“Mēs visi zinām, ko vēlamies panākt!” “Latvijas Avīzes” reportāža no Ukrainas 30
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kārtējie “nieka” astoņsimt kilometri no Kijivas uz Donbasu atkal nobraukti. Esam sasnieguši Kramatorsku, vienu no Doneckas apgabala rūpniecības pilsētām, par kuru Kijivā mani paziņas ukraiņu karavīri no nacionālās gvardes teic, ka krievi šo pilsētu regulāri apšaudot.
“Uzmanieties, sargiet sevi!” Tas ir parastais novēlējums, braucot uz frontes zonu.
Tomēr tālais ceļš nav sevišķi nogurdinājis, jo esam tam jau sen gatavi – šī gada laikā esmu braucis uz Ukrainu septiņas reizes.
Lieki teikt – guvis papildu iemaņas braukšanā, jo lielie attālumi mudina braukt vismaz nedaudz ātrāk par atļauto. Turklāt ceļi no Kijivas gandrīz visā garumā to atļauj. Tie beidzamajos gados labā kvalitātē būvēti milzu mērogā, taču daudzus tagad izmanto nevis ukraiņi, bet gan okupācijas spēki.
Bez mājām un ar ievainojumu
Viņa vārds ir Dmitrijs, kā visiem ukraiņu karavīriem, ir arī segvārds – Ice Demon (Ledus Dēmons – no angļu val.), viņam ir 49 gadi, viena jau pieaugusi meita, bet otra pirmās klases skolniece. Vēl viņam ir brīnišķīga sieva Natalka un aiz muguras nopietna ārstēšanās.
6. jūnijā kaujā viņu smagi ievainojuši, šķembas bijušas abās rokās un abās kājās, vēl viena galvas aizmugurējā pusē. Visnopietnāk skarts kreisais celis, no kura šķemba izvilkta operācijas laikā.
Par pirmās palīdzības sniegšanu un izdzīvošanu viņš ir pateicīgs vienības gara auguma allaž smaidīgajam diplomētajam ārstam ar segvārdu Krusts. Viņš aprūpējis Dmitriju uzreiz pēc ievainošanas.
“Kā redzi, nav laimes bez nelaimes. Mani ievainoja, bet, nebijis tā, es pēc piecām dienām tik un tā būtu aizsaulē – hospitālī atklāja audzēju zarnās, kas bija neatliekami jāoperē. Tagad esmu izgājis trīs ķīmijterapijas kursus, un nākamā pārbaude būs pēc trim mēnešiem,” stāsta Dmitrijs.
Viņš domā, ka savā vienībā atgriezīsies jau pēc nepilna mēneša. Varbūt tas ir pārsteidzoši, bet deviņas stundas kopīgajā ceļā mums, iepriekš nepazīstamiem cilvēkiem, paiet gluži nemanāmi. Runājam par karu, okupantiem, dzīvi vispār, par saviem vaļaspriekiem, garšīgiem ēdieniem.
Tāpat kā pārējie Teritoriālās aizsardzības 1. Lisičanskas bataljona karavīri, arī viņš ir Luhanskas apgabala iedzīvotājs. Gandrīz viss apgabals, izņemot divus ciemus, atrodas okupantu rokās.
Dmitrijs dzīvojis Lisičanskā savā mājā. Viņš parāda telefonā savas mājas fasādi, pie kuras netrūkst dažādu ziedu. Laba, sakārtota dzīvošana. Un vēl arī citu fotogrāfiju – tajā šī pati māja jau ar postījumiem. Jumts sacaurumots, arī sienās šķembu izsisti robi.
Tomēr abi spriežam, ka māja nav neglābjami cietusi. Vajag tik tajā atgriezties, tādēļ ceļš uz to pēc iespējas ātrāk jāatbrīvo no iebrucējiem. Pēdējos trīs gadus līdz liktenīgajam 24. februārim strādājis Lisičanskas pilsētas domē, bet pirms tam ilgus gadus celtniecībā.
Dmitrijam pie mājas bijuši divi dārzi, tajos viņš pavadījis daudz brīvā laika. “Audzēju gandrīz visu – gurķus, tomātus, visu, arī vīnogas. Tā ir nodarbošanās, kas man pa prātam. Nesen aizbraucu ciemos pie vecākiem uz Vinnicas apgabalu. Kā tur nokļuvu, tā uzreiz gāju uz dārzu. Tur tā padusīte tomātiem jāizgriež, tur tas zariņš jāpiesien. Man ļoti pietrūkst savu dārzu.”
