Meža eksperts – adrenalīna mednieks 0
Kaspars Riže ir viens no mežsaimniekiem, kurš uzdrīkstējās skaidrot sabiedrībai valsts meža apsaimniekošanas principus krīzes laikā, kad tika palielināts mežu ciršanas apjoms. Šodien viņš meža lietās izglīto sestklasniekus. Par ieguldījumu “LVM” vides izglītības programmas sagatavošanā un sabiedrības izglītošanā Kaspars saņēmis meža nozares balvu “Zelta čiekurs”.
Ekspedīcijas sestajai klasei
Kaspars Riže: Daudzi cilvēki kritiski vērtē mežu apsaimniekošanas politiku tāpēc, ka nezina un nesaprot, kas patiesībā mežā notiek. Kad viņus aizved un parāda, izstāsta un izskaidro, tad viņi saka – nē, nu tik slikti jau nemaz nav… Sabiedrības izglītošana par mežu notiek jau vismaz desmit gadus, un to sākām ar bērnu izglītošanu. Agrāk pavasarī populāra bija meža stādīšana. Taču mēs sapratām, ka jāstāda ir profesionāļiem. Vienubrīd kā balvu atļāvām iestādīt dažus kociņus, bet tagad arī no tā esam atteikušies, jo bija kurioza situācija, meitenes uzmeta lūpu – mēs jau neiesim jums vergot! Bet mums palīdzība nav vajadzīga, mēs ar visiem darbiem lieliski tiekam galā!
Protams, atļaut stādīt, tas ir vienkāršāk nekā stāstīt par darbiem mežā tā, lai noturētu bērnu interesi. Tomēr uzskatu, ka galvenais ir skaidrot, kas tajā mežā notiek. Šobrīd, īstenojot mūsu kopīgi sagatavoto akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” vides izglītības programmu, biežāk strādāju ar sestajām klasēm, un nu jau bērnu izglītošana mežā pa iepriekš iezīmētu pusotra līdz divu kilometru garu maršrutu ar desmit darba stacijām notiek ar pilnu jaudu.
Ir divu veidu ekspedīcijas. Intensīvās, tad mēs vienā dienā uzaicinām astoņas klases, un ar pusstundas intervālu viņi šo maršrutu iet. Katrā darba stacijā ir mūsu kolēģis, kas novada nodarbību – ir īsa informācija, tad seko uzdevums, kas ir jāizdara. Ir speciālas darba burtnīcas, kurās bērni atzīmē, ko ir darījuši. Piemēram, parādām, kā sekojam līdzi, vai ir pietiekami daudz iestādīts. Iezīmējam parauglaukumu, kurā jāizskaita kociņi. Pie mietiņa piesienam 2,82 m garu auklu, ejam uz riņķi, un visus kociņus, kas ir šajā aplī, bērni saskaita. Priedei vienā ha jābūt 3000 kociņiem. Parauglaukums ir 25 m2. Tas nozīmē, ka parauglaukumā jābūt septiņiem astoņiem kociņiem.
Mācām, ka skaitām tikai tos kociņus, kas cits no cita nav tuvāk par pusmetru. Mācām arī, kā jebkurš jebkuros apstākļos var izmērīt koku augstumu, šī meža pietura bērniem ļoti patīk.
Grūtākais ir izveidot darba staciju tā, lai tā būtu saprotama. Ir jārunā bērniem saprotamā valodā, bet bez ucināšanās. Tad viņi neņem pa pilnu.
Skolas grib piedalīties šajās ekspedīcijās. Mēs astoņos reģionos piecās dienās rudenī varam pieņemt 320 klases. Pieteicās 400. Visi mūsu darbinieki, kas apkalpo šo ekspedīciju, piecas dienas savu tiešo darbu nedara. Bet atlaides netiek dotas. Tomēr daudzi kolēģi to dara aizrautīgi. Ir arī tādi, kuri to var izdarīt, bet kuriem tas ne visai patīk, tāpēc nav vienkārši nokomplektēt ekspedīciju vadītāju grupu. Mēs viņus apmācām. Martā visi tiek aicināti uz nodarbībām, kurās ekspedīciju vadītāji tiek iepazīstināti arī ar bērnu psiholoģiju. Mācības ir nopietnas. Ir jāsaprot, kā rīkoties, ja nu atbrauc klase, ar kuru grūti tikt galā. Gadās tādi žuksteri, kas diezgan apzināti traucē. Negatīvie līderi, kas paši negrib mācīties un apceļ tos, kuri grib kaut ko uzzināt. Mēs mācām kolēģus, kā šādās situācijās neapjukt.
