Aivars Eipurs: Mest vai nemest 20
Kurš bez grēka, lai met akmeni. Es nemetīšu. Ir trīs veidi, kā varam rīkoties ar čekas maisiem – pēc mīlestības, pēc taisnības un pēc slimības. Pēc mīlestības, varam maisus sadedzināt, un ar uguni viss ne tikai pārogļosies, bet vēl neaptveramā veidā atjaunosies. Tā, manuprāt, būtu kristīga pieeja. Es to apsveiktu. Pēc taisnības, čekas maisi būtu jāatver. Tā būtu laicīgi ētiska pieeja. Es to pieņemtu. Pēc slimības jeb saskaņā ar slimības gaitu, tam visam būtu jāturpinās bez iznākuma, kamēr apmirst visi, kas ar to saistīti. Es to pieņemtu tad, ja visu aizslepenotu un neviens vairs nekur par to nerunātu kādus piecdesmit gadus, un tad vērtu vaļā. Kā tas notiek šobrīd, es to nepieņemu.
Ar mīlestību atvērt čekas maisus neizdosies, jo neticu, ka tiks nodrošināts mehānisms, kā cilvēkiem pilnībā attaisnoties un kā citiem viņus nenosodīt. Arī piedošana nav gluži mīlestība, lai gan piedot esmu gatavs visiem, arī sev, ja es tur būtu. Neatvēršanu par slimu pieeju saucu tāpēc, ka gadiem ilgi ar šo slepeno ieroci tiek čakarēta cilvēku apziņa. Dažādos veidos. Viens grāvis ir tas, ka, izskatās, liela daļa nav pārliecināta, ka viņi paši neatrodas tajos maisos, tik ļoti profesionāls un amatierisks viltus ir sačakarējis prātus. Es sliecos uz to, ka čekisti nav nekādi paviršie “čaiņiki”, un daudz neticiet “basņām” par nejaušu nokļūšanu sarakstos. Otrs grāvis – īstās kartītes aizvestas uz Maskavu. Vai šie izcilnieki būtu Dzeržinska līdzgaitniekiem Jēkabam Petersam un Mārtiņam Lācim līdzīgi cilvēki? Mums gribas būt lieliem?
27. decembris bija īpatnēja diena. Kad braucām uz Gustava Strengas lekciju un izstādi par Reformāciju, kas notika Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, dzīvesbiedre man pateica, ka tikko izlasījusi telefonā par Jāņa Rokpeļņa atzīšanos. Lekcija bija brīnišķīga, taču paralēli galvā dzīvoja Rokpeļņa apdullinošā situācija. Kad tramvajā braucu mājās, piezvanīja man nepazīstams žurnālists no izdevuma “Kas jauns” un apvaicājās par viedokli. Teicu, ka par faktu dzirdēju, bet neko vairāk. Lai zvana rīt, ja vēl vajag. Nopirku avīzi, izlasīju arī draugu un paziņu paldies vārdus Rokpelnim sociālajos tīklos un apjuku. Taču diezgan ātri aptvēru, ka daudzie “paldies” ir citādi tulkojami. Tie lielā mērā arī bija no apjukuma. Bija, kas, apjukuši no šiem “paldies”, vispār noslēdzās. Pēc nedēļas citi tomēr sāka nosodīt, taču tā bija reakcija uz pārlieku dāsnajiem pateicības vārdiem; par šīm varbūtējām sekām slavētāji nebija iedomājušies – ka tas ir lācīša pakalpojums. Ir atzinies tuvs cilvēks, rakstnieks, un tas liks mums sāpēt un vairāk formulēt savu attieksmi pret čekas maisiem. Salīdzinājumam, Georga Andrejeva gadījumu uztvēru attālāk, kā no malas. Bet te tu esi blakus. Ja jāizvēlas, “paldies” vai “lūdzu”, es teiktu “lūdzu”. Lūdzu, te jums būs čekas aģents Rokpelnis, mans draugs, un, lūdzu, esiet tik laipni, arī pārējie – piedošu visiem.
Man bērnībā daudzreiz metuši ar akmeņiem. Pēc metiena ar pusķieģeli reiz zaudēju samaņu. Tā ir tāda kurzemnieku puiku dauzīšanās specifika, arī Imants Ziedonis to atceras grāmatā “Nenoteiktā bija”. Taču, kad 4. klasē pārcēlāmies no Saldus uz Limbažiem, man arī reiz iemeta ar akmeni 2. klases skolnieks. Viņš man piedošanu nav lūdzis, taču es piedevu, vēl puika būdams, un tagad esam labi paziņas, abi – kultūras darbinieki.
Par jauniem cilvēkiem. Ir dīvaina sajūta, kad par šo tēmu sociālajos tīklos izsakās cilvēki, kuriem ir mazāk par četrdesmit. Laikam taču tas mums, vecākam gadagājumam, sāp skaudrāk. Protams, vēsture ir jāzina, taču par tālāku vēsturi mums visiem sakrīt labāk. Turpretī šeit traucē personiskās sāpes.
Daudziem šķiet, ka 583 kultūras darbinieki ir liels procents no maisos esošajiem. Man tā neliekas. Jo – kultūras darbinieki ir komplicētas, bieži vien mazāk līdzsvarotas personības, un ir daudz vairāk podziņu, uz kurām var uzspiest provokatori. Gandrīz neviens, kuriem ir kartīte, nav vēlējies tādu parakstīt pat savos murgos, bet to tomēr ir izdarījis. Sātans ir stiprs, tāpēc jātic Dievam. Laimīgi tie, kam biķeris gājis secen.
