Meža dienests – inkubators visam, ar ko lepojas nozare 0
Grūti atrast cilvēku, kurš šodien ieņem svarīgu amatu kādā no meža nozares institūcijām un nebūtu strādājis Valsts meža dienestā. Savulaik zaļo formastērpu nēsājuši arī meža nozares atslēgas cilvēki – Roberts Strīpnieks, Jurģis Jansons un Mārtiņš Līdums. Kādas viņi atceras savas gaitas Meža dienestā, un ko jubilejas reizē novēl saviem bijušajiem kolēģiem?
Romantikas plīvurs saglabājās mēnesi
Akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” prezidents Roberts Strīpnieks: Valsts meža dienests ir mana pirmā darbavieta. Bet pats sākums meklējams Jēkabpils pusē pie Viesītes, kad septiņgadīgo Robertu tētis paņēma līdzi medībās. Jau tajā brīdī, vērojot mežsaimniekus, kuri piedalījās medībās, es jutu, ka gribu līdzināties vīriem zaļajos formastērpos. Man vēl šodien atmiņā mežsargi Jānis Akmentiņš un Modris Kļava, kuri ar savu enerģiju, dzīvesprieku un dzīves gudrību, spēju aizraut līdzi visus apkārtējos pēc smagas dienas pat bez lielas alkohola devas bija gatavi kaut vai dancot. Spēks, kas bija šajos cilvēkos, paņēma mani ar visu sirdi un dvēseli. Lielā mērā pateicoties viņiem, es izvēlējos šo profesiju. Protams, svarīga bija arī manī jau no bērnības ieaudzinātā mīlestība pret mežu, zināma romantika. Sava loma bija arī vectēvam, piensaimniekam vairākās paaudzēs, kurš teica, ka trim cilvēkiem Latvijā vienmēr būs darbs: skolotājam, mežiniekam un, protams, piensaimniekam. No šiem trim man visvairāk imponēja mežinieki.
Mana pirmā darbavieta – Jūrmalas virsmežniecība, Baldones mežniecība. Kļuvu par mežzini tieši no augstskolas sola, no tās vētrainās dzīves. Tad tā bija, kā bija. Romantisma plīvurs saglabājās vēl pirmo mēnesi, bet tad tas tika plēsts. Nācās saprast, ka izaicinošs ir nevis mežs, bet darbs ar cilvēkiem. Tāpēc lielu paldies gribu sacīt saviem darbaudzinātājiem – savai toreizējai vietniecei Sarmītei Grundšteinei, kas mani, jaunu puiku, lielā mērā padarīja par to, kas es esmu šodien.
Šajā pārmaiņu laikā pateikt, kāda ir bijusi Valsts meža dienesta loma, pienesums, ir vienlīdz viegli un tikpat arī grūti. Valsts meža dienests, kāds tas izveidojās deviņdesmitajos gados, ilgu laiku bija visas nozares lielā, kopējā cepure. Valsts meža dienests bija inkubators, siltumnīca visam tam, ko mēs šodien redzam meža nozarē un ar ko lepojamies gan kokapstrādes, gan valsts mežu apsaimniekošanas jomā.
Ļoti lielai daļai manu kolēģu pirmā darbavieta bijusi Valsts meža dienests. Arī privāto mežu īpašnieku konsultācijas un apmācības, kas bija deviņdesmito gadu nogales lielais uzdevums, aizsāka Valsts meža dienests. Tas vienmēr ir bijis pārmaiņu ģenerators, un nav jau nemaz tik vienkārši nepārtraukti divdesmit gadu laikā mainīties, mainīties un mainīties, visu laiku kaut ko arī zaudējot. Tāpēc man ir ļoti liels prieks redzēt, ka pēdējos piecos gados Valsts meža dienests ir no jauna atklājis savu identitāti, savu vietu un lomu šā brīža meža nozarē. Esmu pārliecināts, ka meža īpašnieks, kuram tiktu uzdots jautājums, vai Valsts meža dienests ir vajadzīgs, atbildētu – jā, ir vajadzīgs! Un to var panākt tikai ar grūtu darbu un nepārtrauktu izaugsmi.
Tur mani atspārnoja un pārskoloja
Aģentūras “Meža pētīšanas stacija” direktors Mārtiņš Līdums: Valsts meža dienests manā karjerā ir tas mātes klēpis, no kura es esmu nācis. Tur esmu guvis milzīgu pieredzi. Tur mani kā priedes sēkliņu vispirms atspārnoja, pēc tam kā mazo stādiņu pārskoloja… Viegli nav gājis, bet pieredze iegūta nenovērtējama. Tas, ka tu pārstāvi valsti, reizēm ir liels slogs – ir jāredz viss spēles laukums, kurā ir dažādas grupas un dažādas intereses.
