Meža likumā vajadzīgs tikai viens pants 2
Latvijā priedi var izaudzēt 60–70 gados, bērzu 35–40 gados, bet egli 50–60 gados. Šādu pārliecību, apliecinot to ar piemēriem no savas ilggadīgās prakses, seminārā Vecumnieku novada mežos kolēģiem pauda meža eksperts, nu jau pensionēts mežkopis Kaspars Riže.
Ar nosacījumu, ka laikus kopj
Kaspars Riže: Taču to var izdarīt tikai tad, ja mežu pareizi un laikus izkopj. Agrāk tā nebija pieņemts. Iestādīja egli, priedi, to neaiztika, ņēma ārā tikai bērziņus, apses, alksni, tās saucamās nevēlamās sugas. Pamatsugu – priedi, egli – sāka retināt tikai tad, kad mežam jau bija 40 gadi. Priedes neretināja ar domu – lai atzarojas, bet egli – es pat nezinu, kāpēc. Toreiz visu saimniecisko darbību novērtēja un plānoja mežierīkotāji. To darīja reizi desmit gados. Cik nu taksators bija pieredzējis, tik veiksmīgi tas arī notika.
Tikai deviņdesmitajā gadā sāka runāt par pamatsugas retināšanu. Citi to nepieņēma, citi pieņēma. Es biju starp tiem, kas to pieņēma no paša sākuma, un Skaistkalnes mežniecībā strādāju par mežzini, sākām to darīt ļoti aktīvi. Pretestība bija liela. Mežkopji baidījās, ka nu mežs būšot pagalam, jo snieglauzes, ledlauzes un vējš visu nopostīšot. Taču patiesībā vienīgais veids, kā cīnīties ar snieglauzēm, ir retināt kokus, lai tiem izaug spēcīgi stumbri un spēcīgi zari. Doma par to, ka jāstāda biezāka audze, jo to papostīs meža dzīvnieki, arī neattaisnojas. Jo retāka audze un kokiem kuplāki sānu zari, jo mazāku postījumu var nodarīt dzīvnieki, lai viņi ēd sānu zarus, tas kokam lielu postu nenodara.
Rezultātu varam redzēt – 30–40 gadus vecas jaunaudzes ir jau ar krietni resniem stumbriem. Auglīgākajās augsnēs vēl gadi 15–20, un tad priedes varēs cirst pēc caurmēra. Taču Latvijā ciršanas apjoms tiek noteikts pēc vecajām padomju laika metodēm, un īsti pareizi tas nav. Mēs varam cirst vairāk.
Ir gadi, kad priede izaug garumā par 70–80 cm. Ja koki ir cieši kopā, tad sanāk pātagas īkšķa resnumā.
Latvijas suga ir priede. Mūsu apstākļos varētu izaudzēt kādus 500–700 m3 /ha, tikai savlaicīgi jākopj. Tajās audzēs, kuras cērtam tagad un kuras nav koptas, ir kādi 300–350 m3/ha.
Normāli koptās audzēs priedei 25 gadu vecumā taisa pirmo krājas kopšanas cirti, pēc desmit gadiem otro. Nākamais cirtes veids ir atjaunošanas cirte pēc caurmēra. Latvijā priedi var izaudzēt 60–70 gados. Bērzu var izaudzēt 35–40 gados. Iznāk divas bērzu aprites uz vienu priedes apriti. Bet ne jau visur bērzs aug.
Priede Latvijas apstākļos tehnisko gatavību var sasniegt 80 gados, bet auglīgajās augsnēs pat 60 gados. Šodien kokrūpniecībā resnus kokus nevajag. Resno koku tāpat sazāģē un līmē, lai nevērpjas. Masīvkoku izmanto reti kur. Kokrūpniekiem mīļākais diametrs ir 24–28 cm, jo tas zāģētavām ir pats energoefektīvākais baļķu resnums. Nav vajadzīgi tik jaudīgi elektromotori un gari zāģi. Tāpēc arī par šāda resnuma zāģbaļķiem zāģētavas cīnās visvairāk.
Manuprāt, Meža likumā būtu vajadzīgs tikai viens pants – tur, kur bija mežs, tur arī pēc nociršanas tas jāatjauno. Nevis kā tagad – koku skaits uz ha jaunaudžu kopšanā, tādā augstumā tik, tādā augstumā tik, tādā augstumā tāds šķērslaukums un tādā augstumā šitāds šķērslaukums.
Deviņdesmito gadu sākumā pēc brīvlaišanas tas bija saprotams. Ja nebūtu Meža likuma, tad privātie meži būtu vairāk izniekoti, bet ar šodienas izglītības un atbildības līmeni tas ir citādi.
