Pacelt kastani 0
Šobrīd vērojama izteikta tendence atklāt visus dzīves sīkumus sociālajos tīklos, sīki atspoguļojot savu ikdienu, taisot pašfoto visneiedomājamākajos veidos un vietās utt. Par dīvaini uzskata to, kurš nestāsta visiem, ko ēdis brokastīs, par kuru mākslinieku jūsmo, kādas jaunas drēbes nopircis. Tā cilvēki parāda ne jau patieso “es”, bet to, kādu citi varētu gribēt viņus redzēt. Ir cilvēki, kas grib visu savu dzīvi izlikt citu apbrīnai un skaudībai, jo nekā cita jau ar ko palielīties nav kā “krutāks” auto nekā kaimiņam un skaļāka ballīte, kuru izbeidza policijas ierašanās.
Slavenībām intervijās bieži jautā, kādēļ izšķīrās ar savu bijušo, bet nejautā, kādas grāmatas lasa, kādi augi patīk, vai kādas aizraušanās brīvajā laikā. Nereti tieši hobiji atklāj cilvēka patiesās vēlmes un būtību, atklāj talantus.
Ir personas, kurām ar savu “es” rodas būtiskas nesaskaņas un to rezultāts ir dzimuma maiņa vai vismaz vēlme to izdarīt. Vēl raksturīga bēgšana no sava “es”, izliekoties par ko citu. Jo negribas būt dabiskam, traucē apziņa, ka pašos dziļākajos pamatos “es” ne ar ko neizceļas vai ir par slinku izcelties. Vieglāk ir kopēt slavenības, nekā pašam pacensties par tādu kļūt liekot lietā savus talantus. Otrs, skumjākais ceļš ir aizmiršanās meklējumi alkoholā, narkotikās, jo izzinātais “es” nepavisam pašam nepatīk.
Tagad, kad modē ir teorijas par pārdzimšanu, tik ļoti gribas uzzināt, kas tad bijām iepriekšējā dzīvē. Un ceram, ka kas ievērojamāks, nekā šobrīd. Kādēļ? Lai būtu vēl viens iemesls nevis censties kļūt izcilam, bet pačinkstēt, ka šai dzīvē esam apdalīti. “Citi dzimuši laimes krekliņā, bet man…” Varbūt jāmēģina atbildēt uz mieru nedodošo jautājumu – ko es vēlos, pēc kā tiecos, ilgojos, par ko sapņoju. Visbiežāk tieši šie jautājumi arī dod atbildes par to, kas un kāds esmu.
Ir vēl kāds lielisks padomdevējs, kurā daudzi vairs diemžēl neprotam ieklausīties – intuīcija. Ja ienāk prātā doma, ka gribas ko uzzīmēt, tad tas ir jāpamēģina. Uz baltas lapas, ar zīmuli vai ogli. Vienkārši sev. Gribas pacelt kastani un ielikt kabatā? Tad dari to. Nav ko uztraukties, kā tas izskatīsies un ko domās citi. Viņi pat nepamanīs, bet jums kabatā būs kāds spīdīgs, brūns, īsts no dabas nācis dārgums, kam pieskarties brīžos, kad pārņem nedrošība vai šaubas. Uzdrīkstēties! Pats dīvainākais, ka darīt to, ko pašam gribas, iepatīkas arvien vairāk un vairāk. Kā treniņā – ar katru nākamo reizi padodas vieglāk.
Tādēļ droši metamies milzīgajā, aizraujošajā, mazliet mistiskajā, mazliet biedējošajā piedzīvojumā, kas saucas “Sevis izzināšana”, lai spētu būt dabiski, mierīgi un darītu to, kas padodas un patīk vislabāk. Lai būtu laimīgi. Būt laimīgai vienmēr var atrast laiku!
