Metāla un akmens ziedi 0
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā līdz 28. janvārim apskatāma izstāde “Sinerģija. Laikmetīgās tendences metālmākslā un dizainā”.
Izdzirdot par sen gaidīto iespēju vienkopus ieraudzīt Latvijas metālmākslas šolaiku seju, es patiesi nopriecājos. Šķiet, ka izstāde “Sinerģija. Laikmetīgās tendences metālmākslā un dizainā” ir īsti svētki arī māksliniekiem, kuru darbība pārsvarā noris pie smagu vai filigrānu instrumentu nokrautiem darbgaldiem, kā arī samērojot idejas un iespējas ar pasūtītāju vēlmēm dažādos interjera un vides vai rotu dizaina risinājumos. Šāda mēroga un uzdevuma kopizstāde vietējos metālmāksliniekus nav vienojusi jau 20 gadus, izdeldējot pamatīgu robu arī skatītāju priekšstatos par šī mākslas veida potenciālu un laikmetīgumu.
Ekspozīcija ir bagāta gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tajā katrs ar vairākiem darbiem piedalās 28 atšķirīgi domājoši un strādājoši autori, kuri pārstāv visas šobrīd darbīgās paaudzes, turklāt nereti ir bijuši viens otra skolotāji. Bagātas ir viņu ideju krātuves, bet izmantotie materiāli ne reizi vien liek sajūsmā noelsties – to arsenāls sākas ar alumīnija un tērauda lējumiem un kalumiem, turpinās ar sudraba, zelta, dzintara, pērļu, koraļļu, kaula un fascinējošu brīnišķi zaigojošu akmeņu klāstu, bet beidzas ar kosmosa putekļiem.
Gana lielo daudzveidību savāc un dara pārskatāmu izstādē labi jaušamais kuratora darbs. Andra Silapētere, būdama metālmākslinieka meita ar laikmetīgās mākslas kuratores stāžu, pazīst un izjūt šo specifisko profesionālo vidi, tādēļ ir pratusi atlasīt darbus un virzīt autorus tā, ka ekspozīciju vienlīdz raksturo vārdi: aktuāla, pārsteidzoša, pašanalītiska, brīžiem raupja, brīžiem filigrāna, tiklab domas, kā estētisku baudījumu rosinoša, turklāt arī lielu devu humora saturoša. Kuratores iecere ir skaidra – līdzās nozares izzināšanas un izvērtējuma uzdevumam izstādei jāatklāj metālmākslas būtību veidojošā sinerģija. Pirmkārt, šī mijiedarbošanās attiecas uz autora un materiāla ciešajām attiecībām, otrkārt – uz pašidentificēšanos, profesijā saplūdinot amatnieka, dizainera, montiera, juveliera un konceptuāli vai tēlos domājoša mākslinieka iezīmes.
