Metodes krāsu sabiezināšanai 0
Esot cilvēki, kas barojas no negatīvās informācijas. Dažiem pietiekot vien ar tās izdzirdēšanu/izlasīšanu, citiem vajag pašiem šādu noskaņu vairot, rak-stot internetā anonīmus komentārus. Iemeslus un sekas šādām vēlmēm labāk varēs izskaidrot speciālisti.
Sabiedriski politiskajā dzīvē toties nereti manāma cita tendence – apzināta melno krāsu sabiezināšana gluži lietišķu apsvērumu dēļ. Kā zināms, Latvijā darbojas daudzas un dažādas nevalstiskās organizācijas, un daļa no tām par savu pamatmērķi pasludinājušas cīņu pret kādu nevēlamu parādību. Piemēram, korupciju, rasu vai etnisko neiecietību, homofobiju, dzimumlīdztiesību un tā tālāk. Tas ir labi. Taču, lai pamatotu šīs cīņas nepieciešamību un līdz ar attiecīgo organizāciju nepieciešamību (bet caur to arī varētu pretendēt uz finansējumu un lielāku valsts atbalstu), ir nepieciešams pierādīt, ka norādītā problēma Latvijas sabiedrībā patiešām ir kliedzoša. Var jau Latvijā izveidot organizāciju, kas aizstāv Amūras tīģerus, bet skaidrs, ka lielāka jēga to darīt būs zemēs, kur šie zvēri patiešām mitinās.
Labākais veids, kā norādīt uz problēmas nozīmīgumu, ir statistika. Diemžēl tā ne vienmēr dod vajadzīgo efektu, un ir dažādas metodes, kā piepušķot situāciju. Var provocēt, kā to, piemēram, dara “Mozaīka”: ja ikdienā nav īpaši daudz gadījumu, kad cilvēki ar netradicionālo seksuālo orientāciju tiktu diskriminēti, tad var sarīkot “praidu” un katru iebildumu iztulkot kā homofobiju. Taču tas jau prasa zināmas pūles.
Vieglāk ir sarīkot aptaujas, kurās anonīmi lūgts atbildēt uz it kā vienkāršiem, pat rotaļīgiem jautājumiem. Tāda virtuves stila papļāpāšana. Sak, atzīsties godīgi, ar ko tu negribētu dzīvot kaimiņos? Gribētu ar dzērāju vai narkomānu dzīvot? Nē, protams. Bet ar melnādaino vai geju? Nu, nezinu… drīzāk jau ne.
Kaimiņattiecības vispār ir pārāk smalks jautājums, lai tās varētu raksturot ar šādu aptauju palīdzību. Bet ieinteresētās organizācijas datus jau ir saņēmušas un var pasludināt – Latvijas sabiedrība ir neiecietīga!
Vai, piemēram, bieži piesauktais korupcijas uztveres indekss. Tas nav tas pats, kas korupcijas līmenis, jo balstās uz aptaujām, nevis reāliem korupcijas gadījumiem. Mums šo atšķirību dažreiz aizmirst norādīt.
Nupat no pētījumu centra SKDS pienākuši vēl vienas savdabīgas aptaujas dati, tajā cilvēki lūgti atbildēt uz jautājumu: “Ja jums būtu iespēja izvēlēties, vai jūs labāk strādātu darba vietā, kur priekšnieks ir vīrietis, vai darba vietā, kur priekšniece ir sieviete?” Pāris paziņas, kurām uzdevu šo jautājumu, atteica, ka pēc dzimuma jau nevar vērtēt, viss atkarīgs no personas. Līdzīgu atbildi izvēlējušies arī 56% aptaujāto, taču viņu korektums, visticamāk, nevienu neinteresēs, jo no atlikušajiem lielākā daļa jeb 31,6% aptaujas dalībnieku uzskata, ka labāki priekšnieki ir vīrieši. Sievietēm priekšroku dod vien 8,1%. Nu ko – dzimumu nevienlīdzība, seksisms, diskriminācija. Ir pamats turpināt cīņu.
