LELBĀL draudzes parasti ir ļoti devīgas, tās atver sirdis un makus dažādiem projektiem, arī Latvijas draudžu vajadzībām. Jo mūs taču arvien mācīja dziedāt: “Mēs viena tauta, viena saime, mums likten’s viens.” 5
Mūsu draudžu un Latvijas māsu draudžu sadarbībā ziedu laiki bija deviņdesmitajos gados un gadsimtu mijā. Vai tos ir iespējams atjaunot? Varbūt. Latvijā vajadzības ir mainījušās un vairs nav tā, ka pirmām kārtām jāsūta drēbes, silti mēteļi. Kaut ir vietas, kur tas joprojām vajadzīgs. Šādu ziedojumu sūtīšanai mūsu cilvēki ir arvien atsaukušies. Bet galvenais ir pārliecība, ka jāturpina arī garīgā vienotība, draudzība.
Jauniešu darba nozarei jau pirms vairākiem gadiem bija projekts kopā ar LELB Latgales bīskapu Eināru Alpi – “Lai rit!”, kur dalījām velosipēdus. Amerikā un Kanādā cilvēki labprāt atsaucās, ziedoja velosipēdu iegādei.
Sekoja projekts “Būsim gudri!” – Vidzemes draudzēs bērniem dāvinājām skolas somas un grāmatas. 2013. gadā projektā “Priecīgas pēdas” mācītājs Dāgs Demandts ar savu dzīvesbiedri un komandu no ziedojumiem sapirka zābakus un kurpes un brauca pa Kurzemes draudzēm, uzrunāja visu paaudžu cilvēkus un dāvināja apavus.
LELBA ir palīdzības nozare Latvijai – cilvēki ziedo, un tad mēs izvērtējam, kuriem lūgumiem no Latvijas šos ziedojumus piešķirt. Piemēram, baznīca, tāpat kā “Daugavas vanagi”, atbalsta daudzbērnu ģimenes Latvijā.
– Draudzes ir čaklas ziedotājas arī Okupācijas muzejam.
– Jā, bēru gadījumā arvien biežāk rīkotāji lūdz ziedojumus vai nu Okupācijas muzejam, vai citam īpašam mērķim, vai draudzei. Un tas arī liecinājums, kā cilvēka kristīgā ticība saiet kopā ar tautisko identitāti, izjūtu un piederības sajūtu un pienākumu pret vēsturi, kuru nedrīkst aizmirst. Un tādēļ Okupācijas muzeja darbs ir ļoti svarīgs.
Politiskie notikumi un Putina rīcība Ukrainā liek arvien atcerēties, cik svarīgi ir būt nomodā. Un lūgt, lai Dievs pasargā Latviju, Lietuvu un Igauniju.
