Mežā jāsaimnieko gudri! Ciemos Kandavā pie mežsaimnieka Dreimaņa 6
Viens no lielākajiem meža īpašniekiem Kurzemē Viesturs Valdis Dreimanis saimnieko Kandavas pusē. Turpat trīsdesmit gadus strādājis par mežsargu, bet deviņdesmitajos, paralēli darbam Valsts meža dienestā, sācis veidot savu saimniecību – briežu dārzu “Strauti”. Vada vietējo mednieku kolektīvu un medībās piedzīvoto aprakstījis grāmatā “Brīnišķīgais mežs”. Taču Viesturam ir pietiekami daudz materiāla vismaz vēl vienai grāmatai – par pieredzi, kas gūta, stādot un kopjot mežu un vērojot, kā tas aug.
Starp vagām – pieci metri
Stādot mežu lauksaimniecības zemē, Viesturs Valdis Dreimanis starp vagām atstāj 5 m platu sleju, lai traktors brīvi varētu izbraukt cauri. Agrāk starp katrām trim stādiņu rindām atstājis 3 metrus, bet starp ceturto un piekto – 4 metrus. Taču koki aug, to vainagi pārklāj pāris metru uz katru pusi, traktors vairs netiek cauri. Tāpēc meža īpašnieks nu jau otro gadu starp rindām atstāj piecus metrus, bet starp stādiem – vienu metru. It kā nepareizi, bet nākamajā pavasarī, kad izaug zāle un tā jādabū nost, stādus ir viegli atrast. Ja pļāvējs redz vienu stādiņu, viņš zina, ka pēc metra jābūt nākamajam.
“Tur ir tā gudrība – sper soli, un pie zābaka purngala jābūt kociņam. Sākumā starp stādiem atstāju divarpus metrus. Bet agrīnajā kopšanā nevarēja atrast ne rindu, ne stādus. Kā tās rindas gājušas, atcerēties nevar, jo stādījumu bijis daudz, jāstaigā un jāmeklē… Tagad ik pa metram kāds stāds parādās un var arī saprast, kā tā rinda iet. Koku skaits – divi tūkstoši uz hektāra. Ar to arī pietiek. Traktors pa piecmetrīgo sleju var izbraukt, kā vien vajag, un paņemt ārā liekos.”
Priede apsteidz egli
Agrāk saimnieks lāgā nav gribējis stādīt priedes. Tagad domas mainījušās. “Stādīju priežu kailsakņus, bet tie pazuda zālē. Priede ir ļoti jutīga – līdzko mazliet iekalst, tā neaug. Sāku izmantot ietvarstādus un skatos – priedei labs pieaugums. Līdz piecdesmit gadu vecumam tā ik gadu pieņemas resnumā par diviem centimetriem. Un garumā apsteidz egli.”
Reiz rudenī iestādījis priedītes, bet pavasarī, domādams, ka nekas nav sanācis, papildinājis stādījumu ar eglēm. Taču priedes sākušas dūšīgi augt un apsteigušas gan egles, gan bērzus.
Ar zāli gan esot nikni jācīnās. Un jāatceras, ka gan priedei, gan eglei uguns ir ļoti bīstama. Bērzu audze pēc ugunsgrēka atkopsies, turpretī skuju koki būs pagalam un nāksies stādīt no jauna. Un jāatrod tāda vieta, kur meža zvēri nemīl uzturēties.
Vai tad repelenti (piemēram, Cervacol extra) pret meža zvēriem nepalīdz? Viesturs spriež – ja meža īpašniekam apstrādājams viens hektārs, viņš var ņemties katru gadu, un viss būs labi. Turpretī, ja jāapstrādā kādi desmit hektāri, tas jau ir cits stāsts. Tāpēc viņš aizsarglīdzekļus neizmanto. Ja nu kādai priedītei arī nokož galotni, tās vēl nav beigas. Tad jāparetina zari, bet augšējais vainags jāapzāģē, atstājot vienu zaru, kas vēlāk izveidojas par galotni.
“Vienu otru tādu galīgi kroplu priedi, arī egli ar nolauztu galotni esmu sakopis, zarus apzāģējis. Koks izveidojas pilnīgi taisns. Pēc desmit gadiem nevar pateikt, ka tur bijusi trauma,” stāsta Dreimanis. “Tomēr pārsvarā es tā nedaru. Kad traumētais koks paaugas, nozāģēju to papīrmalkā. Tāpat līdz kailcirtei kādus 1500 kokus no hektāra var paņemt ārā. Tie ir sīkumi, par kuriem nevajag iespringt. Mežs nav tā vieta, kur jāieslīgst sīkumos, ir jāredz pamatvērtības.”
