Guna Roze: Mēs, XXI gadsimts 4
“Vēsture – romāns par bijušo. Romāns – vēsture, kas varētu būt bijusi,” teicis 19. gs. franču rakstnieks un grāmatizdevējs Edmons de Gonkūrs. Taisnība, jo – cik autoru, tik vēsturu. Nav tā, ka par čekas maisu atvēršanu sāka runāt tikai aizvakar, taču pēc dzejnieka Rokpeļņa atzīšanās sabiedrībai pāri veļas pamatīgs devītais vilnis, un vismaz rakstnieku vidē tas izdarījis savu darbu. Daži nenogurstoši cīnās ar pretstraumi; kāds ieniris, lai iznirtu sauss; kāds uzpeldējis. Kā jau pie cilvēkiem.
Šī “šķirotava” gluži vai pārslodzes režīmā sāka darboties tieši pirms nedēļas, kad Latvijas Rakstnieku savienības galva Arno Jundze LRS biedriem izsūtīja e-pastu, kurā lūdza komentēt ar LRS valdi un Revīzijas komisiju saskaņotu paziņojumu “Par čekas maisiem”, kas izplatīts Latvijas masu medijiem. Pavadvēstulē Jundze pauž, ka “rakstnieku vidē šo jautājumu izpēte ir krietni vien augstākā līmenī nekā mūsu sabiedrībā kopumā”. Pats paziņojums medijiem radīja īstu virtuālo sprādzienu LRS biedru pulkā, kur Jundzes minētais augstais līmenis parādījās visā spožumā. Lai gan LRS vadītājs aicināja atbildēt viņam personiski, “lai viedokļi nekļūtu par sabiedrības īpašumu”, rakstnieki lielākoties izvēlējās runāt kopīgā sarakstē, kas parādīja, ka vienprātības nav un vairums literātu neparakstītu šādu paziņojumu. Virtuālā “šķirotava” kā laba luga atklāja gan raksturus, gan izvēles. Nu zinām, kuram svarīgi palikt pie sava viedokļa, kaut arī tas ir nepopulārs un var draudēt ar latvisku atdarīšanu, bet kuram svarīgāk izrādīt lojalitāti LRS valdei un Revīzijas komisijai.
Diemžēl Rokpeļņa atzīšanās izraisījusi dažādas manipulācijas, viena no tām pavīdēja arī rakstnieku sarakstē. Proti, kādā sliktas žurnālistikas portālā izcēlies žurnālists un vairāku grāmatu autors Imants Liepiņš, kurš nav LRS biedrs. Publicēta viņa intervija ar kādu dzejnieci, kurai Rokpelnis 80. gadu vidū it kā bloķējis literārās karjeras ceļu. Publikācijas saturs nav dziļākas pārstāstīšanas vērts. Personīgi pazīstu abus, jo abi ir Tukuma Literātu apvienības biedri, – zinu, ko no kura var sagaidīt, tāpēc šāda publikācija neizbrīnīja. Tā ir tikpat derdzīga kā literātu reakcija uz to pieminētajā LRS sarakstē. Kad tur sākās šīs publikācijas apspriešana, rakstīju: “X ir apbrīnojami talantīga, bet mazrakstoša dzejniece, kvalitātes ziņā nav sliktāka par zināmajiem. Bet šāds gājiens – publikācija – ir derdzīgs un melīgs. Ar X esam vienaudzes, astoņdesmito vidū mums bija ap 20, kad nevienu par vecvecāku grēkiem vairs nesodīja. Jaunie laiki sākās jau deviņdesmito sākumā, bet 5 – 7 gadi literātam nav nekas! X būtu jāatzīst, ka viņa neko nedarīja šajā laikā savas literārās karjeras veidošanai, tāpat arī līdz 2012. gadam, kad tika izdota viņas vienīgā, patiešām labā grāmata “Y”. Manuprāt, Rokpeļņa vainošana šajā gadījumā ir pretīgs paņēmiens, kā veidot sev PR – gan žurnālistam, gan dzejniecei.” Kaut arī šāda intervija varbūt nemaz nav notikusi, arī tā izrādījās “šķirotava”: personības ētika parādās, gan bruģējot sev atpazīstamību, vārda tiešā un pārnestā nozīmē ejot pāri līķiem, gan arī vīzdegunīgi iesmejot par dzejnieci X, kā diemžēl notika LRS sarakstē. “Kas tā tāda X, ja neviens viņu nezina?”, “pelēka viduvējība”, “lauku rīmētāja”, “dzeja reģionālās preses literārās lapas līmenī”, un beidzot ar Jundzes “… viņa ar saviem ģeniālajiem tekstiem…”. Tātad – ja tevis nav šeit, tevis nav vispār? Lai kādas būtu X personiskās īpašības, turpināšu aizstāvēt viņu kā dzejnieci un apgalvot, ka autores dzeja ir virs “laba”. Spriežu pēc pēdējos septiņos gados radītā, un dzeju lasu patiešām daudz, tostarp arī reģionālās lapas līmeni.
Lai gan uzskatu, ka čekists, tāpat kā alkoholiķis, nevar būt “bijušais”, pēc devītā viļņa un šķirotavas sitiena secinu: ja man jānobalso, ko vairāk cienu – čekistu Rokpelni, kurš atzinās, žurnālistu, kurš to izmanto, vai dzejnieces X apsmaidītājus, tad nešaubīgi jāatzīst – pirmo!
