“Mēs, visi pasaules iedzīvotāji, alkstam pēc vienas uzvaras – uzvaras pār vīrusu!” Saruna ar Reini Suhanovu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uzvaras parkā iepretim Uzvaras piemineklim šajā maija mēnesī ļaužu pulku uzmanību saista ne tikai ziedošie ķirši, bet arī parka platībā izvietoti astoņi iespaidīgi vides objekti – triumfa arkas.
Tās vieno pastaigu izrādes ideja, ko pēc “Dirty Deal Teatro” aicinājuma pazīstamā scenogrāfa un režisora Reiņa Suhanova vizuālā vadībā, domājot par cīņas, uzvaras un zaudējuma tēmām gan ideoloģiskā, gan personīgā līmenī, tematiski radījuši mākslinieki un dramaturgi: Jānis Balodis, Matīss Gricmanis, Linda Rudene, Ivo Briedis, apvienība ”IevaKrish”, Krista Burāne un Kārlis Krūmiņš.
“Mūsu triumfa arkāde nav politiska provokācija, mēs esam mākslinieki, nevis politiķi – jo plašāks mākslinieku skatījums, jo plašāks tas arī sabiedrībai,” teic Reinis Suhanovs.
Viņš uzsver, ka cilvēce jau vairāk nekā gadu ilgojas pēc vienas, visiem kopīgas uzvaras – uzvaras pār vīrusu.
Reini, kādēļ šajā laikā jums ir svarīgi domāt par uzvaru?
Pašlaik ir unikāla pasaules vēstures situācija, kad globāli ir viena lielā problēma, mēs visi esam vienā tēmā – šobrīd mēs, visi pasaules iedzīvotāji, alkstam pēc vienas uzvaras, mēs gribam uzvarēt šo vīrusu. To, lai tas pazūd no dienaskārtības, grib pat vīrusa noliedzēji.
Tas man lika domāt par uzvaras tēmu. Uzvarai vienmēr ir vismaz divas puses – tas, kurš ir uzvarējis, triumfējis, ir kaut ko ieguvis, viņam nes ziedus, bet tie, kas nav triumfējuši, ir tā otra puse, tas bēdīgais.
Kad “Dirty Deal Teatro” vadītāja Anna Sīle uzaicināja mani padomāt par izrādi – pastaigu Uzvaras parkā, jo tepat aiz stūra ir “Dirty Deal Teatro”, turklāt šis ir viens no Rīgas lielākajiem parkiem, svinam 4. maiju, un sakuru ziedēšana šajā laikā pulcē daudz cilvēku. Protams, daudzi iedomājas, ārprāts, tūlīt klāt 9. maijs…
…un tepat, pāri ielai, slejas Uzvaras piemineklis. Jādomā, jums kā scenogrāfam vide ir svarīga.
Man ir ļoti svarīgs vietas konteksts. Agrāk te bija applūstoša teritorija, tad – Pētera Pirmā laukums, bet pēc Latvijas brīvības cīņām šo vietu nosauca par Uzvaras laukumu, pēc Otrā pasaules kara Uzvaras parka nosaukums atgriezās, jau domājot par citu uzvaru.
Šobrīd mēs dzīvojam neatkarīgajā Latvijā, un mums ir Uzvaras parks, kura nosaukums veltīts Latvijas neatkarības izcīnīšanai. 4. maiju, mūsu neatkarības deklarācijas dienu, svinam Uzvaras parkā, kas ir veidots par godu brīvības cīņām.
Protams, tepat līdzās esošo vēsturisko kontekstu nevar noliegt kaut vai tāpēc, ka tas [piemineklis] gluži vienkārši arī fiziski ir ļoti liels. Politiķu rokās šis piemineklis ir sabiedrību šķeļošs rīks, bet šeit, parkā, mēs redzam – par mūsu vides objektiem vienlīdz dzīvi interesējas dažādi cilvēki.
Ja politiski nevar vienoties par to, vai drīkst nodot cilvēkiem ziņu krievu valodā par vakcināciju, tad šī ir mākslas izstāde, un tajā drīkst būt tulkojums latviešu, angļu un krievu valodā.
Šeit nāk Rīgas iedzīvotāji, latvieši, vietējie un iebraukušie krievvalodīgie, citi ārzemnieki, studenti, un visi saprot, par ko runājam. Mēs visi esam vienā stāstā.
Vai tomēr nav jākonkurē ar spēcīgo ideoloģisko stāstu tepat līdzās?
Es domāju, ka mums nav jākonkurē. Svarīgais ir redzams tepat, mūsu acu priekšā. Lūk, atnākusi ģimene, viņi nostājas pie arkas, kopā bildējas. Tā ir mākslinieku apvienības “IevaKrish” arka, veidota par godu neitrīno – mazākajai elementārdaļiņai, kas izdzīvojusi kopš lielā sprādziena (“Tuvu pilnīgais Neitrīno”).
Neitrīno ir kaut kas ļoti netverams, un arī šobrīd mūs nīcina kaut kas tik netverams kā vīruss.