Dabiskie meži – cilvēku veidoti
Es neesmu sapratis un nesaprotu pārspīlēto dabas aizsardzību. Kad man saka – ūū, dabiskie biotopi, tad es saku – papētiet vēsturi, cik jau gadu, kopš Latvijā neviena dabiskā meža vairs nav. Visi ir cilvēku roku veidoti. Visa daudzveidība izveidojusies saimnieciskās darbības ceļā. Zinātnieki atzīst, ka dabiskie meži Latvijā sastopami tikai purvu salās un Moricsalā.
Kāpēc tad neturpināt normālu saimniecisko darbību? Dabas draugi, piemēram, uztaisa mikroliegumu sila purenei. Pēc kāda laiciņa šī retā puķe no turienes pazūd, sak, vai, re kā iznīka, par vēlu uztaisījām… Bet nu jau visiem skaidrs – lai sila purene augtu, tai vajag gaismu, sauli. Un kur tad tā mežā radīsies, ja nav veiktas kopšanas cirtes? Tas pats plakanstaipeknis – ļoti rets augs, pieaugot tikai divus milimetrus gadā. Netīšām nocirtām vienu cirsmu, kur tas bija, nepamanījām. Un piecu gadu laikā šis plakanstaipeknis no dažiem simtiem kvadrātmetru izpletās divu ha lielā platībā! Tas pilnīgi skrēja pa sagatavoto augsni uz priekšu. Kad koki paaugās piecu sešu metru augstumā, plakanstaipeknis apstājās. Vietā nāca virši.
Katrai sugai mežā ir savs zvaigznīšu brīdis. Zemenēm, murķeļiem patīk izcirtums, avenēm, vējkaņepēm – jaunaudze, pēc tam nāk brūklenes, pēc tam mellenes. Tas zvaigznīšu brīdis ir īss, bet pārējā laikā attiecīgā suga vienkārši nogaida sev piemērotus apstākļus. Saglabāt dabas daudzveidību, aizliedzot saimniecisko darbību, nevar. Nofotografēt un parādīt var, bet paies pāris gadu un retā auga tajā vietā vairs nebūs.
Noinventarizēs, atskaitīsies, un ko tālāk? Kam šāda ņemšanās vajadzīga, kam izdevīga? Varbūt mūsu konkurentiem, kuriem Latvijas meža nozares sekmes sagādā galvassāpes? Man patīk teiciens, ka patiesi zaļi ir tikai dolāri.
Baļķa ziemeļu puse jāliek uz āru
Vai es ticu senču zināšanām par to, ka mežs jācērt pareizajā laikā? Kaut kas jau tur ir, bet līdz galam tā likumsakarība izpētīta nav.
Mans onkulis reiz taisīja āmura kātus no lazdām. Bija tāds sortiments. Stāstīja, ka bijis praksē Šķēdē un tur pasniedzējs stāstījis, kad pareizi jācērt koki. Sagriezuši alkšņus – vienus vecā mēnesī, otrus augošā – un palikuši zem papardēm. Vieni esot apauguši ar sēnēm, otri ne…
Lai neaugtu atvases, lapu koki esot jācērt vecā mēnesī pirms Jāņiem. Tā kā jaunaudžu kopšana notiek bezmaz cauru gadu, piefiksēju, kurās vietās to darījām tieši šajā laikā. Varu teikt, ka dažus gadus tas izdevās – tiešām vecajā mēnesī pirms Jāņiem iztrimmerētie lapinieki atvases nedzina, kamēr turpat blakus citā laikā koptā platībā viss atauga griezdamies. Taču nākamajā gadā šādu starpību nenovēroju – stāvoklis gan pareizajā laikā, gan citā laikā koptās platībās bija līdzīgs. Secināju, ka, iespējams, mēness fāzes nav galvenais, ir vēl kaut kas.
Tāpat ir ticējums, ka lietaskoki jācērt pēc Jaungada jaunā mēnesī, bet lapu koki – vecā mēnesī. Tā praktiski ir nepilna nedēļa. Vai tiešām visas vecās, labi saglabājušās guļbūves taisītas no būvkokiem, kas ar cirvīti un divroku zāģi sagatavoti vienā nedēļā? Man mācīja, malku kraujot, pagales likt ar mizu uz augšu, lai ūdens notek. Aizbraucu uz Norvēģiju – viņi krauj otrādi – ar mizu uz leju, lai labāk žūst.
Taču tam, kādā virzienā, ceļot māju, liek baļķu gadskārtas, tam gan ir nozīme. Baļķa ziemeļu puse jāliek uz āru, dienvidu – uz iekšu. Tas ir pierādīts. Tad māja labāk saglabā siltumu. Blīvākā ziemeļu puse nelaiž iekšā aukstumu un nelaiž siltumu uz āru.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