Pie 1. Lisičanskas bataljona rotas
Tumšajā un neapgaismotajā Kramatorskas ielā mūs sagaida rotas seržants Skits. Nekādu īpašu formalitāšu – viņš ir karavīrs ar astoņu gadu karošanas stāžu, es žurnālists un voluntieris, runājam vienkārši un lietišķi.
Skits ir konkrēts un izdarīgs, kā jau pieredzējis karavīrs. Viņš zina, ko var izdarīt pats un kādēļ karo jau tik ilgi. Savulaik dzīvojis un strādājis Maskavā, izveidojis labu biznesu, pieklājīgi pelnījis.
Tad varējis īstenot savu sapni – atgriezies dzimtenē un apmesties Krimā. Tur nopircis māju, kopā ar kādu kompanjonu izveidojuši celtniecības uzņēmumu. Strādājuši ar labu peļņu.
Skits pats redzējis, kā atnākuši zaļie cilvēciņi, kā aizdomīgas personas saradušās Jaltā.
Krimas aneksija viņam beigusies ar to, ka aizbraucis ar vienu koferi rokās. Nav varējis kā klājas norēķināties ar saviem darbiniekiem, kādiem simt cilvēkiem. Visu atņēmuši iebrucēji, kas teikuši, ka “īpašumus nacionalizējot tautas vārdā”! Skita zaudējumi esot apmēram 480 tūkstoši dolāru.
Prasu, vai toreiz 2014. gada martā neesot mēģinājis par to pastāstīt policijā. “Protams, ne. Tas taču bija bezcerīgi.”
Sasniedzam pilsētas nomali. Sargkareivis atver metāla vārtus. Ceļu ar sarkanu baterijas gaismiņu rāda Skits. Ieejam ēkā, iepazīstamies ar dažiem vīriem. Atnāk rotas komandieris Lidonis, kura vārds ir Jurijs. Arī viņš karo kopš 2014. gada, un tam ir ļoti nopietns pamats.
“Kā tas var būt, ka viņi grib nākt uz šejieni un visus mūs mācīt dzīvot?! Tas nebūs nekad, mēs to nekad nepieņemsim,” man nākamajā dienā saka komandieris.
Iedzeram tēju, piekožam maizi ar zivju konserviem. Aicinājums – neslēgt nekādu gaismu, jo šeit tiek ievērota iespējami lielāka piesardzība. Pat dienā, izejot uz pilsētu, karavīri uzvelk mugurā civilās drēbes.
Pirms dodamies pie miera, Krusts smaidot saka, lai nebaidoties, kad tikšot šauts. Tā naktīs esot pierasta lieta. Esmu nesen iemidzis, bet pavisam drīz tieku pamodināts – tie ir vairāki dobji šāvieni.
Dmitrijs skaidro, ka šauts esot no diviem ukraiņu pašgājējlielgabaliem. Tie izšāvuši pa trim lādiņiem un tad, kā tas notiek parasti, nomainījuši pozīcijas.
Rīts pie Mežakuiļa armijas virtuves
Tādu segvārdu – Mežakuilis – ieguvis Sergijs, iespējams, sava druknā stāva dēļ. Viņa vecāki palikuši krievu okupētajā teritorijā. Strādājis celtniecībā, vēl pirms tam sešus gadus bijis ogļracis.
Ar viņu arī izveidojas labs kontakts uzreiz, ko vēl vairāk uzlabo Jura Ulmaņa sarūpētie medījuma gaļas konservi. Sergijs nealkst visu laiku rosīties virtuvē, taču viņa gatavotais ēdiens ir garšīgs.
Un tāpēc vismaz pagaidām, kamēr puiši netiek sūtīti uz pozīcijām, viņam jārūpējas, lai visi būtu garšīgi paēduši.
Pārtikas netrūkst, taču ar visu pārējo neklājas tik labi.
Ēdot pievēršu uzmanību tam, ka viņiem nav pat karavīra katliņu. Nolemjam, ka nākamajā reizē, kad centīsimies atvest šai vienībai ziemas jakas un siltus zābakus, paņemsim līdzi arī katliņus. Šoreiz esam atveduši armijas formas un vienu dronu. Par to ukraiņiem liels prieks.
Pienāk komandieris, iedzer kafiju un uzsmēķē. Lūdzu pastāstīt, kā viņš ticis pie sava segvārda. Pavisam vienkārši – iesaukuši par Lidoni, jo pagātnē viņš bijis armijas pilots. Lidojis ar triecienlidmašīnu “SU-24” un citām lidmašīnām. Sevišķi patikusi lidmašīna “B-2”, kas paredzēta jūras kaujām ar pretinieka floti, tā var arī nolaisties uz ūdens.