Saka – mežs nav aptieka, visu precīzi nosvērt nav iespējams. Tāpat ir ar meža uzraudzību. Lielākais ierēdņu izaicinājums ir mēģināt izlasīt un piemērot normatīvo aktu pēc būtības. To es mēģināju mācīties visu laiku. Šad tad sanāca, šad tad ne. Taču Valsts meža dienests ir stipri mainījies uz labo pusi. Kad es sāku, mežsargs mežu sargāja un bija tāds kā daļēji militārs vīrs ar uzplečiem un zīmogāmuru, kurš norādīja – šito koku tu cirtīsi, šito atstāsi, bet, ja uzvedīsies slikti, necirtīsi nevienu. Šobrīd Valsts meža dienests ir iestāde, kas pārliecinās, vai cienījamā meža īpašnieka vēlme nav pretrunā ar valsts interesēm, un cenšas ievirzīt meža īpašnieku darbību uz valstī noteiktajiem mērķiem.
Meža dienests – mūsu sadarbības partneris
LVMI “Silava” direktors Jurģis Jansons: Valsts meža dienestā es nonācu no Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava”. Tie bija pārmaiņu laiki, un mēs tikām aicināti strādāt valsts mežu pārvaldē, kāda tā tanī laikā bija. Saņēmu piedāvājumu strādāt par mežkopības sektora vadītāju Valsts meža dienesta centrālajā administrācijā. Man teica – pietiek gudri runāt, nāc un šīs zinātnes atziņas ievies praksē. Es piekritu un nostrādāju Meža dienestā līdz pat reformai gadsimtu mijā.
Valsts meža dienestā nostrādātais laiks ir stiprinājis manī pārliecību, ka cilvēks nedrīkst rakstīt rīkojumus, izdot citiem cilvēkiem saistošus noteikumus, ja viņš nemāk pierādīt, kāpēc šādi noteikumi vajadzīgi, kāpēc tie jāievēro? Es tolaik apmeklēju teju visas mežniecības, runāju ar cilvēkiem un centos skaidrot, kāpēc tā meža politika ir tāda, nevis citāda. Gāja grūti. Bija pat zvans no viena virsmežziņa, kurš teica – ja jūs iedomāsieties arī darīt tā, kā jūs runājat attiecībā uz jaunaudžu retināšanu, mēs rīkosim demonstrāciju. Domāju – kas tagad būs? Tomēr neviens uz to demonstrāciju tā arī neatbrauca… Domāju, ka retu jaunaudžu veidošana ar spēcīgiem stādiem, kas veido spēcīgu nākotnes koku sabiedrību, ir viena no būtiskākajām pārmaiņām, kāda mūsu mežsaimniecībā pēdējā laikā ir notikusi.
Valsts meža dienests ir to iestāžu sarakstā, kuras mēs, meža zinātnieki, uztveram kā savus sadarbības partnerus un tajā brīdī, kad notiek zinātnei svarīgi notikumi, mēs Meža dienestu redzam kā svarīgu meža nozares sastāvdaļu, bez kuras nozare nebūtu tāda, kāda tā ir šobrīd.
Es novēlu katram Meža dienesta cilvēkam tikt vaļā no sajūtas, kas brīžiem uzmācas, – mēs dzīvotu tāpēc, lai tiktu pildīti normatīvie akti. Nē. Mēs dzīvojam, lai audzētu mežu, lai celtu savu valsti. Normatīviem aktiem jābūt tikai līdzeklim, uz kuru tajā gadījumā, kad profesionālis redz, ka tas ir jādara. Es vēlu, lai Meža dienesta darbinieki attīstītu šo profesionālo pieeju un saņemtu atļauju to darīt no Valsts meža dienesta vadības.
Arī “Meža ABC” cēlies Meža dienestā
Meža īpašnieku biedrības “Meža konsultants” vadītāja Sigita Vaivade: Esmu debitējusi nozarē vēl mežrūpsaimniecību laikā un nostrādāju Meža dienestā līdz 2007. gadam.
Valsts meža dienests bijis šūpulis daudzām labām lietām, arī pasākumam “Meža ABC”, kuru 2005. gadā izloloja Kuldīgas virsmežniecības komanda. Toreiz to apmeklēja 700 cilvēku, šogad vienā, ģimenes dienā, mums pieteikušies 6000 apmeklētāju. Bez Valsts meža dienesta cilvēkiem tas nebūtu paceļams. Viņu komanda, kas uzņēma viesus, šogad bija vislielākā. Sirsnīga pateicība Valsts meža dienesta cilvēkiem, kas šogad, savā jubilejas gadā, uz “Meža ABC”, lai stāstītu par mežu un visu, ko no tā var iegūt, bija sabraukuši no visas Latvijas – Daugavpils, Valmieras, Jēkabpils, Ventspils, Saldus, Talsiem u. c. Šogad arī Valsts meža dienests jaunveidotajā ozolu birzī Struņķukrogā iestādīja savu koku, savu ozolu – lai Latvija ir zaļa vienmēr! Lai tā dzirksts, ko es jūtu “Meža ABC”, kas liesmo Meža dienesta cilvēkos, lai tā neapdziest arī ikdienā, strādājot meža īpašnieku labā, kopjot un uzraugot Latvijas mežus!