Tepat netālu ir dramaturga Matīsa Gricmaņa Mūžības arka. Tās augšpusē pagaidām dīgst tikai maza, zaļa zāles strīpiņa – ceru, zāle ieaugsies.
Cilvēks grib nevis nodzīvot savu dzīvi, izdarīt labu zemei un mierīgi aiziet, bet grib aiz sevis atstāt impēriju, lielu māju, lielu slavu vai biezu grāmatu par sevi – monumentu, pieminekli dzīves laikā. Aiz šāda cilvēku egocentrisma, aiz varas uzurpēšanās pret pērējiem, aiz šī triumfa vienmēr paliek zaudētāji.
Ļoti svarīga man liekas arka, ko izveidoja dramaturgs Jānis Balodis. Viņš ir viens no autoriem, kurš ir pazīstams kā viens no lielākajiem provokatoriem, politiskā teātra veidotājs, “asais” cilvēks – varētu šķist, ka viņš nu gan varētu uzrakstīt kaut ko asu, bet viņš negaidīti uzrakstīja ideju par atkāpšanos (“Atkāpšanās triumfs”).
Varbūt panaivi, bet tas ir nenormāls spēks – prast atkāpties kaut kādās situācijās. Kopā ar arkādes līdzautori Līgu Zepu nolēmām veidot šo arku kā neuzceltu objektu – atsevišķi tās elementi ir iegrimuši zemē, izveidojot soliņu, bet arkas centrālā vieta, kur parasti augšā ir heraldika, ir kļuvusi par galdiņu, uz kura aug zāle. Mēs vērojam, kā aug zāle, nevis cīnāmies un karojam. Tālāk, man aiz muguras, ir arka maigumam…
… “Maiguma triumfs”, arka Baltkrievijas karoga krāsās, ir jūsu paša ideja…
Esmu izvēlējies to veidot balti sarkanā karoga formā. Tepat, mūsu kaimiņvalstī, redzam, ka, izliekot šādus karogus, cilvēkiem dara pāri. Daudziem, arī man, ir ļoti aktīvā atmiņā tas laiks, kad arī mēs gribējām izmantot savu nacionālo simbolu, neatkarības atgūšanas laiks.
Mēs atceramies pirmos Latvijas karoga notikumus ceļā no Brīvības pieminekļa uz Meža kapiem un to, cik tas ir saviļņojoši, reizē apjaušot, cik šī brīvības lieta ir trausla.
Mums no bērna kājas māca nebūt zaudētājiem…
Lūk, garām iet politiķis… Varbūt viņam patiktu šeit ieraudzīt politisko pusi, bet mums ir svarīgi būt nekarojošā pozīcijā. Sēsties pie sarunu galda. Ieklausīties vienam otrā.
Vēlme cīnīties, pierādīt, karot ir dziļi iesēdusies mūsos. Par to mums stāsta Kārļa Krūmiņa arka, veltīta 2000. gada 5. maija hokeja spēlei pasaules čempionātā Sanktpēterburgā (“Irbes vārti jeb Dāvida uzvara pār Goliātu”). Latvija uzvar Krieviju, rezultāts ir 3:2.
Patiesībā tā bija sporta spēlē – vieni superīgi sportisti vinnē otrus superīgus sportistus, bet paradoksālā kārtā tas nostiprinās kā šausmīgi emocionāls notikums. Tajā brīdī liela daļa puišu, kas spēlē, ir krievu izcelsmes Latvijas iedzīvotāji.
Viņi spēlē Latvijas komandā un arī izcīna šo uzvaru. Tikmēr politiskie spēki vērpj savas tendences. Tas duālisms ir tas, par ko gribējās runāt visā šajā arkādē.
Darbu ideju autori ir dramaturgi, jūs – scenogrāfs. Kāda ir jūsu sadarbība?
Aicināju katru dramaturgu nosaukt kādu viņam būtisku triumfu vai uzvaru šajā laikā. Man ir svarīgi, lai tiek piedāvātas tēmas, kas ir daudzveidīgas un negaidītas, nevis viena cilvēka viedoklis.
Ja šī būtu, piemēram, tikai politiski plakātiska arkāde, tā būtu vienkārša cilvēku kacināšana, bet mēs raugāmies plašāk. Katrs no dramaturgiem varēja izvēlēties, kādā tonī runāt – nosacītāk, apcerīgāk vai tiešāk.
Tad mēs ar Līgu Zepu metāmies šīm idejām virsū un darbnīcā veidojām arkādes uzmetumus. Būtiski, ka šīs tāpat kā teātrī ir pagaidu būves.
Ir skaidrs, ka pēc laika to noņems, zālīte atkal zaļos, jo, citējot Valtera Sīļa brīnišķīgo izrādes nosaukumu, “uzvara ir tikai mirklis” – nākamajā dienā ir pilnīgi citādi izaicinājumi.
Par kādām uzvarām vai zaudējumiem jūs pats kā mākslinieks varat runāt šajā pandēmijas gadā?
Mana lielākā uzvara ir tā, ka ir izrādījies, ka es joprojām esmu vajadzīgs savā profesijā un varu strādāt, neskatoties uz to, ka teātri it kā ir ciet. Nebeidzu par to priecāties, novērtēt, brīnīties un būt pateicīgs.
