Meža kāpēcīši apceļo Eiropu 3
Anita Jaunbelzere, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Meža konsultāciju pakalpojumu centra darbinieki kopā ar meža īpašniekiem šogad pabijuši gan Viduseiropā, gan Skandināvijā. Centra direktors Raimonds Bērmanis šos braucienus atzīst par ļoti vērtīgas pieredzes ieguvi. Gan konsultantu apmācības, gan meža apmeklējumi tika nodrošināti ar Lauku attīstības programmas atbalstu.
Jābūt apsaimniekošanas plānam
Secinājumi par ārzemēs redzēto liecina, ka būtiski savā meža apsaimniekošanas pieredzē neatšķiramies, taču pilnīgi vienādi arī neesam.
R. Bērmanis: “Meža īpašnieku struktūra katrā valstī ir citāda. Centrāleiropā – Rumānijā, Slovākijā – bieži sastopami kopīpašumi. Tas veidojies vēsturiski – ciemata iedzīvotājiem pieder mežs, katram kaut kādas domājamās daļas. Tās var izmantot gan malkas iegūšanai, gan peļņas dividenžu saņemšanai. Svarīgi, ka mežs vienmēr paliek vietējās kopienas īpašumā, jo īpašnieks var savas daļas pārdot tikai kopienas biedriem. Mazākā apmērā tas sastopams arī Somijā.” Direktors secina, ka Latvijā mēs nevaram sūdzēties par meža īpašnieku rīcības brīvību. Tā ir plaša. R. Bērmanis: “Pēc meža apsaimniekošanas normatīvo aktu pēdējiem grozījumiem, kas paplašina ciršanas iespējas, atšķirība ar Somiju pie mums ievērojami samazinājusies. Protams, Latvijā ir normatīvie akti, kas jāievēro, bet mēs neprasām, lai obligāti būtu noslēgts līgums par meža apsaimniekošanu tieši ar meža konsultantu vai meža dienestu. Tādam līgumam gan ir jābūt, taču, ar ko šo līgumu slēgt, tā paliek meža īpašnieka izvēle.”
Tāpat vairākās valstīs obligāti jābūt meža apsaimniekošanas plānam. Raimonds Bērmanis atzīst, ka šajā ziņā mūsu meža īpašnieki ir samērā brīvi lēmumu pieņemšanā, taču, lai pieņemtu izsvērtus lēmumus, meža īpašniekus nepieciešams nodrošināt ar zināšanām un sniegt padomu. To kā īpaši svarīgu principu uzsvēruši arī kolēģi Austrijā.
Somijā trūkst koksnes
Somijā meža īpašumi ir dažāda izmēra. Lielajām kompānijām piederošie meži statistikas uzskaitē tiek izdalīti pat atsevišķi, jo tie ir īpaši svarīgi meža industrijai. R. Bērmanis: “Pie mums koksnes tirgu privātajos mežos galvenokārt ietekmē mežizstrādātāji, kas iepērk augošu mežu, bet Somijā tie ir lielie pārstrādes uzņēmumi – kokzāģētavas un celulozes rūpnīcas, kas nereti ir arī meža īpašnieki. Atšķiras arī koksnes uzmērīšanas veids. Latvijā meža īpašnieks vēlas precīzi zināt, cik cirsmā kubikmetru un cik tie vērti, tāpēc pirms zāģēšanas mēs mežā katru koku uzmērām un novērtējam tā kvalitāti. Somijā viss balstās uz koksnes pārstrādes uzņēmuma veiktajiem uzmērījumiem un hārvestera datiem – cik tas nozāģējis un cik uzskaitījis. Respektīvi – ko uzmēra koksnes pārstrādes uzņēmums, par to arī meža īpašniekam samaksā.”
Somu kolēģi stāstījuši, ka sankciju dēļ no Krievijas nav ievesti ap 10–15 milj. m3 koksnes. Līdz ar to, lai nodrošinātu koksnes industriju, nepieciešams intensīvāk cirst pašiem savos mežos, jo nepieciešami papildu resursi šķeldai un malkai. Braucienos pa mežu radies iespaids, ka somi šobrīd cērt intensīvāk, nekā to darām mēs. R. Bērmanis: “Mēs redzējām, ka iespējas koksnes ieguvei pārstrādes uzņēmumi meklē ļoti cītīgi īpaši savu kompāniju mežos. Vajadzība nodrošināt celulozes rūpnīcas ar izejvielām ir spēcīga un nākas zāģēt arī tādus mežus, kur pēc labās mežsaimniecības prakses vēl to darīt nevajadzētu.”
Ar somiem pārrunāta arī situācija šķeldas ieguvē. Braukuši garām cirsmai, kurā šķeldošanai bijuši izrauti celmi. Pret celmu izmantošanu apkurei somi izturoties rezervēti, jo tas sanāk ne tikai dārgi, bet arī nepieņemami vides aktīvistiem, arī šķeldas kvalitāte nav īpaši laba. Tāpēc somi šo šķeldas ieguves veidu redz kā aizejošu.
Dižskābardis aiziet malkā
Rumānijā visa mežizstrāde joprojām tiek balstīta uz stumbru tehnoloģijām. No meža tiek vesti ārā stumbri, kurus sagarina līdz pat 12 m garos baļķos. Egles tur ir ļoti labas kvalitātes, atsevišķos reģionos pat labākas nekā Latvijā, un tās ir pat vairāk nekā simt gadus vecas. Kokiem ir liela dimensija un arī cena, kādu par dižegli saņem meža īpašnieks. Šā gada maijā par kubikmetru augstākās kvalitātes egles tur maksāti 200 eiro. Turklāt koksnes pārstrādes sektors Rumānijā nav īpaši moderns. Reāli tā ir vietējā ciemata neliela zāģētava.
Par spīti mizgraužu riskiem gan Somijā, gan Slovākijā, gan Rumānijā, egle joprojām ir sortiments, uz ko meža īpašnieki balstās, jo tā ir tirgus prece. Kaut arī Rumānijā ir dižskābaržu meži. Dižskābardis ir cietais lapu koks, bet viņi to lielā daudzumā izmanto malkai, un meža īpašnieki pret šo sugu ir skeptiski, jo dižskābardim cena lēkā augšā, lejā, bet eglei tā ir vienmēr stabila un samērā augsta.
Nākamgad – universitātes līmenis
R. Bērmanis: “Šogad pirmo reizi norisinājās mērķtiecīgas apmācības mežsaimniecības konsultantiem pie Somijas kolēģiem meža konsultāciju uzņēmumā “Tapio”. Tika pilnveidotas zināšanas gan dabas saglabāšanas jautājumos, gan par mežsaimniecības datu ieguvi un izmantošanu. Apmācībās piedalījās arī speciālisti no īpašnieku kooperatīva “Mūsu mežs”. Arī paši savā starpā varējām apmainīties ar pieredzi.
Saplānot šādu braucienu, projektā Lauku atbalsta dienestam norādot katru vietu, kuru apmeklēsim, un speciālistu, kurš veiks apmācību, ir zināms izaicinājums. Tomēr arī šogad organizēsim vēl vairākus pieredzes apmaiņas braucienus. Kopā ar meža īpašniekiem dosimies uz Itāliju un Zviedriju. Savukārt nākamgad plānojam doties uz Zviedriju ar meža konsultantu grupu iepazīt skandināvu meža ekonomiku. Tas jau būs universitātes līmenis: mācības nodrošinās Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitāte.”
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
