Māris Zanders: Mēs vienkārši esam izlaidušies 55
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apmēram pirms mēneša lasīju kādu tekstu par slaveno Vaterlo kauju 1815. gada jūnijā. Teksts bija veltīts šādam jautājumam: kaujā gāja bojā gandrīz 50 000 cilvēku, vēlāk atrasto līķu skaits bija krietni mazāks, kur, sasodīts, palikuši kritušie?
Nav grūti iedomāties, ka atbilžu versijas bija dažādas, tostarp izplatīts bija minējums, ka mirušie, atvainojos, pa kluso pārstrādāti kaulu miltos un izmantoti kā mēslojums. Vēlreiz atvainojos par salīdzinājumu, bet šī vēstures epizode nedaudz atgādināja vēl neseno situāciju ar kovidu: bija tik trauksmaini mēneši, un tad sērga it kā pagaisa.
Un pilnīgi saprotama ļaužu reakcija bija aptuveni šāda: ja jau tā tik nopietna problēma, tad kur ir atbilstoši epidemioloģiskie cipari?
Tāpat kā Vaterlo kaujas kritušo gadījumā nekādas sensācijas patiesībā nav (bet tā ir pavisam cita tēma), tāpat jūlijā cipari un kovids, izrādās, nekur tomēr nav pazuduši.
Ja neskaita alternatīvās realitātes piekritējus, kuriem ir īpašs viedoklis gan par vēsturi, gan pandēmiju, citus tas, ka kovids nav nekur pazudis, maigi izsakoties, neiepriecina, jo patiešām būtisks cenu kāpums kombinācijā ar iespējamiem kārtējiem ierobežojumiem kaut kad rudenī būtu izcili nelāgs savienojums.
Ja ierindas pilsonis šonedēļ pamanīja ziņu, ka Ekonomikas ministrija vēlas rezervēt apmēram 210 miljonus eiro dažādiem kompensācijas mehānismiem saistībā ar iespējamiem ierobežojumiem rudenī, varu labi saprast lasītāja smago nopūtu (citi varianti – niknumu, lamas utt.).
Tomēr šajā tekstā es nevēlos nedz apspriest iespējamos scenārijus, nedz lamāt valdību vai, tieši otrādi, ierobežojumu pretiniekus. Man šķiet, ka mēs, priecājoties par agrāko ierobežojumu atcelšanu, neesam izmantojuši iespēju izdarīt par piedzīvoto dažus secinājumus, kas nav saistīti nedz ar politiķiem, nedz vēl nesen tik ugunīgajām debatēm par kovida tēmu sociālajās platformās.
Pirmais skar to, ka diezgan daudzu ieskatā amatpersonu (un ne jau tikai Latvijā), kā arī vērā ņemamas sabiedrības daļas reakcija uz kovidu bija pārāk nervoza.
Tas tā bija vai nebija, ir cits jautājums, bet, vēršoties pie tiem, kuri šo reakciju uzskatīja un uzskata par pārāk histērisku, man ir divi aicinājumi. Pirmais – uz savstarpēju iecietību mudinošs. Kad cilvēki saskaras ar kaut ko nepieredzētu – diemžēl ne labā nozīmē –, mūsu uzvedība ne vienmēr ir smalki pārdomāta.
Neatkarīgi no tā, vai kovida riski bija vai nebija pārspīlēti, šī pandēmija vismaz Rietumos un vismaz šobrīd dzīvojošajām paaudzēm bija šoks.
Atšķirībā no slavenās sērgas Pirmā pasaules kara izskaņā, kad ļaudis bija pieredzējuši tik daudz nāves dažu gadu laikā, ka, iespējams, arī uz “spāņu gripu” reaģēja mierīgāk.
Es negribu, kā saka, piesaukt nelaimi, bet arī situācija enerģētikā, ļoti iespējams, būs mūsu līdzšinējam samērā komfortablajam un prognozējamajam dzīvesveidam tik liels šoks, ka Dievs dod, lai mēs saglabātu vēsu prātu.
Mēs visi (labi, lielākā daļa, mani ieskaitot) esam atraduši no reāla (nevis pašizdomāta) stresa, tādēļ, ja otra rīcība stresa apstākļos mums liekas nejēdzīga, atcerēsimies, ka tas ir diezgan neizbēgami.
Otrais aicinājums ir nedaudz kašķīgāks. Ja kāds domā, ka kovids bija, ir un būs viena liela afēra un instruments elites rokās, lai tā būtu. Tomēr ir jāsaprot, ka vienalga šāda veida nepatikšanas nākotnē ir nenovēršamas.
Ir populārzinātniska grāmata ar izteiksmīgu nosaukumu “Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic”; nesen iznāca arī tulkojums krievu valodā, ja kādam tā ērtāk.
Vienkāršoti izsakoties, mēs varam pēc sirds patikas lādēt Geitsu, Kariņu, Pavļutu, starptautiskos farmācijas biznesa milžus, Trojanski vai Sorosu, bet ir tā, ka mēs esam dumiķi, ja iedomājamies, ka varam arvien vairāk spiesties virsū citām ekoloģiskajām nišām nesodīti.
Tā tas vienkārši nenotiek, tādēļ, prasti formulējot, nebūs kovids, būs citas pandēmijas. Mēs esam banāli izlaidušies.
Vieni, domājot, ka gan jau tehnoloģijas un zinātne mūs pasargās no sekām, citi – vēl trakāk – vienkārši uzskatot, ka mēs kā “radības kronis” varam izdarīties ar ļoti delikātām, desmitiem miljonu gadu laikā tapušām cēloņsakarībām dabā un, kā saka, mums par to nekas nebūs.
Atklāti sakot, mani neinteresē, ko kurš domā par kovidu, bet man žēl, ka pēdējos gados piedzīvotais nav vismaz vedinājis mūs reālistiskāk paskatīties uz savu vietu dabā.
