Neder distances metru mērīšana. Un neesam mēs sadūšojušies pieņemt pasaulē izplatīto laika normu. Divu (Anglijā) vai trīs (ASV) sekunžu likumu. 80 km/h ir 22 m/sek. Kamēr skaitu viens, divi, esmu nobraucis tos pašus 40 metrus. Bet lielums (laiks) jāmēra tikai viens. Un to pietiekami precīzi un vienkārši var izdarīt gan paškontrolē, gan kontrolē. 1
Nav nonākusi šāda vienkārša norma noteikumos. Varu vien aicināt jūs iekļaut to savos personīgajos “Labas prakses likumos” (kā, ceru, jau sen esat izdarījuši ar apdzīšanas liegumu krustojumos, kura mūsu CSN joprojām nav).
Atrisinājām rēbusu? Diemžēl – ne. Jo arī jaunajā CSN redakcijā nemainīga paliek jaukā atruna: “Šī prasība (par distanci) nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos.”
Izmanto šo atrunu “profesionāļi”, un nemaz nekaunas… Ja izdodas tikt viņiem klāt un padiskutēt, veikli izmanto kārtējo miglainību noteikumos. Es gatavojos apdzīt… Viens tāds piektdien uz Ventspils šosejas “gatavojās” kādus septiņus līkumotus un viļņotus kilometrus. Gatavojās, kaut gan skaidri redzēja, ka reālas un drošas apdzīšanas iespējas ar viņa dinamiku nav un tik drīz nebūs, gatavojās, “sapsihojās”, līda uz avantūrām un rāvās atpakaļ labajā pusē. Es un man līdzīgi pieci vai septiņi vilkāmies astē un skatījāmies šo absurda izrādi. “Intensīvas ceļu satiksmes apstākļos”… Kas tie tādi ir? Vai kāds var paskaidrot?
Kā būtu jārīkojas – ja uz profesionāļa godpilno titulu patiešām pretendētu – brālīšiem smagajiem? Pirmajam, redzot kolēģa pūliņus, “jāatmet” gāzīte, jāieslēdz labais pagrieziena signāls un otrs jāpalaiž. Ja pirmais nav ne labs cilvēks, ne labs šoferis, tādam vajadzētu būt otrajam. Redzot, ka apdzīšana pašlaik iespējama vien ātriem vieglajiem, viņam vajadzētu norimties, piekāpties, atkāpties tādā distancē, kas man ļautu abus spītniekus apdzīt pa vienam.
Tā vajadzētu. Tā nenotiek. Slikti braucam. Nervozi un bīstami. Ne metrus skaitām, ne sekundes.