Otrās mācības notiek vasarā, kad ar kolēģiem, kas apkalpo maršrutu, bez skatītājiem trenējamies iekļauties atvēlētajās desmit minūtēs. Arī par ātru grupu atlaist nedrīkst, citādi nākamajā pieturā izveidosies rinda.
No mežziņa līdz pedagogam
Dzīve tā sagriezās, pēc aicinājumā neesmu pedagogs. Biju jauns un traks, un spēka pārpilns un no klātienes pēc ceturtā kursa aizgāju strādāt par mežzini Bikstu mežniecībā. Padomju laikos ar augstāko mežsaimniecības izglītību varēja cerēt strādāt par mežsargu. Ja paveicās – par mežziņa vietnieku vai tehnisko vadītāju, tas jau bija daudz. Bet man piedāvāja par mežzini! Tur jau trakam jābūt, lai neietu. Tā bija viena no smagākajām mežniecībām – Saldus MRS.
Biksti atradās Dobeles rajonā, bet priekšniecība Saldū, Saldus rajonā. Tas nozīmēja, ka visi sakari ar tālsarunām. Bet tālsaruna jāgaida kādu stundu. Vienīgi, ja mežs dega, bija atļauts izmantot speciālu paroli, tad savienoja uzreiz. Man bija draudzene telefoniste. Pateicoties šim blatam, mani reizēm savienoja kā ugunsgrēka gadījumā, taču, kad bijām sastrīdējušies, tad tālsarunas bija jāgaida divtik ilgi… Pēc kāda laika pieņēmu uzaicinājumu strādāt par meža darbu mehanizācijas pasniedzēju Aizupes Meža tehnikumā. Biju arī direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Tajā laikā neklātienē pabeidzu augstskolu. Taču Aizupē sanāca strādāt tikai trīs gadus, jo tehnikumu pārcēla uz Ogri. Es biju Ogrē dzīvojis un redzējis, kā tā no kūrortpilsētiņas pārvēršas par industriālu monstru. Tas mani absolūti nesaistīja. Aizgāju atpakaļ uz Saldus MRS. Īsu brītiņu biju tehniskais vadītājs Blīdenes mežniecībā, tad man piedāvāja direktora vietnieka amatu. Direktora vietnieka amatā nevarēju izturēt, tur bija deviņi amati, desmitais bads. Pārnācu uz Bauskas MRS un sāku strādāt Skaistkalnes mežniecībā par mežzini. Kopš nodibinājās akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, piecus gadus strādāju Vidusdaugavas mežsaimniecībā par Skaistkalnes meža iecirkņa vadītāju, pēc tam biju pārdošanas vadītājs, tad plānošanas vadītājs. Nu jau vairāk nekā četrus gadus esmu Komunikācijas daļā.
Tagad – parasts makšķernieks
Pēdējo reizi medībās biju 2004. gadā un savu pēdējo aļņu bulli nomedīju Ļaudonā, Krustkalnu rezervātā. Iznāk aļņu bullis, es ar karabīni notēmēju, rēķinu, sirdī nešaušu, bet divus centimetrus augstāk, aortā, lai nāve iestājas ātrāk. Izšauju, bullis metas riņķī, izšauju vēlreiz, dzirdu – bullis nokrīt. Uzreiz klāt neeju, uzsmēķēju. Izņemu cigareti, nolieku karabīni un skatos – rokas man nemaz netrīc. Nekādu emociju. Tikai aukstasinīga mērķī šaušana. Un tad es sapratu – pietiek.
