāju un līdzīgi domājošo.
Faktiski gan savus dēlus, gan lielāko daļu savu skolēnu audzināt šādā dabas pareizas izpratnes virzienā.
Vismaz cenšos. Tomēr ir brīži, kad jūtu – kļūst grūti pierādīt medību labo pusi arvien agresīvāk noskaņotajai sabiedrībai, cilvēkiem, kuri sevi dēvē par zaļā dzīvesveida piekritējiem un medību noliedzējiem. Es ļoti nožēloju, ka reiz Facebook pazīstamam un sabiedrībā diezgan cienījamam cilvēkam iekomentēju, ka medības nav tikai un vienīgi dzīvnieka nogalināšana un hobijs iznīcināt. Kādu zaņķi pār mani pēc tam gāza pilnīgi sveši cilvēki, kādus lamuvārdus rakstīja… Tagad esmu sapratusi, ka sarunāties drīkstu vien ar tiem, kuri saprot, ka dabā visam jābūt līdzsvarā, ka cilvēks ir tas, kurš dabā visu regulē, un, tikai medniekiem pateicoties, mūsu mežos ir saglabājusies visas faunas bagātība. Un vēl – es cienu tos cilvēkus, kuri saprot, ka mežs nav tikai medībām.
Kas jūsu ģimenē medījuma gaļu apstrādā?
Galvenokārt mamma, viņai garšīgi izdodas. Mēs mājās saimniecībā audzējam treknās Vjetnamas pundurcūkas, un to gaļa ir laba klāt medījumam. Mednieku ģimenē tas ir labs variants. Daudz gatavojam mājas desas. Mamma prot bebru fantastiski nožāvēt. Tētis, kaut gan ir tik veiksmīgs bebru mednieks, pats gan šo gaļu neēd. Es ne sevišķi cienu buka gaļu, kas atkal citiem ir delikatese.Kā jūs – sievieti – uztver kolektīva mednieki? Ļoti labestīgi. Neesmu tur vienīgā, jo vairākiem medniekiem nāk līdzi sievas kā dzinējas.
Ko jūs gribētu nomedīt?
Eksāmenā šāvu uz mežacūkas maketu un pēc punktiem biju trāpījusi labi. Taču kā savu trofeju gribētu lapsu. Šos viltīgos, gudros un skaistos kūmiņus, šķiet, esmu iepazinusi visās lapsiskajās izpausmēs, jo viņi ir regulāri un nelūgti ciemiņi mūsu mājas putnu dārzā un dara lielas palaidnības. Zinu, ka lapsu nomedīt nav nemaz tik vienkārši, jo šis dzīvnieks ir ārkārtīgi uzmanīgs un modrs. Un tad ādu par mēteļa krāgu?Laikam ne. Man ir bijušas lapsādas krāgas, bet pēdējās ziemas jau tik siltas, ka nevajag, un mētelis arī tad speciāli jāšuj. Pie čaukstošas neilona vējjakas jau tādu greznumu neliksi.
Ja ģimenē tik daudz mednieku, tad tradīcijas laikam katram savas?
Tētis pirms katrām medībām ieiet dušā, un mans Raimonds dara tieši tāpat. Man tiek paskaidrots, ka mednieks nedrīkst ne ost, ne smaržot – jābūt tīram, lai zvēriem no cilvēka nekādu aromātu vējš neuzpūstu. Toties internetā dēls bija sameklējis padomus, ka ir dažādas smakas, ar ko medījumu pievilināt. Kad apskatījās cenu, tad izlēma, ka pārāk dārgi un ka galvenais tomēr ir medniekam būt gudram un izprast gan vēja virzienu, gan dzīvnieku paradumus. Protams, arī Diānu neaizmirstam un veiksmīgajam šāvējam zariņu pie cepures spraužam.
Savukārt kolektīvajās medībās ir pūdeļa sods – viens eiro par katru šāvienu. Kaut gan es par vislabāko atzīstu sava tēva padomu: ja neesi pilnīgi pārliecināts par veiksmīgu iznākumu, tad labāk nešauj.