Dzīvojis Luhanskā, tur arī dienējis līdz 1999. gadam. Tad armiju pametis, jo par tā brīža algu nav bijis iespējams nodrošināt normālu iztiku.
Patiesībā visus iepriekšējos vairāk nekā divdesmit gadus līdz Krievijas iebrukumam pirms astoņiem gadiem Ukrainas armija tikusi pakāpeniski novājināta. Jurija prasmes labi novērtētas Luhanskas civilajā lidostā, kur līdz 2014. gadam viņš sekmīgi strādājis.
Lidosta labi attīstījusies, bet pēc tā saucamo separātistu atnākšanas visiem tās darbiniekiem bijis jāaiziet projām. Tad pienācis brīdis, kad bijis jāizlemj, kā izkļūt no pilsētas.
Gājis kopā ar savu septiņdesmit gadus veco māti. Veiksmīgi apgājuši separātistu posteņus un nonākuši ukraiņu spēku kontrolētajā teritorijā.
Iestājies brīvprātīgo bataljonā, karojis kā ierindas karavīrs, gandrīz visus astoņus gadus atradies frontē. Atvaļinājumā braucis uz Sjeverodonecku, kur nopircis dzīvokli sev un mātei. Tad arī tas zaudēts, jo pilsētu pēc pamatīgām apšaudēm sagrābuši iebrucēji.
Vaicāju komandierim, kā izdevies izveidot labu vienību no civilo profesiju pārstāvjiem. “Tas nav nekāds pārsteigums, jo mēs visi zinām, ko vēlamies panākt.
Te visi esam no Luhanskas apgabala, visi zaudējuši savas mājas, mums nevajag kaut kādu papildu motivāciju, lai vēlētos atgūt savu zemi un aizietu līdz pašām Ukrainas robežām.
Mums ar līdzās esošās valsts pārstāvjiem tagad nav nekā apspriežama, šis ir laiks, kad runā ieroči,” teic Lidonis, kurš tobrīd tikai pirms trim dienām bija kļuvis par rotas komandieri.
Beidzamajās smagajās kaujās pie Sjeverodoneckas upes viņa rota labi aizstāvējusies – uzbrukuši vismaz trīs reizes lielāki spēki. Viņu turēšanās ļāvusi citām vienībām atkāpties un ieņemt labas pozīcijas.
Izglābšanās gājiens
Braucam ar Skitu uz vienu no vietējiem tirdziņiem. Sameklējam siltumizolācijas materiālu, ejam gar krāmu tirdziņa rindu, Skits sāk runāt ar kādu vīru, kas pārdod gāzes balonu. Bez liekas kaulēšanās abi vienojas par cenu, naudu tā iegādei iedod Juris Ulmanis.
Pārmetis pār plecu, Skits to nes uz mašīnu, pa ceļam vēl iegādājamies gaļu šašlikam. To vēlāk labi nogrilē Mežakuilis.
Zinu, ka Skits beidzamajās kaujās pie Sjeverodoneckas izvedis savus divpadsmit karavīrus no bīstama rajona. Gājuši divas diennaktis. Viņus pamatīgi apšaudījusi artilērija un mīnmetēji. Tādos apstākļos vajagot iet tikai pa mežainām vai kaut mazliet aizaugušām vietām. Gaisā visu laiku strādā krievu droni.
“Tā arī gājām. Es un mani divpadsmit karavīri. Vēl arī kucīte Nika, kas pirms kāda laika atnāca uz mūsu vienību. Arī viņa tikusi kontuzēta. Par laimi, kad sasniedzām vienu ciemu, kas joprojām nav atdots krieviem, bija divi brīnišķīgi cilvēki – vīrs un sieva. Varējām viņu mājā atpūsties, padzerties, es nekad viņus neaizmirsīšu!”
Tagad Skita vadībā rota iekārto jaunas pozīcijas otrajā līnijā. Ierakumus izrakusi tehnika, taču pašiem tie jānostiprina, jāuzbūvē blindāžas. Tā ir ļoti svarīga būve, jo trīs kārtās liktie baļķi iztur pat 155 milimetru lādiņus, ja vien tas nav tiešais trāpījums.
Kā tas nākas, ka esam tik ļoti saraduši ar šiem karavīriem, lai gan pagājušas tikai divas diennaktis? Droši vien mūs satuvina izpratne par to, ka esam vienā laivā. Ukraiņi – tur, frontē, bet latvieši – tālā un drošā aizmugurē. Kā katru reizi, sirsnīgi atvadāmies un jau domājam par lietām, kas šai vienībai jāsagādā līdz nākamajai atbraukšanai.