Vislabāk stādīt arumā
“Aizej uz mežu un paskaties uz izaugušo. Un stādi tāpat!” iesaka Viesturs. Viņš izrēķinājis, ka katra meža hektāra vērtība no iestādīšanas brīža līdz kailcirtei gadā pieaug par simts latiem. Tā ir tīrā peļņa. Un neesot būtiski, vai mežu audzē četrdesmit vai astoņdesmit gadus. Turēt brīvus laukus un audzēt nezāles – tā gan esot muļķība”
Viesturam piederošie, bijušajā lauksaimniecības zemē iestādītie meži reģistrēti kā plantācijas, taču ne tāpēc, lai pēc divdesmit gadiem visu nocirstu. Vienkārši patīkot, ka rokas brīvas un var darīt tā, kā pats grib. Ne jau vienmēr viss sanāk ar pirmo stādīšanas reizi. “Vietā, kur neauga labība, ne arī kas cits, iestādīju priežu ietvarstādus. Arī tie tur īsti negribēja augt. Iestādīju egles – tas pats. Tad izdzinu vagas un sastādīju bērzus, pēc gada tie saņēmās un sāka augt. Taču ir viena nelaime – peles. Bērzs tām ļoti garšo, jo tam ir salda sula. Kad pele bērzam ap sakņu kaklu nograuž mizu, kociņš izdzen jaunu dzinumu. Bet, ja pele to nograuž otrreiz, tad cauri ir! Stādam nav spēka saņemties.”
Arī mežacūkām ļoti garšojot bērza ietvarstādi, to saknes pilnas ar barības vielām. Cūka ar šņukuru izceļ tās ārā un sakošļā. Briedim savukārt garšo bērziņa stumbrs – paņem stādu aiz galotnes un izrauj kā burkānu. Vienu 5 ha lielu lauku, ko mežkopis uzaris un iestādījis bērzus ar uzlaboto sakņu sistēmu, briežu bars nokopis pa tīro, pēc tam viss bijis jāstāda atkal. Vislabāk esot, ja visu lauku uzar, ar sliedi nolīdzina un stāda arumā. Tad neesot peļu un nezāļu, jo pirmajā gadā zāle nepaspēj sazelt, kociņš to pāraug.
Apses zāģē jaunā Mēnesī
Viesturs uzskata, ka ne visur vajag stādīt egles, bērzus un priedes. Vajag dažādību – arī apsi, kas no visām Latvijā atzītākajām koku sugām aug visātrāk. Būtībā apses nemaz nevajag stādīt, tās mežā ienāk pašas.
“Kailcirtē atstāj kādas desmit apses uz hektāra un sagaidi, kad būs jauns Mēness. Lai apse dotu atvases, tā jānozāģē jaunā Mēnesī. Ja nozāģē vecā, nav nevienas. Skatos kalendārā, un kad jauns Mēness pašā vidū, tad arī zāģējam. Jau pēc gada izaug atvases, es tās neretinu. Sākumā to nedrīkst darīt. Ļauju, lai izaug divus trīs metrus garas.”
Tomēr jāskatās, vai ap saknes kaklu neparādās sūna. Ja tā, tas nozīmē, ka audze ir par biezu, nevēdinās un ir jāretina, atzīst mežkopis un piebilst, ka vienmēr vajag atstāt rezervi, jo vienuviet paveicas, bet citur varbūt ne. Arī pašam gadījies, ka visas apses aļņu nokostas, nolauztas un vairāk nav. Labi, ka jaunaudzē atstātas arī eglītes un bērziņi – tad vienkārši nomainās sugas.
Meža kopšana tomēr nav tik vienkārša. Ja vēlas saņemt Eiropas atbalstu, jaunaudze jāizkopj pēc visiem noteikumiem, tātad diezgan reta, bez rezervēm. “Es arī kopju jaunaudzes, izmantojot Eiropas naudu, un esmu spiests šos noteikumus ievērot. Taču cenšos drusciņ biezāk tos kokus atstāt, pēc gadiem pieciem var izzāģēt augšanā atpalikušos. Uzreiz jau nevar pateikt, kuru ņemt ārā, kuru atstāt – visi vienādi! To redz vēlāk – no trim blakus augošiem kokiem viens būs palicis apakšā. Vajag aiziet uz mežu pēc trim četriem gadiem. Tur ir tā gudrība!”
Dreimanis ķēries arī pie aizaugušo meža pļavu tīrīšanas. “Meža pļavas aizaugušas ar krūmiem, vietām ieauguši bērzi, vietām kārkli. Visi krūmi jāpļauj nost un jākrauj kaudzēs, lai var nodot šķeldai un pēc tam stādīt jaunu mežu. Mežā es stādu egles. Bērzus labāk stādīt klajā laukā. Kad tikšu galā ar krūmiem, ķeršos pie alkšņiem. Arī to vietā stādīšu vērtīgāku sugu kokus un pēc tā paša principa: starp rindām – pieci metri, starp stādiem – metrs.”
No baltalkšņiem lielas jēgas neesot – der tikai malkai, jo taras klučiem cena nav liela. Turklāt baltalksnis nemaz neaug tik ātri, apse, bērzs, egle un priede aug ātrāk. Jāaudzē visas sugas – mežkopis saka. Viņam patīk dažādība. Un neviens jau nezina, kādus kokus rūpniekiem vajadzēs pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem.
