Medniekstāsts. Meža dzīves etīde 1
Dzīve mežā ne vienmēr norit kā filmā ar laimīgām beigām. Tā ir pilna skarbas realitātes, tajā dzimst un iet bojā visnegaidītākajos mirkļos.
Kādā izcirtumā mājoja jauns stirnu āzītis. Viņu ievēroju vēl pirms medību sezonas, kad kopā ar sievu automašīnā braucām pa meža ceļu. Jaunais drosminieks, mašīnai iebraucot izcirtumā, apgūlās un uzmanīgi mūs vēroja.
Apstājāmies, lai papriecātos par jauko skatu. Ziedošajās zālēs pāris gadu jaunais āzītis grozīja ausis un vēroja automašīnu. Sieviņa teica: “Šo āzīti vajadzētu pasaudzēt, viņš ir tik skaists!” Piekrītoši pamāju ar galvu un noteicu: “Viņam tiešām priekšā vēl ir daudz vasaru!”
Tajā brīdī es nevarēju zināt, ka vēlreiz viņu ieraudzīšu, taču jau pavisam citā situācijā. Blakus izcirtumā ievēroju kādu lielisku stirnāzi. Pamatīgs augums un sirmā piere liecināja, ka viņš sen vairs nav jauneklis.
Nolēmu viņu nomedīt. Taču āzis turējās pietiekami tālu no manas komforta zonas šaušanā. Mēģināju to atvilināt, tas sāka skriet man arvien tuvāk. Taču ne pietiekami, lai šāviens būtu sekmīgs. Nolēmu lieki neriskēt un izmēģināt veiksmi citā reizē.
Pēc nedēļas, bruņojies ar kolēģes iedāvināto mānekli stirnāžiem Nordik Roe, atkal biju tajā pašā izcirtumā. Biju krietni patrenējies, klausoties mānekļa izmantošanas paraugus internetā, un šķita, ka apgūto laiks likt lietā.
Izbaudīju vakaru medību tornītī, ik pa brīdim aicinot āzi uz vienu ugunīgu randiņu, taču tas kavējās. Āža vietā uz grāvja malas ievēroju kazu ar kazlēnu. Izmēģināju kazlēna svilpienu un kazai radīju pamatīgu apjukumu. Viņa ieklausījās skaņās un uztraukti atskatījās uz mazo stirnēnu, kas spiedās viņai pie sāniem. Acīmredzot mani treniņi nebija velti, un kontakta pīkstiens kazai un kazlēnam izdevās precīzi.
Beidzot abi nozuda zālē. Saule laidās rietā, un uz automašīnu devos arī es. Pa ceļam no egļu audzes izlidoja krauklis. Kramšķinot apmeta loku un ielaidās bērzā. Nodomāju, nez kas viņam tur, eglēs, meklējams.
Pagāju vēl desmit metrus, un izlaidās vēl viens krauklis. Gāju lūkot, ko viņi tur uz zemes dara. Pirmajā brīdī sirdī iezagās šaubas, vai tikai kāda mežacūka nav satikusies ar Āfrikas cūku mēra vīrusu.
Tomēr skats, ko ieraudzīju, liecināja pavisam par citiem notikumiem. Brūnajās skujās gulēja jaunais āzītis, ko bijām ievērojuši, precīzāk – tas, kas no viņa bija palicis pāri.
No medību kolēģiem biju dzirdējis, ka mūspusē redzēts vilks. Iespējams, tieši pelēcis bija saticis āzīti tajā pašā izcirtumā, un nu, lūk, iznākums. Jā, mazliet skumji. Taču tāda ir meža dzīves realitāte. Mežacūku ir maz, un vilks pievēršas arī citiem pārnadžiem, arī stirnām. Galu galā, tieši pārnadži ir viņa pamatbarība, un tur nav ko kādam pārmest. Arī vilkam ne. Taču kas zina, varbūt mēs satiksimies uz medību takas.
Kurš būs manīgāks, un kura pusē būs veiksme tad? To rādīs tikai laiks.
Foto: Viss, kas palicis pāri no divgadīgā āzīša…
