Mētāšanās ar dzelkšņu bumbiņām. Saruna ar Ināru Mūrnieci 10
Nacionālās apvienības politiķe Ināra Mūrniece par Saeimas priekšsēdētāju kļuva 2014. gada 4. novembrī – pagājis gads, kopš viņa pilda šos pienākumus. Kādi secinājumi? Ar Ināru Mūrnieci sarunājas “Latvijas Avīzes” žurnālisti Linda Rasa un Māris Antonevičs.
– Vai, sākot pildīt Saeimas priekšsēdētājas pienākumus, ņēmāt vērā savu priekšgājēju pieredzi? Vai bija kāds, kuru uzskatījāt par paraugu, no kura būtu vērts mācīties? Varbūt tieši pretēji – apzinājāties kļūdas, kuras nevajadzētu atkārtot? Vai stila veidošana notika apzināti vai drīzāk spontāni?
– Mūs visus veido pieredze un vide, kurā atrodamies. Vienmēr uzsveru, ka mani 16 darba gadi pagāja “Latvijas Avīzē”, un esmu ļoti pateicīga par šo iespēju. Avīzē iemācījos, ka var mainīties gan amats, gan atbildība, taču vienmēr ir jāpaliek uzticīgam savām vērtībām. Tā ir arī mana iekšējā pārliecība – nav jāpārveido sevi tikai tāpēc, lai kādam izpatiktu vai noturētos krēslā. Vara nav pašmērķis. Saeimas priekšsēdētājas amatā man ir svarīgi tas, kas notiek ar Latviju un tās cilvēkiem. Politiķiem ir jābūt Latvijas valstiskuma advokātiem – ir jādodas pie cilvēkiem, jārunā ar viņiem. Man tā vienmēr ir bijusi prioritāte. Nedodos politiskajā tūrismā uz eksotiskām valstīm, daudz svarīgāk ir aizbraukt pie Latvijas cilvēkiem – uz visiem novadiem, taču jo īpaši svarīgi – uz austrumu robežu. Nesen es biju Zilupē un Ludzā, un tas, ko ieraudzīju, ļoti pozitīvi pārsteidza. Tur ir patriotiski jaunieši, strauji augoša jaunsardzes kustība un citas pozitīvas lietas.
– Saeimas priekšsēdētājs pārstāv ne tikai savu partiju, bet arī visus deputātus. Vai to ir iespējams nodalīt? Vai nav tā, ka amats nedaudz sasien mēli un nevar teikt visu, ko domā?
– Atšķirībā no iepriekšējās Saeimas vadītājas, nevadu ne partiju, ne frakciju, un tas palīdz raudzīties neitrālāk. Vadot Saeimas sēdes, protams, ir jānodrošina līdzvērtīga attieksme pret visiem runātājiem, neatkarīgi no partejiskās piederības. Tāpat ir ar saimniecisko jautājumu risināšanu – visām frakcijām ir jābūt vienlīdzīgam materiālajam nodrošinājumam, visiem deputātiem jābūt līdzvērtīgām iespējām piedalīties parlamenta organizētos pasākumos, doties komandējumos. Protams, Saeimas priekšsēdētājs ir arī politiķis un pārstāv savu partiju. Ir jānodala Saeimas darbs no politiskā vēstījuma.
– Šī Saeima saņēmusi daudz kritikas, ir pat dzirdēti vērtējumi, ka kvalitāte kritusies, salīdzinot ar iepriekšējiem sasaukumiem…
– Nošķiru atsevišķu Saeimas deputātu skandalozās izdarības ārpus parlamenta un pašu Saeimas darbu. Tiesa, satiksmes negadījumi var gadīties katram. Bet ir arī citi nepatīkami incidenti, kuros iesaistīti 12. Saeimas deputāti. Tas nerada pozitīvu priekšstatu par Saeimu. Skandāli kafejnīcās vai satiksmes pārkāpumi izpeld priekšplānā, par tiem daudz raksta, runā, par tiem interesējas plašsaziņas līdzekļi. Un labie darbi paliek ēnā.
– Bet attiecības starp partijām? Arī tur bieži ir apvainojumi, nievas un lamas. Pat starp tiem, kuri sauc viens otru par sabiedrotajiem.
– Politiskā vide ir kļuvusi saspringtāka, atklāti agresīvāka nekā agrāk. Tajā vairāk ienāk nesavaldība. Kas to provocē? Sava loma ir partiju reitingiem un konkurencei. Ir jābūt ļoti lielam iekšējam mieram, lai nevajadzīgi nereaģētu uz dažādiem politiskiem izlēcieniem vai tīšām provokācijām. Negāciju kļūst vairāk, tā ir kā sniega pika, kas, veldamās no kalna, kļūst arvien lielāka un lielāka. Apakšā paliek idejas, vērtības un paveiktie darbi, un cilvēki to vairs neredz.
– Vai šī partiju savstarpējā “plosīšanās”, kā minējāt kādā intervijā, un apvainojumi skan arī slēgtajās sanāksmēs, kur žurnālistu nav klāt un it kā nav jēgas spēlēt populismu?
– Arī slēgtajās sēdēs turpinās “dzelkšņu bumbiņu” mētāšana. Agresīvā komunikācija novājina valsts varu un traucē pildīt būtiskus uzdevumus, kas saistīti ar ārējās un iekšējās drošības stiprināšanu, Kremļa informatīvās ietekmes mazināšanu, sociālajiem un citiem jautājumiem. Varbūt šī diagnoze kādam liksies pārāk skarba, taču, lai problēmu apzinātos, kādam tā ir jāpasaka. Tikai tad, kad politiķi – nevis viens, divi vai pieci, bet vairākums – būs to apzinājušies, mēs varēsim sākt domāt, kā šo problēmu risināt. Mēs bieži runājam par hibrīdkaru un sevi kā hibrīdkara upuriem, taču nevajag aizmirst, ka svešā vara vēlas ar mums manipulēt. Kāds no ierakstiem interneta sociālajā tīklā “Twitter” bija ļoti daiļrunīgs: “Īpašā veidā pasniedzot jebkuru tēmu, hibrīdkarā viens otru apkaro paši tā upuri. Nožēlojams liktenis.”
Mēs nedrīkstam ļauties šādām manipulācijām, kur nu vēl tās veicināt.