Tradicionāli par lietišķu dēvēto mākslas veidu pārstāvju vidē ir ierasts žēloties par jauno kuratoru intereses trūkumu. Un tas ir pamatoti, jo, līdzīgi kā čūska rij savu asti, nav iespējams pateikt, kas no kā izriet – vai institūciju un kuratoru intereses trūkums izraisa šo mākslas veidu nobīdīšanu no laikmetīgās mākslas skatuves, kam seko aizvainoto autoru sajūta par savu piederību drīzāk dizaina un ražošanas sfērai, vai arī kuratori ir ieņēmuši galvā, ka “lietišķie” mākslinieki darbojas tikai estētiski dekoratīvās kategorijās un kalpo materiālam, tādēļ ignorē viņus paši sev par postu. Rezultātā laikmetīgās mākslas izstādēs arvien biežāk ir manāmi darbi dažādos, arī tradicionālos materiālos un tehnikās, kuru autori tomēr ne tuvu nav šo jomu pārzinātāji. Velti, bet valda tādas kā bažas, ka spēcīgs materiāls un profesionāls izpildījums katrā ziņā nogalēs vāro ideju vai arī ka skatītājs spēs uztvert tikai estētisko pusi, ja darbs būs vienlīdz stiprs saturā un formā. Tikai pavisam reti izdodas sastapt lieliskus darbus, kuru panākumu pamatā ir līdzvērtīga sadarbība starp diviem dažādu mediju māksliniekiem. Kā pirmais no tādiem prātā nāk Artūra Puntes un Jēkaba Voļatovska skaņu instalācija metāla kuba formā “Dzeja interjerā. Objekts Nr.1”, kura gan izstādē “Sinerģija” nepiedalās. Jēkabs Voļatovskis tajā pārstāvēts ar 2017. gadā tapušo 100% elektrisko kokli, kas klusē pretstatā izstādes gluži organiskajam metāliskas skaņas avotam – Modra Svilāna (kurš savukārt mēdz sadarboties ar Kristiānu Brekti) audiokinētiskajam objektam “Pulse – 16”. Tas ir interaktīvs “mobīlis”, kura skatītājs ar kloķi var iekustināt zobratiņus, kuri tālāk ievibrē ģitāras stīgas, kas maina skaņu modulārajā sintezatorā, un rezultātā telpa piepildās ar paša radītu tīkamu skaņu.
Mēģinot nolasīt šodienas metālmākslas tendences, ko izstāde patiešām ļauj paveikt, vismaz vietējā mērogā, vispirms nākas veikt nošķīrumus. Vēsturiski to var darīt, iezīmējot trīs vietējā mērogā nozīmīgas metālmākslinieku skolas. Latvijas Mākslas akadēmijas Metālmākslas nodaļa darbojas kopš 1961. gada un ir pagājušā gada nogalē mūžībā aizgājušā Jura Gagaiņa lolojums. “Sinerģijā” līdzās Gagaiņa spārnotajai “1/14 daļai no sapņa” akadēmiju pārstāv trīs visai atšķirīgi strādājoši mākslinieki – Arvīds Endziņš ar savu lielisko humora izjūtu un vienmēr jaunām atklāsmēm par alumīniju un baložu spalvām, Andris Silapēters ar filigrānām replikām par personiskajām izjūtām un apkārtnotiekošo un Rasma Pušpure ar profesionālo neveiksmju spēlēm Bridžitas Džounsas garā (visnotaļ iekārojami ir viņas auskari no salūzušiem zāģīšiem). Rīgas Dekoratīvās mākslas vidusskola izstādē pārstāvēta ar krāšņiem, fantastiskiem ziediem – piespraudēm Māra Šustiņa izpildījumā un ģeometriski skaidrām Jāņa Branta dzintara rotām. Trešā skola, kas atstājusi manāmas pēdas latviešu metālmākslinieku vidējā / vecākajā paaudzē, ir Igaunijas Mākslas akadēmija, kurā studējuši, piemēram, lieliskie rotu dizaineri Māris Auniņš, Andris un Guntis Lauderi.
Jaunās paaudzes meistari izstādē ienes daudzveidību, citādas koncepcijas un stratēģijas, brīvus eksperimentus, tomēr arī viņu attieksmē kā primārā saglabājas spēja saklausīt idejas, kas mīt katrā konkrētajā materiālā. Viens no pamanāmākajiem darbiem izstādē ir Montas Apsānes instalācija ar krūts un auss rotām, savukārt vislielāko cieņu raisa Vladislava Čistjakova klasiski oriģinālo rotu perfekcija. Jeļizavetas Suskas piespraudes pārsteidz kā šķietami nejauši radītas dabas ainavas, bet Annas Faniginas gredzeni nes burtisku vēstījumu sengrieķu un latīņu valodā. Izstāde ar vieglu roku nojauc aizspriedumu, ka pielietojamība traucē darbam piederēt laikmetīgajai mākslai.