Makšķerējot, sevišķi ziemā, ir citādi – apakšā maziņš asarītis, viņš tev piesit, sirds kāpj pa muti ārā, kāds adrenalīns.
Šodien man vairs nav neviena ieroča. Deviņdesmito sākumā gan bija diezgan daudz situāciju, kad vajadzēja. Atbrauca bandīti uz mežniecību ar noplukušu “BMW”, jautāja: ti ļesņičij? U ķebja kriša jesķ (tu esi mežzinis? Tev jumts ir?). Vārds pa vārdam, es pašāvu vaļā jaku, šis – poņal, poņal (sapratu, sapratu) un atkāpās… Esmu trenkājis arī malu medniekus un pats zem stobra turēts. Pēdējā reize, kad nācās izvilkt ieroci, bija divtūkstošo gadu sākumā. Tajā laikā zagļi darīja tā – iebrauca mežā, abās pusēs ceļam nozāģēja priedes, paņēma no katras pirmos divus baļķus un prom. Man piezvanīja un pateica, kur zāģē, es uz ceļa gaidu, kad brauks no mežā ārā. Jā, brauc ārā, smagais pa priekšu, vieglais aizmugurē. Kas par problēmām, mēs te nopirkām… Bet no vieglās izkāpj vēl divi, un kompānija sāk mani ielenkt. Nācās vilkt ārā pistoli un šaut gaisā. Noguldīju vīrus zemē, aplasīju mobilos telefonus, un sagaidījām policiju. Viens lūdzās – priekšniek, ļauj parāpties tālāk, guļu taisni skudru ceļā… Baļķus šiem atņēma, mašīnu aizturēja, bet pēc kāda laika atlaida.
Jo labāks aktieris, jo lielāks drudzis
Vera Singajevska bija manas mammas klasesbiedre. Mūsu ģimenes reizi pa reizei tikās, vienā šādā reizē Singajevska mani uzaicināja bērnu rītā skaitīt dzejolīti. Mācīja izteiksmi un to, kā no skatuves skatīties publikā. Aizkaros bija izplēsti lūramcaurumi. Tādiem esot jābūt. Speciāli mūsu acu augstumā izplēsa jaunus robus. Aktrise mācīja pieiet pie aizkara tā, lai tas nesakustētos, un novērtēt, cik publika būs labvēlīga vai nelabvēlīga. Toreiz Singajevska teica: “Rampas drudzim pirms uzstāšanās ir jābūt vienmēr. Jo labāks aktieris jo lielāks drudzis. Tad, kad viņam vairs rampas drudža nav, aktiera arī vairs nav.” Un tāpat arī man – nav rampas drudža, neesmu vairs mednieks. Viss. Pietiek.
Vadot meža ekspedīcijas, satraukums nekur nepaliek. Lai kā visu saplānotu, tur, kur bērni, vienmēr notiek kas negaidīts. Tieši šī neprognozējamība mani piesaista visvairāk. Nekad nevari zināt, vai skolēni sapratīs to, ko gribi pateikt, vai uzklausīs un pieņems, ko gribi pavēstīt. Kontaktējoties ar bērniem meža ekspedīcijās, saņemu tādu pašu adrenalīna devu kā makšķerējot.
Es neko nemēdzu pierakstīt, scenāriju izspēlēju galvā vēlreiz un vēlreiz. Strādāšu tikmēr, kamēr spēšu visu izstāstīt ar skaidrojošām atkāpītēm, neaizmirstot to, ko gribēju pateikt pašā sākumā.
Kaspars Riže
* Kaspars Riže dzimis 1954. gadā.
* Beidzis LLU Mežsaimniecības fakultāti.
* Bijis Latvijas izlasē loka šaušanā.
* Strādājis Saldus un Bauskas MRS, Aizupes Meža tehnikumā, AS “Latvijas valsts meži”.
* No 2014. gada “LVM” Komunikācijas daļas vecākais meža eksperts.
* Ģimene: dzīvesbiedre Irēna arī ir mežsaimniece. Trīs meitas un četri mazbērniņi.
* Hobijs: makšķerēšana.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