Ir bijušas vairākas pirmizrādes – lielākā daļa gan ārpus Latvijas – Krievijā un Lietuvā, bet Igaunijā biju tieši tajā brīdī, kad Tallinā vēl varēja notikt izrādes.
Piedzīvoju īstu pirmizrādi ar skatītājiem – ar režisoru Elmo Nīganenu veidojām jaunas dramaturģes Lūsijas Kirkvudas lugu (“Bērni”, Tallinas pilsētas teātris. – Red.) par postkatastrofas pasauli. Iesākām pirms pirmā “lokdauna” un pabeidzām tagad.
Nelielu lodziņu uz teātra procesiem pavēra arī jūsu līdzveidotais Teātra dienas filmkoncerts Nacionālajā teātrī.
Visu pandēmijas laiku Nacionālā teātra mākslinieciskajā programmā esam centušies meklēt vaidus, kā nokļūt līdz skatītājam. Gan meklējot digitālo izrāžu formātos, gan pastaigu izrāžu formātos, gan veicot pielāgotus izrāžu ierakstus.
Mums ir svarīgi, lai šie ieraksti nekļūtu par kino, lai tas joprojām ir teātris. Filmkoncerts bija brīnišķīga iespēja uzbūvēt skatuvi lielās zāles vidū, tur, kur parasti sēž skatītāji – zem lielās lustras – koncerta interjers būtībā bija visa greznā zāle.
Esat arī Skolēnu dziesmu un deju svētku tautas deju lielkoncerta “Saule vija zelta rotu” režisors. Kādas izmaiņas saturā šobrīd nesusi neskaidrība par svētku likteni?
Pats esmu dejotājs, piedalījies gan vairākos skolēnu deju svētkos, gan pieaugušo deju svētkos, veidojis scenogrāfijas vairākiem stadiona koncertiem. Esmu skatuves tautas deju cilvēks – no turienes nāku, tā ir mana skatuve, un šī tradīcija man šķiet būtiska.
Mūsu mākslinieciskā komanda rēķinās ar jebkādu situāciju, par kādu nolems politiskā vadība, – tā mēs arī reaģēsim un īstenosim šos svētkus.
Protams, stadionā svētku nebūs, ir citi scenāriji. Svētku sauklis ir – svētki ir tur, kur esam mēs. Ja šeit, Uzvaras parkā, zem sakurām var būt pūlis, tad kāpēc pulciņš bērnu nevarētu dejot savā pagalmā vai pie sava kultūras nama, un kāpēc mēs šādi nevarētu vienoties vienā kopīgā dejojumā.
Arī “Baltijas ceļā” visi nestāvēja vienā vietā, bet garā rindā cauri visai Baltijai.
Šobrīd deju lielkoncerts transformējies videoklipā?
Tas top no lielkoncerta fināla daļas, kurā muzikāli jaudīgi kā labā epilogā savijas visas tēmas no iestudējuma. Ideja un nosaukums “Svinēt Sauli” vēsta par to, ka saulgriežus varam svinēt visu laiku un tas, ka spīd saule, ir vissvarīgākais.
Mums svarīgi ir tas, lai var dejot tie skolēni, kas to grib, un lai var strādāt tie skolotāji, kuri to vēlas, par spīti tam, ka viņiem ir jāstrādā caur “zoom” vai ārā ar desmit cilvēkiem atsevišķi.
Horeogrāfe Dagmāra Bārbale nolēma sapulcināt savas četras kolēģes (Rūta Lauce, Diāna Gavare, Dace Adviljone, Guna Trukšāne. – Red.) un izveidot horeogrāfiju, kuru var dejot viens cilvēks mājās. Katrs ieraksta savu fragmentiņu, un kopā veidojam vienu lielu deju rakstu.
Varbūt kāds neaizdomājas, bet, ja vieni svētki izkrīt, tad starp svētkiem ir desmit gadu pauze, un, iespējams, būs bērni, kuri vispār nepiedzīvos Skolēnu dziesmu un deju svētkus.
Tāpēc ir būtiski nofiksēt šī brīža situāciju, šos bērnus, jo nav izslēgts, ka šis videoklips būs vienīgie mūsu skolēnu deju svētki šogad.
Kādi radoši darbi turpmāk ir jūsu plānos teātrī?
Jūnijā Nacionālajam teātrim iecerēts digitālais festivāls sadarbībā ar Siguldu, ir sagatavotas arī pastaigu izrādes, ja tas būs iespējams.
Ņemot vērā pagājušā gada pieredzi, ceram, ka augustā daži desmiti cilvēku varēs būt kopā kultūras pasākumos ārtelpā, tāpēc ceru, ka notiks Valmieras vasaras teātra festivāls.
Šogad Jāņa Znotiņa vadībā top brīnišķīga bērnu un jauniešu teātra programma ar fantastiskiem režisoriem, būs lieliskas izrādes. Ceru, tās varēs skatīties klātienē, ja ne – esam gatavi risinājumiem attālināti.
